Visi zina par Pizas torni, to pašu, kas jau 400 gadus šķiebjas, taču vēl joprojām nekrīt. Tikai visslinkākais tūrists var aizceļot uz krītošā torņa pilsētu un neuztaisīt nevienu bildi uz tā fona. Žēl, ka praktiski neviens no ceļotājiem nezina par pilsētas bagāto pagātni un tās lomu pasaules (tas gan nav pārspīlējums) vēsturē.
Sāksim ar to, ka Piza ir daudz vecāka nekā Roma, ko dēvē par mūžīgo pilsētu. Apmetne Arno upītes grīvā parādījās tik sen, ka pat dažādu vēsturnieku liecības par to atšķiras. Iespējams, ka tur apmetās uz dzīvi grieķi, kas pameta Troju, tas bija vēl Olimpa dievu laikos, kuri mierīgi varēja pastaigāties cilvēku vidū, cita versija liecina par to, ka veiklie feniķieši ierīkoja šajā vietā savu koloniju, tas bija vēl pirms tā notikuma, kad brāļi Romuls un Rems Kapitolija pakalnā blakus Tibras upei lika pamatus nākamajai Romai.
Par šo tālo laiku ir zināms pavisam nedaudz. Nesaglabājās nekādi dokumenti. Pirmās liecības par Pizu parādījās 180.gadā. Tieši tajā gadā pilsētnieki “izteica vēlēšanos” pievienoties Romas impērijai, cerot uz spēcīgu aizstāvību un iespēju izmantot romiešu tiesības, lai dzīve būtu sakārtotāka. Tā arī notika. Īsi pirms savas nāves imperators Marks Aurēlijs pauda savu žēlastību un uzdāvināja Pizai plašas zemes tai apkārt, bet pilsēta kļuva par svarīgu impērijas ostu centrālajā Itālijā.
Pēc impērijas sabrukuma Piza vēl kādu laiku uzvedās pieticīgi, bet jau drīz paziņoja par sevi kā par spēcīgu republiku, kurai piederēja Eiropā visjaudīgākā flote.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 47 (17.06.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,38 EUR.
.jpg)
.JPG)
