Nežēlīgais XXI… Vēl nenorima koronovīrusa epidēmija, kad pār mūsu galvām savilkās tumši mākoņi, vēstot par gaidāmo pasaules krīzi. Zemestrīces, plūdi, sausums, kari un kā sekas tam visam – miljoniem liela bēgļu plūsma. Un reāli trešā pasaules kara draudi, bet sirds lūdz klusumu. Kur glābiņš? Baznīcās, koncertzālēs un izstāžu zālēs.
Pagājušajā otrdienā notika divkāršs brīnums: mūsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturiskajās sienās tika atklātas divas ekspozīcijas – godājamā gleznotāja Pāvela Ostapceva no Rēzeknes un talantīgā andrupenieša, tīrradņa Viktora Ivanova.
Dvēseles krāsainās vēstules…
Tā nosauca savu personālizstādi, vislielāko dzīvē, lauku skolas skolotājs Viktors Ivanovs. Kārtējais mana novērojuma apliecinājums tam, ka Andrupene ir radošu cilvēku mājvieta.
Diplomēts lauksaimniecības speciālists ar akadēmisko izglītību sarežģītajos deviņdesmitajos uz sovhozu drupām, tāpat kā daudzi diplomētie viņa kolēģi, bija izvēles priekšā – ko darīt tālāk? Palīdzēja gadījums: vietējā skolā parādījās pedagogu vakances. Tā inženieris pārkvalificējās par skolotāju, mācīja vizuālo mākslu, brīvajā laikā zīmēja sirdspriekam. Sākumā gleznoja ar eļļas krāsām, pēc tam aizrāvās ar akvareli. Ar laiku sāka pamazām piedalīties izstādēs, sapņoja par personālizstādi. Un lūk…
Kā pastāvīgs vernisāžu apmeklētājs un mākslinieciskās fotogrāfijas cienītājs zinu: akvarelis – īpaša tehnika. Kad otas vadība ir noslīpēta līdz augstākai pilotāžai, pareizāk sakot, otas meistarībai, ar skrupulozu detaļu izpēti, kas, manuprāt, autoram izdevies izcili. Visus trīsarpus desmitus gleznu vispārpieņemtajā izstāžu formātā drosmīgi sauc par miniatūrām, gaismu izstarojošām. Kopumā visi skatītāji kļuva par pirmajiem aculieciniekiem tam, kā dzima galerija, kas izraisa izbrīnu un sajūsmu. Ar acīmredzamu autora rokrakstu, kura nosaukums – maigu toņu harmonija. Ainavas mijās ar klusajām dabām, un katrā sižetā dominē caurspīdīgums, maigums un apgarotība.
Jebkurš skaistuma cienītājs noteikti atradīs sev ko patīkamu, mani sajūsmināja ziemas ainavas. Ar dabisku skaistumu kopš bērnības zināmie nostūri. Savs redzējums un atzīšanās mīlestībā Latgalei.
Upes elpa
Ar Pāvelu Ostapcevu, otas pavēlnieku no Rēzeknes, esmu pazīstams sen. Ne vienu vien reizi mākslinieks ar akadēmisko izglītību ir nonācis mana “Nikona” kadrā slavenajos plenēros “Krāslavas palete”. Kopā saskaitījām, vernisāža “Upes elpa” ir piektā atzīšanās mīlestībā pilsētai, kuras ielas vijas gar skaistuli Daugavu. Bez viltus pieticības riskēšu apgalvot, mēs – radniecīgas dvēseles. Patriarhālā Krāslava – tā ir pievilcība, kuru nav iespējams noraidīt. Prezentācijas laikā vienmēr gaidītais viesis tā arī teica: “Uz šejieni vienmēr gribas atgriezties…” Viņa gleznas ir bijušas prestižās izstādēs Krievijā, Polijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Anglijā, Gruzijā…
Katrā izstādes audeklā ir jūtama Otrās Šveices skaisto nostūru elpa. Šo trāpīgo apzīmējumu izdomāja jau mūsu senči, mūsdienās tik sajūsmināti runā tūristi. Elpu aizrauj upes ainavas, baznīcu spožais baltums… Plus neatkārtojamais kluso ieliņu šarms. Man todien paveicās divas reizes, dzimto ielu ieraudzīju uz kaimiņa audekliem. Gluži kā atgriešanās bērnībā: mana vectēva Nikitas būvētā māja Studentu ielā arī mūsdienās piesaista gleznotāju uzmanību. Protams, nenocietos to neizstāstīt Pāvelam, bet viņš man atbild: “Arī es neesmu aizmirsis, kā mūs fotografējāt rudens plenēra laikā.”
No Rēzeknes ieradās liela atbalsta komanda – prezentācijas vaininieka sieva Lidija, meitas Jekaterina un Darja, gleznotāja otrajā paaudzē. Delegācijas priekšgalā neviens cits kā Raimonds Olehno, Rēzeknes domes izpilddirektors. Nav joka lieta, atbildīgajā amatā jau vairāk nekā divus desmitus gadu! Viņš arī teica visemocionālākos vārdus gan par otas korifeja uzticību mākslai, gan par šeit esošo vietu neatkārtojamo skaistumu. Lūk, tikai dažas frāzes: “Upe savieno ne tiki krastus, bet arī cilvēkus, rosina radošumu cilvēkiem ar jutīgām sirdīm. Krāslavu nevar iedomāties bez Daugavas, kuras elpu tik precīzi parādīja Pāvels Ostapcevs.”
Muzeja izstāžu zāles ir arī domubiedru satikšanās vieta, tāpēc viedokļu apmaiņa, tāpat kā strīdi par mākslu te ir ierasta lieta. Ne tikai mīlnieki nelūkojas pulkstenī. Starp citu, divkāršais mākslas brīnums notika tieši Valentīna dienā. Arī te triumfēja mīlestība. Mīlestība pret skaisto, bez kā dzīve ir nabadzīga, pelēka un skumja. Saksofona melodijas Jevģēnija Tadello izpildījumā pastiprināja svētku noskaņojumu.
Dubultā muzeja prezentācija – brīnišķīga uvertīra gaidāmajām svinībām, veltītām pilsētas simtgadei. Gaidām turpinājumu!
Aleksejs GONČAROVS
