Fermeru dinastijas – jauno laiku simbols. Šī iepriecinošā tendence ir skaidri redzama zemnieku ballēs. Vecāku pieredzi izglītotie un saprātīgie bērni parasti apgūst jau no mazotnes, ar labu materiālo atbalstu – veiksme garantēta. Šādu piemēru ir ne mazums.
Par jauno Zalboviču paaudzi esmu dzirdējis jau sen, vienīgi Vaicuļevas ciemā nebiju viesojies piecpadsmit gadus. Jau mēnesi iepriekš sāku “uzprasīties” ciemos pie Dmitrija. Viņš principā piekrita, taču vairākas reizes mūsu tikšanās tika atcelta lauksaimniecības uzņēmēja aizņemtības dēļ – pavasaris pie durvīm. Atteikties no uzvarētāju tēmas nebija manos plānos, un vienreiz es ironiski pasūdzējos Zalbovičam vecākajam. “Kā tā dēls netur vārdu? Skaidrs, ka darbu pašlaik daudz, grozies un griezies – visur jāpaspēj. Taču arī žurnālista darbs ir jāciena”, sprieda Francis, un mēs norunājām tikties nākamajā marta trešdienā. No rīta lija, bet pēcpusdienā fermeru laukos jau ritēja darbs – ziemāju piebarošanas karstākais laiks. Četrās stundās tikai viens “Chellenger” traktors ar gumijas kāpurķēdēm nomēsloja rapšus 110 ha platībā! Pats redzēju, kā mūsdienīgā tehnika bez problēmām rosījās vēl slapjajos laukos. Pa dubļainajiem ceļiem jaunā fermera džips pārvietojās līkumodams, taču viss bija labi.
Ceļi – Zalboviču sāpe un galvenā problēma. Janvārī mūsdienīgs traktors uz lauku ceļa Indra – Patarnieki iekļuva tādā avārijā, ka nācās to norakstīt. Patiesa zemnieku traģēdija, ja vien ne tālredzīga apdrošināšana. Rūgtas pieredzes mācīti, Zalboviči vienmēr apdrošina graudaugus un rapsi: sargāto Dievs sargā. Baltijas valstis – riskantas lauksaimniecības zona.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 25 (28.03.2017.)
