Jāatrod atslēga katrai sirsniņai

Mūsu dzīvē ir kāds īpašs cilvēks - māte. Īsais un vienkāršais vārds sastāv tikai no četriem burtiem, bet ietver sevī tik daudz emociju - mīlestību, sirsnību, siltumu un maigumu. Bet ir bērni, kuriem vārds māte saistās nevis ar dzīvības devēju, bet gan sievieti, kura viņus pieņēmusi un audzinājusi. Tās ir audžuģimeņu mammas. Ar vienu no šādām māmiņām es satikos Mātes dienā.

Ģertrūde Apolonija Letunova ir krāslaviete, aktīva poļu biedrības biedre un ļoti patīkama sarunu biedre. Ģertrūde uzreiz precizēja, ka viņai jau vairākus gadus nav jaunu audžubērnu: “Esmu pelnītā atpūtā..."



 



- Ģertrūde, pastāstiet, kā tas viss sākās? Jums pašai ir divi bērni, kāpēc nolēmāt pieņemt ģimenē citus bērnus?



- Ar Dieva gādību. Mūsu bērni bija izauguši un mēs ar vīru palikām divatā. Tolaik vēl dzīvojām Skaistas pagasta Veceļos. Kaimiņienei bija pieņemts bērns. Viņa bieži teica: “Cik daudz bērniņu bez vecākiem aug!” Tad es sāku ievērot projekta “Palīdzi bērnam izaugt” sludinājumus. Neatkarīgi no tā, kādu avīzi es pirku, lai kādu žurnālu es paņēmu rokās, šī reklāma bija visur. Tad es sapratu, ka tā nevar būt vienkārša sagadīšanās. Manam vīram sākumā nepatika mana ideja par audžubērniem, taču viņš samierinājās, kad pieņēmām savu pirmo audžubērnu. Mani pašas bērni atbalstīja šo iniciatīvu un noteica diagnozi: es vēl neesmu līdz galam piepildījusi savu mātes lomu, man joprojām ir jājūtas kā mātei. Lai gan es nekad neesmu gribējusi dzemdēt trešo bērnu. Nekad. Droši vien Dievs man jau toreiz gatavoja šos pieņemtos bērnus. Negribēju trešo, bet izaudzinājām vēl trīspadsmit. Pareizāk būtu teikt, ka trīs no viņiem uzauga mūsu ģimenē līdz pilngadībai, pārējos paņēmu, audzināju un nodevu tālāk adopcijai labās ģimenēs.



 



- Vai jūs uzturat sakarus ar bērniem, par kuriem kādreiz rūpējāties?



- Jā, mēs uzturam kontaktus gandrīz ar visiem. Daudzi mani atceras, reizēm sazvanāmies vai sarakstāmies sociālajos tīklos. Šiem bērniem mūsu ģimene bija sava veida lidlauks, no kura viņi devās jaunā dzīvē, daudzi uz ārzemēm. Viņi devās uz Itāliju, Ameriku, tika adoptēti labās ģimenēs, bet tagad šī programma ir slēgta. Un es domāju, ka tas ir pareizi. Tas ir mans personīgais viedoklis. Lai Latvijas bērnus adoptē Latvijas ģimenēs un viņi paliek valstī. Jo valsts lielākā bagātība ir cilvēki. Lai gan mani bērni ir ļoti labi iekārtojušies ārzemēs. Nezinu, vai Latvijā viņiem būtu tādas iespējas.



 



- Pastāv uzskats, ka daudzi ņem audžubērnus tikai naudas dēļ. Vai tā ir?



- Kad sāku pieņemt savā ģimenē bērnus, man neko papildus nemaksāja, tikai bērnu pabalstus. Un bērni nāca pārsvarā bez nekā. Ar nelielu somiņu, kurā bija tikai dažas lietas. Tolaik tas vairāk līdzinājās brīvprātīgajam darbam. Mums nemaksāja ne algu, ne mūsu darbu iekļāva darba stāžā. Varu sevi saukt par “traku”, protams šī vārda labā nozīmē, jo adekvāts cilvēks pie pilna prāta uz tādiem nosacījumiem neparakstītos. Toreiz mēs, audžuvecāki, visi bijām mazliet dīvaini, ja tā var teikt, bet ne materiālisti. Daudzi varēja pārbaudīt sevi, vai spēj pavilkt šo nastu. Daži netika galā un pameta projektu. Mūsu komanda 13 cilvēku sastāvā rīkoja kopīgus bērnu svētkus. Mēs dzīvojām interesantu dzīvi un uzturējām kontaktus viens ar otru.



Diemžēl māmiņām, kuras atstāj audžumammu rindas, netiek rīkoti ne svētki, ne atvadas, netiek izteiktas pateicības. Kaut kas šai sistēmā nav pārdomāts līdz galam. Gribētos, lai sabiedrība, valsts un pašvaldība novērtē mūsu ieguldījumu jaunās paaudzes audzināšanā. Citādi – aizgāju pensijā un viss…it kā nebija ne tevis, ne bērnu, nekā.



Tas, ko toreiz saņēmām no valsts kā audžuvecāki, nespēja pilnībā nodrošināt ģimeni. Mums vienmēr bija savs dārzs, kurā es mācīju visiem bērniem strādāt - stādīt, audzēt ražu, novākt, saglabāt.



Mums bija vistas un pat sava govs, manas meitenes to mācēja slaukt. Tas nebija viegli, bet jaunākos gados man bija spēks, enerģija un vēlme to darīt.



Es mācīju visiem bērniem ne tikai dzīves iemaņas, bet arī uzstāju uz izglītības iegūšanu. Izglītība paver pavisam citas izredzes. Es vienmēr centos bērnu dēļ. Kur tikai nav būts ar viņiem. Gan visdažādākie pasākumi, svētki, gan ārsti, tiesas, skolas un tā tālāk. Bet ir rezultāti, tas neapšaubāmi ir iepriecinoši.



 



- Vai bija arī sarežģītas situācijas? Ko jūs darījāt, kad spēki izsīka?



- Dažādi bija. Laika gaitā daudz kas aizmirstas. Bet gan bērni, gan psihologi, ar kuriem kopā strādājām, man deva ļoti daudz. Mēs projektā bijām 13 audžumātes. Sanācām kopā un ar psihologiem analizējām katru sarežģīto situāciju ģimenē, izgājām apmācību, ieguvām zināšanas, prasmes sazināties ar grūti audzināmiem bērniem un saņēmām padomus problēmu risināšanā. Toreiz tas tikai sākās, tagad ir ļoti daudz atbalsta grupu, psihologu, ir izstrādātas visādas metodes utt. Nekas no tā iepriekš nebija. Mēs bijām jaunatklājēji.



Bija smieklīgas situācijas, kas izraisīja smaidu, bija arī nopietnas, kas prasīja tūlītēju iejaukšanos un risinājumus. Bet es vienmēr biju pārliecināta, ka katra detaļa ir jāpārdomā, bez steigas. Es vienmēr esmu bijusi bērnu pusē, jo tieši es, pieaugušais, biju atbildīga par viņiem.



Ja bērnu tikai pabaro, apģērb un aizsūti uz skolu, es domāju, ka šādai ģimenei nav jēgas. Jo bērns vienkārši aug. Man šķiet, ka ir jāatrod atslēdziņa katra bērna sirsniņai. Un man bija ļoti, ļoti patīkami, kad mūsu audžumeitiņa Laura izauga, izmācījās un ieguva darbu “Tallink” uzņēmumā. Un pēkšņi viņa man un tētim atsūta naudu. Es viņai piezvanu un saku: “Laura, kāpēc tu mums sūti naudu? Mēs nemirstam badā, mums viss ir, nevajag!” Bet viņa saka: “Mammu, tēti, es ļoti vēlos, lai jūs labi ēstu.” Tas nozīmē, ka bija atrasta pareiza pieeja viņas sirdij.



Un vēl viens piemērs ir mūsu Artjoms. Kopš bērnības viņš zināja, ka dzīvos Maskavā. Man ar viņu bija diezgan grūti. Rīgā viņš izmācījās par stilistu un tad devās iekarot Maskavu. Devās, varētu teikt, riskējot. Mēs palīdzējām, cik varējām. Viņš iestājās aktieru nodaļā, kuru nepabeidza, bet Maskavā aizķērās. Bija pārsteidzoši un reizē patīkami, kā viņš tur iekārtojās un pēc tam krustmātei un mums atsūtīja dāvanas. Kad jautāju, kāpēc viņš to visu sūta, viņš teica, ka palīdzējām viņam tieši tad, kad viņam bija steidzama vajadzība. Viņš pats bija gandarīts, ka mēs ar krustmāti esam apmierinātas. Tas nozīmē, ka tika atrasta arī viņa sirds atslēga.



Visspilgtākais un patīkamākais iespaids bija, kad svinēju savu 70 gadu jubileju, visi mani bērni izveidoja kopīgu video apsveikumu. Tas bija ļoti sirsnīgi un aizkustinoši.



 



- Kā pavadījāt Mātes dienu?



- Es atpūtos mājās. Bērni mani apsveica.



 



- Ko jūs novēlat visām māmiņām?



- Vēlu sajust saikni ar bērnu, atrast atslēgu uz viņa sirdi.



Telefoniski parunājāmies vēl ar vienu māmiņu, kura vēlējās palikt anonīma. Sauksim viņu par Natāliju. Viņa ir audžumamma vairāk nekā divdesmit gadus. Cilvēks ar plašu sirdi.



 



- Natālija, pastāstiet, kāpēc jūs nolēmāt pieņemt savā ģimenē audžubērnus?



- Mani bērni pēc rotaļāšanās pagalmā veda mājup visus bērnus. Kādu vajadzēja pabarot, kādu vajadzēja pieskatīt. Varbūt tāpēc? Pie mums nāca visi bērni, ļoti dažādi. Man ļoti gribējās palīdzēt, piedalīties šo bērnu likteņos. Daudziem maniem audžubērniem ir invaliditāte. Mūsu ģimenē izauga divi mūsu bērni un 12 audžubērni.



 



- Vai jūsu ģimenes locekļiem nebija iebildumu kļūt par audžuģimeni?



- Nē, iebildumu nebija, visi ir draudzīgi. Kopā uzauga mazbērni un audžubērni. Viņi joprojām apciemo viens otru. Un meita viņiem palīdz.



Bērni ir ļoti dažādi, bet katrs ir labs savā veidā. Ir ļoti problemātiski bērni. Ir ļoti talantīgi bērni. Bet visi bez izņēmuma vēlas mīlestību un glāstus. Viņi ir ļoti jutīgi un ievainojami.



 



- Jūs esat audžumāte vairāk nekā divdesmit gadus. Vai situācija šajā jomā ir mainījusies?



- Jā. No valsts puses lietas ir mainījušās uz labo pusi. Audžumātēm ir vairāk iespēju, lielāks materiālais atbalsts.



Bērni tagad ir sarežģītāki un radošāki. Agrāk bija vienkāršāk. Tagad viņi visi vēlas mobilos tālruņus, sīkrīkus.



Vienīgais, kas nemainās, ir cilvēku aizspriedumainā attieksme pret šiem bērniem. Tas paliek kā bija. It kā šie bērni būtu citādāki, sliktāki. Tas sarūgtina.



 



-  Darbs ar bērniem prasa lielu atdevi. Kā jūs atjaunojat spēkus?



- Es eju uz baznīcu, man palīdz lūgšana. Es arī nodarbojos ar radošiem darbiem – izšūšanu ar pērlītēm, filcēšanu.



Dažreiz gribas mieru, klusumu, pabūt vienai. Bet domas par bērniem nepamet. Mēs strādājam 24 stundas diennaktī.



 



- Kā pavadījāt Mātes dienu?



- Svētkus svinējām mājās, jo vienam no bērnam bija nedaudz paaugstināta temperatūra. Vecākie bērni mani jau no paša rīta apsveica.



 



- Ko novēlat māmiņām?



- Pacietību, tikai pacietību. Mūsdienās ir liela problēma ar sīkrīku izmantošanu. Daudz pacietības, lai kaut kā pierunātu bērnus tik daudz neizmantot šo tehniku. Ja bērni nejūt mīlestību, attiecības neizveidojas. Jābūt sirsnīgām un atvērtām. Bērni to jūt. Mans novēlējums - pacietību un sirsnību.



Jeļena AVSJUKEVIČA