Mēs esam dažādi, runājam dažādās valodās, bet dzimtene mums ir viena – Latvija. Jo vairāk valodu zina cilvēks, jo viņš ir izglītotāks, kulturālāks un veiksmīgāks, kas nosaka katra autoritāti. Svētākais simbols uz pasaules – dzimtās tēva mājas, mātes šūpuļdziesma, tavu sviedru pielietais lauks un dievnams, kur tev dota Dieva svētība darīt labu. Te ir mūsu pagātne, tagadne, nākotne, un kā rāda pēdējo desmitgažu pieredze – tālās zemes nekļūst par dzimteni. Mūžu dzīvo, mūžu mācies: nekas tā nesaindē sabiedrību kā naids.
Indra turpina pārsteigt un priecēt. Gada visīsākajā mēnesī visa pasaule svin Starptautisko dzimtās valodas dienu, tieši tas bija iemesls aicināt tuvus un tālus kultūras nozares sadarbības partnerus uz lielo svētku koncertu. Tam bija skaidri noteikts mērķis – piesaistīt sabiedrības uzmanību dzimtajai valodai kā nozīmīgākajai humanitārajai vērtībai. Ar uzsvaru uz skanējuma skaistumu!
Pirmais pārsteigums – latgaliešu valodas mācību stunda Olgas Jokstes vadībā. Viņa ir galvenā vietējās vēstures pērļu glabātāja un talantīga rokdarbniece.
Turpinājumā – uzaicinājums uz svētku zāli, kur no kultūras pasākumu organizatores Anželas Kuzminskas lūpām izskanēja sirsnīgi sveiciena vārdi un ukraiņu autora Dmitro Pavličenko poētiskās rindas "Ridna Mova". Pēc vietējās folkloras kopas “Foļvarka” uzstāšanās izskanēja fragments no Latvijas valsts prezidenta Egīla Levita uzrunas Starptautiskajā dzimtās valodās dienā: “… Latviešu valoda kā valsts valoda vieno mūs visus, arī mazākumtautības, kuras katra savu dzimto valodu kopj un uztur spēkā pirmām kārtām ģimenē. Jo latviešu valoda nav vienkārši valoda, kurā Latvijā vēsturiski runā vairākums. Tā ir mūsu valsts valoda, kurā neatkarīgi no dzimtās valodas mēs sarunājamies un darām kopīgas lietas.”
Uz skatuves kāpa pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Krūmiņš un skolas vecāku komitejas pārstāvis Aleksandrs Korovackis. Skanot aplausiem, tika pasniegtas pateicības Indras pamatskolas direktorei Ingai Jākobsonei un pedagoģei Ilonai Beitānei - Špakai par to, ka tiek pievērsta sabiedrības uzmanība latviešu valodas vērtībai un skaistumam. Nedaudz vēlāk trešā pateicība tika pasniegta skolotājai Vijai Sjadro, futbola kluba “Krāslava” aktīvistei numur viens. Indras zemnieka Aleksandra Korovacka portretu nofotografēju jau iepriekš, ārā pie džipa, kad viņš uz sestdienas pasākumu atveda visas trīs aktīvās dinastijas paaudzes.
Vadītāja veikli savienoja koncerta numurus ar interesantu informāciju. Lūk, tā arī mēs uzzinām, ka puse cilvēces runā divdesmit trijās valodās, bet vispār pasaulē ir 6700 dialekti! Senioru deju kolektīvam “Labvakar” reklāma nav nepieciešama, šajā reizē Ilonas Kangizeres audzēkņi publiku iepriecināja ar valsi un tango. Te arī otrs neparastā pasākuma pārsteigums – Balbinovas katoļu draudzes kora debija uz skatuves vadītājas Rutas Andrukovičas vadībā. Garīgie dziedājumi – tas vienmēr ir cildenums, kas stiprina ticību Visuvarenajam, bez Dieva it nekur.
Robežnieku “Viktorija” košos skatuves tērpos – gluži kā pavasara vēstneši. Kā vienmēr, sieviešu vokālā ansambļa repertuārā dziesmas arī ukraiņu valodā. Pēc senas tradīcijas vadītāja Tatjana Raciņa dziedāšanas cienītājiem dāvāja solo numurus. Lielais februāra uzvedums nebija izņēmums. Jo tālāk, jo vairāk: nelielo skatuvi piepildīja Dagdas baltkrievu biedrības “Verbica” vokālais ansamblis “Akolica”. Pierobežas pagastā jau vēsturiski dzīvo daudz baltkrievu, ņemot vērā šo faktu, Karīnas Beikules vadītajam kolektīvam tika ļauts nodziedāt veselu desmitu dziesmu. Sanāca atsevišķa koncerta daļa, kurā skanēja vētraini aplausi. Nedaudz vēlāk, dzerot tasi zāļu tējas, Dagdas dziedātājas man izstāstīja: Rožu stacijas iedzīvotāji ir īpaši skatītāji, tas rada neaizmirstamu auru. Tieši tāpat notika arī rudenī, kad Karīna Beikule Indrai dāvināja solo koncertu, un vai tad var aizmirst aizraujošos festivālus “Latgales vainags”. Iedzīvotāju diemžēl kļūst mazāk, toties radošu ieceru – cik uziet! Cerība mirst pēdējā…
Efektīvs noslēguma akords – populārā sieviešu vokālā ansambļa “Noktirne” uzstāšanās. Bez mazākā pārspīlējuma – tā bija kā himna latviešu valodai. Un ne tikai: plaši pazīstamais kolektīvs, kuru tieši pirms trīsdesmit gadiem izveidoja Rita Andrejeva, pierobežas skatuvi izmantoja kā vietu aprīlī gaidāmo jubilejas svinību ģenerālmēģinājumam. Ko lai saka, talantiem bagāts ir mūsu novads, un jo vairāk ir sarunvalodu, jo bagātāki mēs esam.
Nemanot pagāja divas emocionāla baudījuma stundas. Programmā izskanēja desmits valodu! Ziemas koncerta fināls – latviešu tautasdziesmas “Bēdu manu, lielu bēdu” kopkora dziedājums, kura laikā vienotā iedvesma savienoja māksliniecisko kolektīvu pašdarbnieku un skatītāju balsis.
Apmainoties viedokļiem, ne reizi vien izskanēja patiesi pateicības vārdi idejas autorei Anželai Kuzminskai. Kā arī drosmīga prognoze: iespējams, mēs kļuvām par jaunas tradīcijas dzimšanas aculieciniekiem. Krāslavas novada Mākslas un mūzikas skolas direktore Ērika Zarovska uzsvēra: “Dažādas nacionalitātes cilvēku draudzība, tāpat kā daudzvalodība – ir svarīgs Latvijas tautas saliedētības simbols. Dzimtene mums ir kopīga!”
Atklātības brīžos, kā tas nereti gadās šādās situācijās, mūsu uzticamie lasītāji izteica viedokli par “Ezerzemi”. Ruta Andrukoviča pateicās par nesen publicēto rakstu “Fantāzijas lidojums jeb lielais mēģinājums”, kur dejotāju rindās atrada savus vismīļākos cilvēkos. Vēl negaidītāks kompliments izskanēja no skolotājas Ilonas Beitānes – Špakas par lielo fotoreportāžu no absolventu vakara Dagdas vidusskolā: “Es taču esmu no tā jubilejas izlaiduma, kura fotogrāfija tika publicēta pirmajā lappusē. Lieliski!” kāds pateicās arī par foto reportāžu no Indras vārda dienas…
Biežāk jātiekas!
Aleksejs GONČAROVS
