Dubultsvarīgajos svētkos - Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena un pirmais Latgales latviešu kongress - pilsētās, novados un ciemos aizritēja svinīgi pasākumi un, protams, atpūtas vakari. Koši, neaizmirstami pasākumi izskanēja Aglonā un Dagdā, godinot labākos no labākajiem, ar piepildītiem deju vakariem. Un tikai mūsu Krāslava turpina cīņu par visgarlaicīgākās pilsētas Eiropas Savienībā titulu. Dejot gribētājiem, jau kuru reizi, kultūras nama durvis bija slēgtas.
Tiesa, kā vienmēr, esošo situāciju daļēji glāba Krāslavas aktīvākā iedzīvotāju daļa - pensionāri. Jaunieši un vidējā vecuma cilvēki atkal skaudīgi noskatījās. Tas ir gadījums, kad apsolītā izklaide jāgaida nevis trīs gadi, bet visu dzīvi - līdz sirmumam. Dejas pie mums notiek tikai pensionāru biedrībai. Tomēr ne viss ir tik slikti - mēs taču esam optimisti! Vai nav pienācis laiks kultūras namu pārdēvēt par Senioru namu? Zināma pretenzija uz globālo centru. Ja nu pie mums trauksies sirmie valšu un polku cienītāji no visas pasaules. Tad nu gan Krāslavas tūrisms sasniegs kosmiskus augstumus!
No otras puses, vai mūsu dāmas un kungi no pensionāru biedrības nav pārāk izlepuši? Kā lai brīvdienās atpūšas paši kultūras jomas režisori, ja zālē dejo tik nenogurdināmi dejotāji? Kungi, jūs nemēģinājāt cīnīties pret senioriem ar dustu?
Divi valsts svētki pilsētā bez svinīgas sapulces - tā jau ir pilnīga galējība. Mums tik ļoti patīk diskutēt par patriotisko audzināšanu, bet kā tas atspoguļojas darbos? Spilgti izteiktais riebums pret cilvēkiem diemžēl mūsu pilsētā kļuvis likumsakarīgs.
Aleksejs GONČAROVS
