Jūlija savu darbu turpina

img

Braucot no Dobeles uz Liepājas pusi, pāris kilometrus aiz pilsētas vietā, starp Bērzes upi un šoseju, atrodas Lielbērze, kur izvietojas viena no Valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” astoņām filiālēm. Līdzīgas filiāles ir arī Jelgavas novada Vilces pagasta Ziedkalnē.



Filiāle “Lielbērze” ir īpaša ar to, ka tā izveidojusies par vietu, kur kopš aprīļa sākuma strādā aprūpes centra darbiniece no Ukrainas Jūlija Zakružna. Līdz Krievijas uzbrukumam Ukrainai 2022. gada 24. februārī viņa bija personāldaļas inspektore līdzīgā sociālās aprūpes centrā Ukrainā Doņeckas apgabala Bahmutas pilsētā. Jūlija teic, ka nevēlas daudz runāt par karu un kā notika Bahmutas psihoneiroloģiskā internāta evakuācija. Viņa tikai atklāj to, ka evakuācijā cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, kādu Bahmutas psihoreiroloģiskajā internātā bija vairāk nekā divi simti, “kādam bija jāpavada.” Sarežģītajos kara apstākļos Jūlija ar dažiem kolēģiem šo uzdevumu sekmīgi veica. Pirmais evakuācijas ceļa posms bija līdz Ļvivai, kur bahmutieši, izdalīti pa vietējiem aprūpes centriem, nodzīvoja divas nedēļas. Tālāk ceļā līdz Latvijai pavadošās personas bija divas – Jūlija un pavisam jauns puisis, kas Bahmutas psihoneiroloģiskajā internātā kalpoja alternatīvajā dienestā (to Ukrainas valsts bija noteikusi tiem, kuri nebija vēlējušies ņemt rokās ieroci). Vēl divas Bahmutas psihoneiroloģiskā internāta darbinieces no Ļvivas aizbrauca uz Itāliju. Turp viņas pavadīja personas ar ierobežotākiem kustību traucējumiem.    



   



Evakuācijas ceļā Jūlijai līdzi bija arī pašas meitiņa. Māte stāsta, ka bērns ceļā, šķiet, nav sapratis, kur un kāpēc brauc drošības apsvērumu dēļ aptumšotais cilvēku pārpildītais vilciens, kurā nācās pavadīt vairāk nekā diennakti. Jūlija cer, ka bērns kara bēgļu grūtības pārdzīvojis vieglāk. Latvijā bērnudārzs – taču tāds pat kā Ukrainā, vienīgi blakus neviena cita tuvinieka kā tikai mamma. Dzīvojot Dobelē, Jūlija kopā ar meitu braukušas uz Jūrmalu, Tērvetes dabas parku, Rundāles pili un atrakcijām Rīgā. Jūlija piebilst, ka 1. septembrī Dobelē meita sāka iet skolā. Liels prieks Jūlijai ar meitu bija septembra beigās, kad viņas ciemojās Ukrainā. Pēc brauciena uz dzimteni Jūlijas savā darbavietā glabā Ukrainas karogu, ko dāvināja vīra karabiedri. Uz karoga audekla paraksti un, var domāt, vienības nosaukums ir “Mrija vilnih ljudei”, kas tulkojumā no ukraiņu valodas ir “Brīvu cilvēku sapnis”.  Jūlija piebilst, ka “karogs gaida savu dienu.” Viņa nešaubās, ka Ukraina uzvarēs. 



“Latvijā biju jau atradusi no gaisa trauksmēm, bet Ukrainā tās ir vai katru dienu. Tu iepērcies veikalā un piepeši sirēna - iepirkumu ratiņi jāpamet un jāiet ārā,” Jūlija stāsta par Kijivā piedzīvoto. Divas dienas pēc atgriešanās Latvijā, Dobelē. Krievijas armija Ukrainā sāka apšaudīt un iznīcināt civilās infrastruktūras objektus, kas saistīti ar elektrības apgādi. Nespējot gūt panākumus kaujas laukā, ienaidnieks šāva pa civilajiem mērķiem ne tikai pa Kijivu, bet arī citām pilsētām. Tostarp Poltavu, Kremenčuku – tur, kur Jūlija ar meitu bija viesojušās. 



Jautāta par miera laiku - savu profesionālo izvēli, kas saistās ar darbu ar cilvēkiem, kam ir garīgās attīstības traucējumi, Jūlija Zakružna stāsta, ka šī izvēle notikusi jau divdesmit gadu vecumā. Tēvs, kam agrāk bija iznākusi saskarsme ar šādiem cilvēkiem, gan šādu darbu meitai neieteicis. Taču viņa nolēmusi aiziet kaut paskatīties, kāds tas psihoneiroloģiskais pansionāts ir. “Tā es vēl šodien esmu šajā darbā,” par sevi pasmaidot, teic Jūlija. Viņas pirmais amats Bahmutas psihoneiroloģiskājā internātā bija friziere. Vēlāk viņa kļuva par sociālo aprūpētāju. Jūlija stāsta, ka psihoneiroloģiskā internāta klienti viņu pieņēmuši ļoti draudzīgi. Tomēr trauksmainajā 2014. gadā  Jūlija uz vairākiem mēnešiem no darba Bahmutas psihoneiroloģiskajā internātā bija spiesta aiziet. Proti, tolaik dažus mēnešus Bahmuta atradās zem Krievijas okupācijas – bija iekļauta starptautiski neatzītajā “Doņeckas Tautas republikā”.  Jūlija teic, ka tajā laikā strādājusi ārzemēs. Tajā pat gadā, kad okupanti bija padzīti, viņa atgriezās Bahmutā un atsāka strādāt vecajā vietā. Jūlijas darbs tad saistījās ar personas dokumentiem. Taču tagad Dobelē viņa atgriezusies pie sociālās rehabilitācijas darba, kas ir tiešā kontaktā ar klientu. Māca klientiem tiem dzīvē nepieciešamas prasmes, tostarp darbošanos ar datoru. Var piebilst, ka ar  “Lielbērzes” un citu filiāļu darbiniekiem bahmutieši sazinās krieviski. Jūlija teic, ka saziņā ar latviešu klientiem izmanto kursos gūtās latviešu valodas zināšanas. “Valoda noder un ciemos ir labi. Paldies Latvijai, ka ir jumts virs galvas, miers, bet mājās – tomēr labāk,” teic Jūlija. Viņa smeldzīgi saprot, ka karā cietušās Ukrainas atjaunošanai paies gadi.



Valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” filiāles “Lielbērze” vadītāja Kristīne Škorņika slavē Jūliju kā labu un atsaucīgu darbinieci. Ar Valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” atbalstu Jūlija augustā organizēja Ukrainas neatkarības dienas atzīmēšanu, kas saistās ar to, ka 1991. gada 24. augustā - dažas dienas pēc tam, kad Maskavā bija izgāzies militārais pučs, kas bija vērsts uz padomju impērijas saglabāšanu – Kijivā Ukrainas Augstākā padome pieņēma neatkarības deklarāciju. Atzīmējot šo dienu,  filiālē “Lielbērze” tika sapulcināti bijušie bahmutieši, kas bija ievietoti citās Valsts sociālā aprūpes centra “Zemgale” filiālēs. Tikšanās bijusi jauka, jo daudzus gadus Bahmutā kopā dzīvojot, starp klientiem izveidojušās draudzīgas saites un četrus mēnešus viņi nebija tikušies.



Atvadoties no filiāles “Lielbērze”, uzrunāju kādu gadus sešdesmit vecu ukraiņu vīru, kurš pārrakstīja līniju kladē kādu bērnu grāmatu. Jautāts par to, kā viņam Latvijā klājas, viņš laipni atbildēja: “Normāli”. Aizrautīgi stāstīja, ka ir braucis vēl aiz Rīgas viesos uz kādu citu sociālās aprūpes centru un tur piedalījies sporta sacensībās. Jūlija Zakružna paskaidroja, ka viņas klients neraksta tāpat vien, bet gan attīsta motoriku. Proti, attīstot roku un pirkstu jeb smalkās motorikas kustības, attīstās arī cilvēka valoda un koncentrēšanās spējas. Turpat blakus nodarbojās arī pieci seši latvieši. Kāda sieviete no adīja, kāds vīrs planšetdatorā skatījās filmu. Varēja manīt, ka ukraiņu vīrs iekļaujas šajā grupā un tā var mierīgi vadīt savas dienas.  



Gaitis GRŪTUPS