Dzīvi nodzīvot – nav lauku pāriet… Viņa dzīvē bija daudz lauku, ceļu, vēl vairāk lopkopības fermu. Un visur viņš pamanījās atstāt spilgtas pēdas uz zemes un cilvēku atmiņās. Šodien Ādolfs Ločmelis saņem apsveikumus astoņdesmit gadu jubilejā. Ass prāts, jautra daba, cienījams politiķis, aizrautīgs skatītājs un līdzjutējs – tas viss ir par viņu. Kad Krāslavas ielās es satieku cienījamo Ločmeļu pāri, protams, es smaidu – savi ļaudis. Kaut gan nodzīvojis mūsu pilsētā pusotra desmita gadu, visu atpazīstamais cilvēks spītīgi turpina uzskatīt sevi par dagdānieti. Tieši tur pagāja ražīgākie un smagākie gadi. Tur viņš vairāk nekā veiksmīgi vadīja ar ordeni apbalvoto kolhozu “Brīvība”, tur iepazina rūgto “Breša zemnieka” maizi.
Uzzinājis no medniekiem par gaidāmo jubileju, uzprasījos ciemos pie Ločmeļa ar pārliecību, ka neatteiks. Bija gadījums, kad demokrātisko pārmaiņu sākumā neatkarīgā “Ezerzeme” stipri palīdzēja nelielā kolhoza “Brīvība” priekšsēdētājam “vinnēt” PSRS Augstākās Padomes deputāta mandātu no rajona komitejas pirmā sekretāra. Šis saldais “brīvības” vārds… Nedzirdēta pārdrošība, un ieilgušajā sarunā ar agrārās saimniecības tīrradni es pēkšņi atklāju senajā paziņā jaunu iezīmi – veselīgu avantūrismu.
Ak, laiks, laiciņš… Gandrīz seši gadu desmiti aizritējuši kopš tās dienas, kad students Ādolfs ar draugu Laimoni atbrauca uz Latgali svinēt Līgo svētkus meiteņu sabiedrībā. Tur, Mariampolē, strādāja viņa “studiju laiku mīlestība vārdā Veneranda”, un viņas draudzene. Kā jau pienākas, Jāņu dienā dzēra alu, uzkoda ķimeņu sieru, kad pēkšņi Ādolfs teica: “Vai mēs varam rīt sarakstīties?!” Sākumā ilgi smējušies, bet pēc tam pie tā arī palika… Kad no rīta atnāca uz ciema padomi, draugs Laimonis deva atpakaļgaitu, ar ko stipri sarūgtināja draudzeni Agitu. Bet Ādolfs kā īsts džentlmenis vārdu turēja, un, kad pēkšņi noskaidrojās, ka nav ciema padomes priekšsēdētāja, līgavainis pierunāja sekretāri veikt ceremoniju. Zīmogs taču bija, tā arī tā nospiedums parādījās pasē. Bez ciemiņiem, bez lieciniekiem, taču savienība iznāca stiprāka par stiprāku! Vakarā četratā devās makšķerēt, un draugs ne vienreiz vien atkārtoja: “Tā tik ir drosme, bet es to uztvēru kā izjokošanu”.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 30 (18.04.2017.)
