• Biezpiena plācenīši: stāsts par arābu tirgotāju, slāvu versija, gardēži romieši

    Pirms runāt par biezpiena plācenīšu sarežģīto vēsturi, ir jānoskaidro biezpiena izcelsmes vēsture, kas ir iecienītāko pankūku (vai ne pankūku?) pamats un galvenā sastāvdaļa. Biezpiens parādījās nejauši, taču vēsture ir saglabājusi “izgudrotāja” vārdu. Tas ir arābu tirgotājs Kanans. Un pats stāsts, kas tika stāstīts Senajā Romā, izklausās šādi: Kanans ceļā paņēma līdzi ādas blašķi ar pienu, saule bez žēlastības karsēja, un, kad tirgotājs izsalcis grasījās padzerties pienu, viņš konstatēja, ka piens sadalījies skāba piena gabaliņos un sūkalās. Pārsteidzoši, ka tirgotājam iepatikās kaut kas, līdz šim nebaudīts. Nākamajā reizē viņš speciāli pienu saraudzēja.

    Lasīt
  • Dagda, jūnijs, karstums, tirdziņš...

    Četrdesmit astoņos nemierīgos žurnālistikas gados mana jūsmīgā sirds ir nepārtraukti lūzusi divās daļās. Krāslava pie upes, Dagda virs ezera... Un līdz šai dienai es šaubos: kas ir mīļāks un dārgāks? Vienā brīnišķīgā pilsētā esmu dzimis un audzis, otrā - ieguvis daudzus draugus.

    Lasīt
  • Sauleskalns dzīvo!

    No agras bērnības ir palikušas jaukas atmiņas par Sauleskalnu, par Sauleskalna tūristu bāzi, krogu. 70-tajos, 80-tajos gados, kad Līgo svētki netika oficiāli svinēti, Sauleskalns pulcēja vairākus simtus līgotāju no dažādām Latvijas malām. Tā kā garām manai bērnības mājai vijās mazs - tā saucamais “Zirgu celiņš”, kas veda uz Sauleskalnu, es ar interesi un labpatiku vēroju šo Līgo plūsmu. Pārsvarā tā bija jaunatne, kas mēroja ceļu ar velosipēdiem, motocikliem. Gadījās kāds gājēju - mīlētāju pārītis. Lielāki jauniešu pulciņi pa ceļam uzgrieza pat danci un jautri skandināja Līgo dziesmas. Bet pašā tumšākajā laikā varēja vērot neskaitāmu ugunskuru liesmas un kūpošus dūmus, kaut arī no manas mājas attālums līdz Sauleskalnam bija kilometri 8-9. Tā bija jautrība. Bet pēdējos gados, kad Līgo svētki ir oficiālas brīvdienas, nav vairs līgotāju, nav vairs ugunskuru, klusē Sauleskalns.

    Lasīt
  • Skola “Varavīksne” - gads ir beidzies, tiekamies septembrī!

    2020. – 2021. mācību gads jau ir vēsture. Droši vien, visi jau zina, ka tas bija sarežģīts un neparasts. Tāpēc, neatkārtojoties, pievērsīsim uzmanību tam, ko mums izdevās paveikt šī dīvainā un sarežģītā perioda pašās beigās. Krāslavas «Varavīksnes” vidusskolai ir ar ko lepoties. Par daudz ko mēs rakstījām “Ezerzemes” lappusēs. Tagad par to, par ko nerakstījām.

    Lasīt
  • Iespēja apgūt profesiju Krāslavā

    Pirms vasaras brīvlaika nolēmu apciemot kādu no mācību iestādēm Krāslavā. Šoreiz - profesionālās izglītības mācību iestādi PIKC Rīgas Valsts tehnikumu. Mūsu pilsētā tā ir vienīgā iestāde, kurā jaunieši var iegūt profesiju uzreiz pēc pamatskolas. Lai gan bērnu un jauniešu Krāslavā kļūst arvien mazāk, tehnikums absolvē un ik gadu uzņem jaunus audzēkņus.

    Lasīt
  • Okroška – strūdzinieku un aristokrātu aukstā zupa

    Aukstās zupas karstā laikā ir glābiņš un atbalsts ķermenim. Daudzām tautām ir līdzīgi ēdieni, katrs no tiem ir unikāls un neatkārtojams. Vienkāršākā no aukstajām zupām ir bulgāriem. Lai to pagatavotu, nepieciešams jogurts, olīveļļa, sāls, sasmalcināti zaļumi un ledus gabaliņi. Bet okrošku var droši attiecināt uz vissarežģītākajiem vasaras ēdieniem, kurus ārzemnieki uzskata par kulinārajiem jokiem, jo viņi neuztver nopietni gaļas un dārzeņu ēdienu, kas ir mērcēts kvasā un piedevām ar krējumu. Bet visu pēc kārtas.

    Lasīt