Nīderlande. Darbs un atalgojums

img

Rit jau otrais mēnesis, kopš dzīvoju un strādāju Nīderlandē. Pa šo laiku esmu apguvis piecus darbus, ar ko varu lepoties. Pirmais darbiņš, kurš ilga tikai 2 dienas, bija ravēšana. Ravējām ap siltumnīcu saaugušās nezāles, jo zāles pļāvējs tur nevarēja piekļūt, tāpēc viens no priekšniekiem mums uzdeva ravēt nezāles ar rokām.

Godīgi sakot, nebija grūti, ja neņem vērā bites un kamenes, kuras riņķoja apkārt, nedodot mieru un atslodzes sajūtu. Traucējoša bija arī saule, kura cepināja mani kā zivi uz pannas. Bet, pateicoties lielajam karstumam, strādājām vien no pulksten septiņiem rītā līdz vieniem pēcpusdienā, tāpēc rīta stundās nebija nemaz tik slikti, un kamenes, kā novēroju, laikam snauda vismaz līdz pulksten desmitiem.

Nākamais darbs jau bija viens no maniem mīļākajiem. Mums bija jābrauc ar pacēlāju un jāmaina siltumnīcas prožektoru drošinātāji, kas atradās 13 metru augstumā. Teikšu godīgi – kad Rīgas birojā mums teica, ka būs jāstrādā lielā augstumā, es nebiju iedomājies, ka tas būs tik ļoti augstu. Vienīgais, kas mani pasargāja no iespējamas tūlītējas nāves, krītot lejā no 13 metru augstuma, bija pacēlāja margas. Viens no mūsu priekšniekiem bija tik laipns un ierādīja, kā ar pacēlāju darboties. Instruktāžai es pieteicos pirmais, lai pēc tam visu varētu paskaidrot Maksimam, jo viņa angļu valodas līmenis uz to brīdi nebija visai iepriecinošs, taču es viņam to nepārmetu. Kad bijām pacēlušies 13 metru virs zemes, priekšnieks nodemonstrēja, kā ir jāmaina drošinātājs. Viss izrādījās vienkāršāk, nekā es biju iedomājies, taču tad bez jebkāda brīdinājuma siltumnīcas logi sāka celties augšup (laikam tamdēļ, ka siltumnīcā bija kļuvis pārāk karsti un temperatūras regulēšanai bija nepieciešama vēdināšana), un nu priekšnieks teica, ka tādos gadījumos drošinātāji jāmaina, pakāpjoties uz pacēlāja margām. Te mani pārņēma baiļu sajūta. Es ar drebošām kājām uzkāpu uz margām un mēģināju atkārtot visu pēc priekšnieka demonstrētā. Un man izdevās! Taču bailes nekur nepazuda. Tajā brīdī es gribēju tikai un vienīgi pēc iespējas ātrāk nolaisties lejā, lai varētu atkal nostāties uz drošās betona virsmas. Tā arī notika, jo darāmie darbi nu bija jāpaskaidro Maksimam.  Viņu šis process nemaz nebiedēja un viņš stāvēja uz margām tikpat drošs kā ods un lampas. Man nekas cits neatlika kā ņemt piemēru no Maksima un kāpt uz margām brīžos, kad siltumnīcas logi bija pacelti vēdināšanas režīmā.

Dienas ritēja, es jau biju apradis ar situāciju, man pat vairs nebija bail skatīties lejā, kāpjot uz margām, līdz ar to vienu no savām baiļu sajūtām esmu pārvarējis. Mani šis darbs pat darīja laimīgu, jo mums netika uzliktas nekādas normas un limiti. Protams, nebija ieteicams slinkot, jo tad draudētu izlidošana no darba, tomēr apziņa, ka nav nepieciešams steigties un ir vienkārši jāveic drošinātāju nomaiņa, bija lieliska. No siltumnīcas griestu augstumiem skatījos lejup uz tomātu vācējiem, kuri čakli kā bitītes skraidīja starp tomātu stādu rindām un vāca tomātus kastēs, piepildot pilnu kravas mašīnu. Kādu dienu, mainot drošinātājus un stāvot uz margām, es tālumā pamanīju vēja ģeneratoru. Saule jau rietēja un debesis krāsojās oranžīgas, karstums jau bija pazudis, pūta mērens vējiņš, un logs bija pacelts tik augstu, ka es varēju izbāzt savu ķermeni ārā un apbrīnot šo lielisko skatu. Tajā mirklī domāju par to, cik labi tagad būtu patusēt kaut kur ar draugiem. Ja parasti Krāslavā mani vienmēr kaut kas uztrauca un pa īstam, simtprocentīgi nevarēju izbaudīt visus brīvos mirkļus, tad tagad es beidzot biju mierīgs. Un varbūt pat jutos nedaudz laimīgs. Man galvā iešāvās tāda kā atziņa – kamdēļ es vienmēr tik daudz domāju un pārcilāju galvā visādas lietas, ja reizēm var vienkārši izbaudīt mirkli? Kāpēc es tā nedarīju agrāk, esot kopā ar draugiem, darot un izbaudot to, kas patīk, nevis dziļi savā galvā kaut ko nemitīgi domājot? Bija diezgan interesanti beidzot to apjēgt. 

Kad bija pagājis mēnesis, mēs jau bijām pabeiguši drošinātāju nomaiņu pusei no kopējā apjoma, un te pēkšņi mums aptrūkās drošinātāji. Mēs par to ziņojām galvenajam priekšniekam un viņš apsolīja tos pasūtīt, taču pagaidām rezerves drošinātāju vairs neesot. Priekšniecība ilgi domāja, ko ar mums iesākt, līdz izdomāja mūs likt lietā jaunā darbā. Mums bija jāstaigā pa tomātu vagām un jālasa kritušie tomāt. Te nu mēs bijām nedaudz pārsteigti. No pašas augšas tikām iesviesti pašā apakšā. Tas bija viens no man netīkamākajiem darbiem. Mums bija jāuzlasa tomāti no zemes, ejot pa slapjām vagām, kuras nepatīkami smirdēja pēc mēslojuma. Bet nu, ko lai dara. “Darbs ir darbs,” pie sevis nodomāju un naivi cerēju, ka drošinātāji tiks atgādāti ātri. (Ak, cik naivs es biju.) Vienīgais pluss, vācot sapuvušos tomātus, bija tikai tas, ka arī šis darbs nebija normēts, tāpēc mierīgi varējām kādu brīdi vākt tomātus un ik pēc laika nedaudz atpūsties (kamēr priekšnieks neredz), bet ne pārāk ilgi, lai lieki nepievērstu sev pārāk daudz uzmanības. Mīnusi bija mitrums un neizbēgamā smaka visapkārt. Bet nekas, arī tas bija paciešami.

Kādu dienu puvušo tomātu lasīšanas brīdī mani pasauca viens no priekšniekiem. Noliku spaini un steidzos pie viņa, pa ceļam prātodams, ko viņš varētu no manis gribēt. Jautāju, kas ir noticis, un viņš atbildēja, ka man viņam esot jāpalīdz. Uz mazu brīdi nedaudz sapriecājos, ka esmu ticis ārā no smakojošajām vagām un beidzot atkal varu skatīt saulesgaismu. (Starp citu, tomāti siltumnīcas vagās aug apmēram 7 metru augstumā, līdz ar to nākamo vagu gandrīz vai nevar redzēt.) Tad nu mēs pienācām pie kastes, kurā bija samesti sapuvuši tomāti, un apstājāmies. Viņš paskatījās uz mani ar nedaudz apjukušu skatienu un teica, lai lienu kastē iekšā! Es nodomāju, ka tas ir joks, taču viņa acīs redzēju tādas kā bailes un mulsumu, tāpēc sapratu, ka kastes iztīrīšanas uzdevums ir uzticēts viņam pašam, un viņš ir ataicinājis mani, lai iztīru kasti viņa vietā. Viņam, protams, izdevīgāk bija uzrunāt mani, nevis Maksimu, jo es angļu valodu saprotu labāk. Laikam baidījās, ka valodas barjeras dēļ Maksims viņu līdz galam varētu nesaprast. Man neatlika nekas cits kā līst kastē iekšā. (Tiem lasītājiem, kuriem ir vājš kuņģis, tālāko aprakstu lasīt neiesaku.) Smirdēja tur, rupji sakot, pēc vēmekļiem, kuri jau krietnu laiku tur aizmirsti un nu laimīgi rūga sasmakušā, aizvērtā kastē. Tomāti, nezinu kāpēc, bija kļuvuši rozā, no tiem tecēja ārā biezs šķidrums, kas smirdēja vēl trakāk. Pēc iespējas ātrāk ielīdu kastē un ar rokām (uz kurām, protams, bija uzvilkti cimdi) sāku mest visu iekšā spainī, bet priekšnieks tajā pašā brīdī vienkārši stāvēja un skatījās uz mani. Nezinu, kāpēc viņš nevarēja aiziet padarīt kaut ko citu, tā vietā izvēloties novērot, kā es knapi turos, lai neizvemtos. Laikam viņam šis skats šķita saistošs. Esmu ļoti pateicīgs savam kuņģim, ka tas izturēja šo pārbaudījumu. Tagad man laikam vairs nekas neliksies pretīgs. Biju vairāk kā priecīgs atgriezties tomātu vākšanas darbā un vairs nečīkstēju par to, cik slikti tur ir.

Tomātus mēs vācām nedēļu, līdz viens no galvenajiem priekšniekiem mums deva citu darbu. Tas nebija grūts – atkal bija jāveic drošinātāju nomaiņa lampās. To arī darījām. Mums bija dota nedēļa, lai samainītu visu, un mēs to paveicām pat ātrāk, nekā bijām ieplānojuši. Ritēja otrā mēneša beigas, pasūtītie drošinātāji tika atgādāti, taču tad kādā brīdī tie mistiskā veidā pazuda. Interesanti, kā? Ļoti profesionāli no drošinātāju puses. 

Sākās tomātu pazarīšu epidēmija mūsu siltumnīcā. (Pazarītes ir nelieli zariņi – jauni dzinumi, kas aug no tomātu stādu kātiem. Tas nav labi, jo tie atņem pārāk daudz enerģijas augļu ražošanai, tāpēc tie ir jākniebj nost no auga.)  Mani aizsūtīja plūkt ārā tomātu pazarītes, bet Maksimu – lasīt tomātus. Sākumā nebija slikti. Bet, kad sākās vagas, kur pazarīšu bija vairāk nekā tomātu stādu, parādījās arī krietnas problēmas. Pats uz savas ādas izjutu, ka tomātu zari un lapas ir asas, kā arī apstrādātas ar ķīmiju, jo uz manām rokām un kājām sāka parādīties dīvaini dzelteni punktiņi, kuri ļoti traki niezēja. Tie strādnieki, kuri šeit atrodas ilgāku laiku, pastāstīja, ka tā esot normāla parādība. Galvenais esot izsitumus nekasīt un mājās kairināto ādu kārtīgi saziepēt un nomazgāt ar tīru ūdeni. Tā arī rīkojos, un tas palīdzēja. Veselu nedēļu plūcu pazarītes, līdz piektdienas rītā mums paziņoja, ka beidzot atkal strādāsim uz jumta. Biju ļoti priecīgs dzirdēt šādu jaunumu, bet, kad pienāca jauna nedēļa, priekšnieks atkal “iepriecināja”, informējot, ka man tomēr ir jāturpina darbs ar pazarēm, bet Maksimu aizsūtīja uz logiem. Biju nikns, bet nomierinājos, jo negribēju palikt bez darba. Tā nu līdz šai dienai strādāju tomātu pazarīšu plūkšanas cehā, kamēr Maksims rāpo pa logiem. Esmu priecīgs par viņu. Viņš ir to pelnījis. Priecē tas, ka katru nedēļu saņemam algu. Alga ir atkarīga no tā, cik stundas nedēļā ir strādātas. Bet darba devēji dara viltīgi. Ja nostrādātas vairāk par 60 stundām nedēļā, pienākas bonusi, taču viņi mums saka, ka pēc likuma bonusus nevar izmaksāt, jo vairāk par 60 stundām strādāt nav atļauts, līdz ar to virsstundas no pārstrādātās nedēļas atskaita, pierakstot klāt citai nedēļai, kurā nostrādāto stundu skaits ir mazāks. Vidēji nedēļā var saņemt 350 eiro, atskaitot dzīvošanas izdevumus, drošības naudu un nodokli. 350 eiro tīras peļņas. Vislielākie ienākumi mums bija 465 eiro par nedēļu, kad strādājām no pulksten sešiem rītā līdz sešiem vakarā un vēl 8,5 stundas sestdienās. Tas bija traki, bet mēs izturējām. Summu, ko biju iecerējis nopelnīt Nīderlandē, jau esmu nopelnījis, tāpēc tagad vairs tik stipri neuztraucos un mēģinu strādāt mierīgi, nebaidoties, ka varu tikt atlaists no darba. Nākamajā daļā pastāstīšu par cilvēkiem, ar kuriem šeit esmu iepazinies, kā arī par brīvā laika pavadīšanu.
 

ALEKSANDRS