"Dagne" atbalsta patvēruma meklētājus no Ukrainas

Atsaucoties aicinājumam, šo pirmdien Aivars viesojās laikraksta “Ezerzeme” redakcijā.

- Lūdzu, pastāstiet vairāk, kā jauniešu biedrība "Dagne" atbalsta patvēruma meklētājus no Ukrainas?

- Pašā sākumā mēs īstenojām preventīvos atbalsta pasākumus. Piemēram, darba atrašana, dzīvesvietas sameklēšana, tās labiekārtošana, iekļaujot gan mēbeļu sagādāšanu, gan dzīvokļu vizuālā tēla izveidi, arī primārās lietas, piemēram, santehnikas, apgaismojuma, veļas mašīnas un pārējās sadzīves tehnikas sagāde un iestatīšana dzīvokļos.

Kopā ar mūsu nevienaldzīgajiem Latgales iedzīvotājiem centāmies sadarboties un atrast vajadzīgās lietas dzīvesvietu labiekārtošanai. Ukrainas patvērumu meklētāju plūsma ar laiku kļuva arvien mazāka, un attiecīgi tagad mēs aktīvāk palīdzam viņiem dokumentāli juridiskajā aspektā - ar dokumentu sakārtošanu, lai strādāt gribošie un strādāt spējīgie patvēruma meklētāji varētu strādāt mūsu novada uzņēmumos. Mēs palīdzam viņiem iztulkot darba līgumu, atvērt bankas kontu, reģistrēt automašīnu un iziet tehnisko apskati,  kā arī mēs palīdzam viņu bērniem, lai tie varētu apmeklēt mūsu skolas.

- Vai daudzi Ukrainas patvēruma meklētāji paliek mūsu novadā?

- Pa visu Krāslavas novadu tie varētu būt ap simts vai nedaudz vairāk par simts cilvēkiem. Mūsu biedrība ir sadarbojusies ar trīsdesmit diviem cilvēkiem, no kuriem statistiski 65 % šobrīd ir iekārtoti darbā. Pārējie 35 % ir bērni un ārpus darba spējas vecuma cilvēki, kuri pārsvarā uzturas dzīvesvietā un cenšas radīt māju komfortu strādājošiem Ukrainas patvēruma meklētājiem.

- Kādos darbos strādā Ukrainas patvēruma meklētāji?

- Dažādos. Vīrieši, galvenokārt, kā būvstrādnieku palīgi dažādos uzņēmumos. Daži no viņiem iekšdarbos, daži āra darbos, citi arī strādā žoga izbūvē uz Latvijas–Baltkrievijas robežas. Uz šejieni ir atbraukuši diezgan augsta ranga speciālisti, cilvēki, kas ieņēmuši labus amatus Ukrainā, un šeit viņi nevis vienkārši sēž un saņem valsts pabalstus, bet arī paši cenšas nopelnīt un būt lietderīgi iedzīvotāji.

Sievietes savukārt strādā veikalos un tamlīdzīgos darbos. Daudzas strādā attālināti, izmantojot datoru, uzņēmumos Ukrainā. Ir arī tādas, kuras ir radušas atsaucību mūsu vietējos šūšanas uzņēmumos. Daudzas sievietes ir gatavas strādāt arī par apkopējām, tāpēc mūsu biedrība turpina sekot darba sludinājumiem, un ja atrodam kaut ko piemērotu, tad piedāvājām dažādus variantus Ukrainas civiliedzīvotājiem.

- Vai visi bērni no Ukrainas turpina izglītību?

- Visi bērni turpina izglītību, bet ne visi mācās Latvijas skolās. Mēs sadarbojamies ar vienu ģimeni, kurā bērns mācās attālināti Ukrainas skolā. Savukārt visi pārējie mācās Latvijas skolās. Vēl interesanta lieta ir tāda, ka daži ir izvēlējušies mācīties gan Latvijas, gan Ukrainas skolā. Bērniem ir pietiekoši liela slodze, bet par vienu no bērniem, kurš mēģina īstenot uzreiz divas mācību programmas, man ir īpaši liels prieks, jo gan Ukrainas skolā viņam ir pietiekami labas atzīmes, gan arī Latvijas skolā viņš ir saņēmis par pirmo semestri atzinību, par to, ka viņš ļoti labi runā latviešu valodā.

- Vai novada iedzīvotāji iesaistās atbalsta sniegšanā patvēruma meklētājiem no Ukrainas?

- Jā, daudzi Latgales iedzīvotāji iesaistās atbalsta sniegšanā. Mums nebūtu tās kapacitātes, ja mēs nebūtu apvienojuši visu Latgali, jo tik tiešām mums bija vajadzīgs daudz kas. Bija vajadzīgi astoņi ledusskapji, daudzas gultas. Liels kvantums lietu, ko mēs vienā maziņā pilsētiņā, kā, piemēram, Dagdā vai Krāslavā, tik ātri nespētu sagādāt, jo būsim reālisti, neviens neglabā labas mantas šķūnī. Bieži vien tās bija lietas, kuras bija ārā metamas vai jau novecojušas. Mūs atbalstīja Krāslavas Kultūras nams, ar transportu atbalstīja arī vietējie uzņēmēji, mums tika piešķirts busiņš, ar kuru mēs devāmies reidā pa Latgali. Mēs savācām visas vajadzīgās mantas. Protams, lielākā daļa mantu bija no Krāslavas un Dagdas, lai mums nevajadzēja braukt uz citu Latgales malu. Tālākais punkts, līdz kuram mēs bijām aizbraukuši, bija Gulbene. Tur kāda ģimene mums noziedoja deviņas griestu lampas. Mums tās noderēja, jo daudzos pašvaldības piešķirtajos dzīvokļos to nebija. Nevarētu teikt, ka ierādītie dzīvokļi bija kritiskā stāvoklī, taču šim tam roku vajadzēja pielikt.  

- Nākamā gada pavasarī nevalstiskā jauniešu organizācija “Dagne” varēs svinēt 20 gadu jubileju. Visus šos gadus esat aktīvi darbojušies. Vai arī šogad iecerētais tika īstenots?

- Jā! Tika pat pārīstenots. Mēs gada sākumā pat nedomājām par to, ka mums būs tāds starptautisko projektu kvantums un tik ļoti liels atbalsts. Mēs nedomājām, ka mums būs iespēja piesaistīt tik daudz finansējumu uz 2023. gadu, cik ir izdevies piesaistīt. Mums nebija ne jausmas, ka mēs labdarības akciju varam īstenot ar tik lieliem apgrozījumiem. Iepriekš mēs izvēlējāmies vienu mērķauditoriju, jo finanses un darba spēka nebija tik daudz, bet tas ir pietiekoši liels un ilgs menedžmenta process. Šajā reizē es teikšu tā, ka mums viss nāk rokās. Paralēli, protams, ir jauniešu uzņēmējdarbības centrs. Tā ir traka ideja, kas ir tapusi praktiski šogad, bet dzimusi jau senāk. Mēs, jaunieši, saprotam, ka mums tas ir vitāli nepieciešams, lai mēs varētu turpmāk nevis zaudēt mūsu jauniešu intelektuālo resursu, bet tieši otrādi, mēģināt to saglabāt un, iespējams, pat piesaistīt vēl vairāk. Es ceru, ka 2023. gads būs pārsteigumiem pilns, un mums būs ļoti daudz uzvaru, jo uz doto brīdi izskatās tā, ka mēs atkal neesam maksimālisti mūsu plānos. Mēs kaļam plānus ļoti reāli un, ja nākamais gads būs tāds pats kā šis, tad mums ir iespēja lielus kalnus gāzt.  

- Kādas ir biedrības nākotnes ieceres?

Palīdzība Ukrainas civiliedzīvotāju uzņemšanā ir ģeopolitisks pasaules jautājums, uz kuru mēs nevarējām nereaģēt. Mēs zinām, ka mēs varam palīdzēt, tad kāpēc gan nemēģināt? Biedrības mērķis ir radīt labvēlīgus apstākļus dažādu sociālo grupu bērnu un jauniešu personības attīstībai, atbalstot to iniciatīvas un veicinot jauniešu līdzdalību sabiedriski nozīmīgos procesos vietējā, nacionālā un starptautiskā līmenī. Mūsu nākamie soļi ir diezgan lieli. Pirmkārt, mēs esam jau pietiekoši lieli un vareni starptautiskajā darbībā, tas nozīmē Erasmus+ un pārējos starptautiskajos projektos. Uz nākamo gadu mums ir plāns kļūt par neatkarīgiem uzņēmējiem tūrismā, nevis par partneriem. Atvest uz šejieni ārzemniekus un izglītot, izmantojot mūsu bāzi, jo beidzot mums ir paradījušies materiāli, tehniski un infrastruktūras risinājumi tam, lai mēs varētu mūsu novadā to visu organizēt. Tās būs papildus finanses mūsu uzņēmējiem, kas nāks no Eiropas budžeta un, protams, tā būs papildus vērtība mūsu jauniešiem, jo nevis viņiem nāksies braukt uz ārzemēm, bet ārzemnieki atbrauks pie mums. Respektīvi, ja mēs dodamies uz ārzemēm paši, tā ir iespēja tikai pieciem vai sešiem cilvēkiem. Savukārt, ja ārzemnieki atbrauc pie mums, tad to iespaidu būs daudz vairāk un ietekme, ko mēs varēsim dod mūsu novada jauniešiem no šī projekta, būs daudz lielāka.  

Otrs, mēs esam sākuši sadarbību ar pietiekoši daudziem mūsu un arī citu novadu uzņēmējiem. Esam iznomājuši telpas, mēs ļoti vēlamies atvērt Krāslavā jauniešu izglītības un uzņēmējdarbības centru. Centrs, kas būs vērsts uz jauniešu globālo uzņēmējdarbību ideju realizēšanu. Kādreiz, kad man bija astoņpadsmit gadi, es pabiju Turcijā, starptautiskās apmaiņas programmas “Handcraft local digital marketing” ietvaros. Tur es sastapos ar pietiekoši lokāliem cilvēkiem no nelielām apdzīvotām vietām, kuri ražoja tiešām unikālus produktus, pārdeva tos ar digitālajiem risinājumiem starptautiskajā tirgū un viņiem nebija vajadzīgas infrastruktūras, tādas kā veikals, darba spēks, pārdevējs. Viņiem bija neliela ražošanas līnija, un savu preci viņi tirgoja ar interneta palīdzību. Viss mums ir pieejams, viss, kas nepieciešams, mums ir. Tas ir Dpd un visi pārējie pasta pakomāti, kas šobrīd mums stāv, praktiski uz katra stūra, arī mūsu pilsētās. Tā dziļā doma, kādreiz ir iesēta man galvā no Erasmus+, un šobrīd mēs kopā ar jauniešiem esam sapratuši, ka mēs varam, mēs gribam un mums tas ir jādara. Šobrīd runāsim ar pašvaldību. Pat, ja pašvaldība neatbalstīs mūsu ieceri, mēs esam apņēmušies to paši darīt ar saviem finanšu līdzekļiem. Bet, ja pašvaldība atbalstīs, tas būs lielāks spēriens kaut ko darīt un ātrāka šī procesa bīdīšana uz priekšu.

Bet mūsu biedrības primārais mērķis ir izglītība un labdarība. Izglītības programmas mēs realizējam un nepārtrauksim to darīt. Šogad ir piesaistīti diezgan lieli finanšu līdzekļi. Mēs strādājam pie plānošanas kopā ar Dagdas jauniešu centru. Integrēsim 2023. gadā mobilo darbu ar jaunatni visā novada teritorijā. Nodrošinot līdzvērtīgu pārklājumu jauniešu iespējām, kā Dagdā, tā arī Krāslavā un citos pagastos. Jaunatnes darbiniekiem un citiem nevalstiskā sektora pārstāvjiem mēs mācīsim digitālā darba metodes ar jauniešiem, kas ir ne tikai zooms, bet arī kahoots, ko var pielietot frontālajās sarunās ar jauniešiem. Tādā veidā izglītības procesu padarot nedaudz modernāku.

Burtiski uz deguna mums jau ir Ziemassvētki. Biedrība sadarbojas ar dažādiem sponsoriem, arī no ASV, sagaidām atbalstu dāvaniņām bērniem. Sākoties pandēmijai esam sākuši Ziemassvētkos iepriecināt un atbalstīt ne tikai bērnus, bet arī vecākā gadagājuma cilvēkus (vientuļus pensionārus). Šogad centīsimies apvienot divus vienā un burtiski rīt, 13. decembrī,  mēs sāksim sūtīt vēstules vietējiem uzņēmējiem, aicinot piedalīties labdarības akcijā. Šobrīd ir vairāk par divi simti piecdesmit sagatavotām vēstulēm. Tādā veidā mēs sagaidīsim tos uzņēmējus, kuri būs gatavi mūs atbalstīt, sarūpēsim dāvaniņas atbilstoši budžetam un dosimies iepriecināt cilvēkus periodā no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam. Dosimies pie katra personīgi, aprunāsimies, uzklausīsim, nodosim sagatavoto dāvaniņu. Iespējams, tas ir labākais, ko varam dot līdzcilvēkiem – sirsnība un prieks, jo tikai dāvājot smaidu citam, mēs varam droši smaidīt paši.

Aleksandrs Adrians KOVAĻOVS

Attēlā: Aivars Bačkurs (pa labi) ar patvēruma meklētājiem 

Foto no Aivara Bačkura personīgā arhīva