Lielā mērā es esmu pilsētnieks, taču dvēselē – laucinieks. Varbūt tāpēc, ka mana pēckara bērnība aizritēja laukos. Jau kopš agras bērnības uz visu mūžu iepazinu cīruļa trallināšanu pavasarī, vasaras pļavu reibinošo smaržu, saulaini dzeltenos labības laukus un pirmā sniega žilbinošo baltumu.
Viss atkārtojas, skumjas un prieki…
Kopš tiem senajiem laikiem, kad fotoaparāts kļuva par manu maizes riecienu, brauciens uz laukiem vienmēr rada patiesu prieku. Uz Andrupeni – divtik! Labi atceros, cik pazīstams visā valstī ar savu darba sparu bija šis gleznainais nostūris pirms gadiem četrdesmit, piecdesmit. Tā ir izcilu graudaugu audzētāju, lopkopju, celtnieku, lauksaimnieciskās ražošanas speciālistu-organizatoru dzimtene, bet pēdējā laikā – zemnieku, veiksmīgu uzņēmēju, tostarp arī perspektīvajā tūrisma nozarē. Te var nosaukt mazo alus darītavu “Brūzis murza”, un Andrupenes mājas sieri – tas ir atsevišķs stāsts, bezgalīgs kā Piena ceļš. Andrupenes maize – garšīgāka nemēdz būt!
Par pēdējiem mērnieku laikiem var strīdēties ilgi, tomēr rūgto patiesību nenoslēpsi. Daudzi tūkstoši cilvēku (pašos spēka gados!) ir pametuši dzimto novadu, vai atgriezīsies? Un kurš uzņemsies saskaitīt viensētas, par kurām vairs neliecina pat pamatu laukakmeņi… Gandrīz nav saglabājušies latgaliešu ciemi, kas sākotnēji bijuši tik brīnišķīgi. Bet ar Andrupenes apkārtni šiem pārmetumiem nav ne mazākās saiknes. Visgrūtākajos pārmaiņu gados šeit, kā izaicinājums sabrukumam, augstā pakalnā, radās arhitektūras komplekss – spilgts piemērs senču gadsimtiem senu tradīciju cieņai.
“Cilvēks nedzīvo no maizes vien”: mūsu vectēvi un vecvectēvi prata ne tikai smagi strādāt, bet arī svinēt svētkus no visas plašās zemnieku sirds. Jau šūpulī cilvēki pierada pie dvēseliskajām dziesmām, bez tautas dejām neiztika ne viena balle, bet muzikants bija teju katrs desmitais! Andrupenē šīs tradīcijas ne tikai saudzīgi saglabātas, bet arī bagātinātas. Visā, tagad nu jau lielajā Krāslavas novadā nav neviena cita pagasta ar tādu rekordskaitu ansambļu un radošo kolektīvu, solistu, muzikantu, pašdarbības aktieru… Līgo svētkos uz šejieni – skatītāju svētceļojums, arī ārvalstnieku. Gada īsākā nakts bez Daiņa Platača teātra ir kā kāzas bez mūzikas.
Meklējot kādu izklaidējošu tematu, bez kura “Ezerzeme” pilnā mērā nevar atbilst iknedēļas izdevuma formātam, zvanu paziņam Dainim, kuru skaidri atceros vēl pavisam jaunu, azartisku un nerimstošu.
''Izlīdzi'', saku, '' visur iestājies februāra klusums, kas notiek tavā Tautas namā?''
''Vai tad tev var atteikt… Brauc sestdien uz priekšlaicīgu “Aizgavēni”, būs tev gan folklora, gan teātris, gan dejas – draugu mums netrūkst.''
Fotografēt koncerta laikā nav tas labākais variants. Man nav tiesību traucēt skatītājiem, tāpēc cenšos tuvplānus safotografēt jau laicīgi, mēģinājumos. Tā notika arī šajā reizē. Kāda veiksme – savam iznācienam gatavojās zināmie “Sovvaļnīki”. Visas sejas pazīstamas – trīs Aijas, tostarp folkloras ansambļa vadītāja, arī Dainis, Aivars, Anna, Lolita, Zeltīte. Lūk, arī svešinieki – studenti Jāzeps un Kaspars, lūkojas telefonos pēc dziesmu vārdiem. Simtprocentīgi debitanti, bet drīz vien noskaidrojās, ka kolektīvs zināms ar stabilu sastāvu, tāpēc pagaidām papildspēki nav nepieciešami. Lieta tāda, ka skatītāju zālē parasti ir daudz jauniešu, tāpēc Aija Vaičule uz laiku padarīja jaunāku sastāvu, nākotnē – kas to lai zina… Starp citu, puiši pozēja ar milzīgu labpatiku, kurš gan nesapņo kļūt par Andrupenes skatuves zvaigzni?
Koncerta sākums – kā virpulis: Dainis jau no pusvārda aizrāva skatītājus zālē, liriskajā uzrunā veikli iepinot gan aforismus par Meteņdienu, gan Valentīndienas kaislības. Pirmais numurs – mūžīgā dziesmu folklora, turpinājumā talantīgajam šovmenim parādījās konkurents. Skatuvi pārņēma tā pati Aļženovas Anceite. Esiet sveicināti, veselu nedēļu netikāmies! Un sākās īsta vadītāju cīņa par skatītāju smiekliem un aplausiem. Dainis stāstīja mūsdienīgas anekdotes, senus ticējumus un pat mīklas, bet Aija Utkina viegli izvilināja no zāles tos, kuriem labpatīk padejot. Līkā un neveiklā vecmāmiņa baltās, modernās krosenēs pastāvīgi rādīja profesionālas horeogrāfijas kustības. Viņas jājamzirdziņš – improvizācija. Un pēdējais “Ezerzemes” numurs viņas rokās nenonāca nejauši: par viņu raksta prese, bija ciema zvaigzne, kļuva par novada! Kā raksta autors, gaidīju pretenzijas, bet saņēmu publisku komplimentu un buču – uz vaiga. Visvērtīgākais honorārs!
Atvērās aizkari, uz skatuves – Feimaņu amatierteātra aktieri. Scenārijs – tieši desmitniekā: laukos dzīvojošs atraitnis iesniedzis avīzē laulību sludinājumu. Lauku līgavainis tagad ir reti sastopama prece, tāpēc ciemos ieradās uzreiz trīs amora kaislību un mantojuma meklētājas. Kura uzvarēja? Protams, ne pilsētnieces, bet savējā, vietējā, turklāt kaimiņiene. Uz skatuves – komēdija, dzīvē – lai arī ne traģēdija, tad drāma noteikti. Tagad stiprā dzimuma pārstāvji ir zelta vērti ne tikai laukos. Kā augstā māksla, tā pašdarbība – tas vienmēr ir dzīves spogulis. Lieliska izrāde, vietējo teatrāļu pilnībā novērtēta.
Vairāk nekā izdevies koncerts noslēdzās ar kora dziedāto iemīļoto dziesmu “Toļi dzeivoj muna meilo”, turpinājumā – uzaicinājums nogaršot Andrupenes lauku sētas saimnieču ceptās pankūkas. Malkojot tēju, pierakstīju šādas atsauksmes no Feimaņu kultūras darbiniekiem: “Neparasti sirsnīgi, mājīgi, un tādi vadītāji, jautrāk nemēdz būt. Zinām, ar ko draudzēties…”
Aleksejs GONČAROVS
