Nobeigums. Oktobra sestdienas rītā Kārsavā pie Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa pārbrauktuves, balsojot automašīnu uz Baltinavu, nācās nostāvēt apmēram desmit minūtes. Tad savu “Audi” apturēja tēvs ar dēlu, kuri brauca no Rēzeknes uz Viļaku. Aizmugurējais sēdeklis automašīnā bija brīvs, ja neskaita izklaidus noliktos un tāpēc sablīvējamos tukšu pudeļu maisus, kas, kā man ar smeldzīgu smaidu paskaidroja, tika vesti kaimiņam, kurš ar stikla taras nodošanu nopelna kādu eiro. Kad stāstīju, ka mans ceļa mērķis ir Baltinava un tas saistās ar teātri “Palādas” un tā vadītāju Anitu Ločmeli, vedēji likās mani saprotam. “Baltinavas teātra seriāls “Ontans un Anne” bija pazīstams tēvam un, šķiet, arī dēlam.
“Esmu redzējis divas “Ontans un Anne” izrādes,” ar smaidu teica stūres vīrs. “Pirms izrādes sākuma skatītāju zālē ar pudeli un glāzīti rokās ienāca lugas galvenais varonis un visai zālei jautāja: “Kuram ir paģiras?” Kāds arī pieteicās. Tad Ontana tēlotājs tam pienāca klāt un ielēja. Pēc tam atkal zālei jautāja: “Kuram vēl nav kauna?”” Atkal bija ko domīgi pasmaidīt. Nepilnus trīsdesmit kilometru garais ceļš pagāja ātri. No samaksas par vešanu tēvs ar dēlu stingri atteicās.
Ceļo kopā ar personībām
Ja vēlies iepazīt Latgali, tad var izmantot tūrisma firmas pakalpojumus, kas pirms kāda laika piedāvāja šādus skaistus maršrutus: “Latgales šarms ar Annu Rancāni,” “Daugavas loki ar Annu Rancāni” “Dienvidlatgale…” Ir taču svarīgs gids jeb cilvēks, kurš tevi ved ekskursijā vai pārgājienā. Dzejnieces, tagad arī 14. Saeimas deputātes Annas Rancānes vārds, protams, uzrunā daudzus. Līdzīgi daudzus ceļotājus uzrunā Baltinavas teātra “Palādas” un Danskovītes jeb Anitas Ločmeles vārds. Viņa bija arī viena no vadītājām Balvu novada Tūrisma informācijas centra rīkotajā pārgājienā “Rudens krāsu trakums Baltinavā”. Jāpaskaidro, ka Anitas Ločmeles pseidonīms nozīmē to, ka viņa nāk no Baltinavas pagasta Dansku ciema. Latviešu valodas vidus dialektā “danskovīte” būtu pārveidojama kā “danskoviete”. Pirmspandēmijas laikā nereti tūristu grupas, kas devās ekskursijās pa Ziemeļlatgali, kā ceļojuma pieturu iekļāva Baltinavas amatierteātra “Palādas” izrādes noskatīšanos. Jāpapildina, ka rudens krāsu trakuma pārgājienu vadīja divas personības. Otrā bija Baltinavas muzeja vadītāja Antra Keiša.
Baznīcas mūris rada vieglu, patīkamu sajūtu
Par pārgājiena sākumpunktu bija noteikts Baltinavas vecais centrālais laukums. Te pirms gadiem deviņdesmit gājuši parādē aizsargi, te darbojušies veikali, linu pieņemšanas punkts, frizētava, restorāns… Te arī atrodas divi vides objekti un piemineklis baltinaviešiem, kas cīnījušies pret okupāciju varu Otrajā pasaules karā un pēckara gados.
No centrālā laukuma pāri Supenkas upītei gāja ceļš uz pirmo pieturu – Baltinavas katoļu baznīcu. Tās vēsture saistās ar Baltinavas muižu, kuras ēkas gan nav saglabājušās. Dokumenti liecina, ka katoļu baznīca divarpus kilometru no Baltinavas Keišu sādžā tikusi iesvētīta jau 1695. gadā, kad Baltinava atradās Polijas–Lietuvas valstī, Viļakas stārastijā.
1774. gadā otrā Baltinavas katoļu koka baznīca tapa jau pašā Baltinavā (turpat, kur atrodas tagadējā mūra). Tas jau bija laiks, kad pēc Polijas–Lietuvas pirmās dalīšanas Viļakas stārastijas muižas tika iekļautas Krievijas impērijā. Muzeja vadītāja Antra Keiša stāsta, ka par baznīcas vietas maiņu ir saglabājusies leģenda. No pirmās, vēl Keišu muižā esošās, baznīcas pazudusi svētbilde. Vēlāk tā atradusies krūmā apmēram tajā vietā, kur tika būvēta otrā koka baznīca un tagad stāv mūra baznīca. Svētbildes pazušana un atrašana jaunā vietā iztulkota par Dieva zīmi, ka dievnamu vajag pārcelt uz jaunu vietu.
Mūra baznīcas projekta attīstīšanu uzņēmies jaunais prāvests Feliks Boļeslavs Laizāns, kuram Baltinava bija pirmā kalpošanas vieta, stāsta Antra Keiša. Prāvests braucis uz Vitebsku – guberņas centru – pēc atļaujas dievnama celšanai, viņš arī uzaicinājis arhitektu. Taču 1909. gadā, kad sākās būvdarbi, Baltinavā jau kalpoja prāvests Andrejs Sviklis, kuram jau bija pieredze baznīcu celšanā un atjaunošanā Daugavpilī un Minskā. Antra Keiša aicināja pievērst uzmanību no laukakmeņiem izskaldītajiem ķieģeļiem, no kā sastāv baznīcas mūris. “Daudzi saka, ka Baltinavas katoļu baznīcā ir viegla un patīkama sajūta. Droši vien, skaldot akmeņus, ir ielikta laba aura,” teic Antra. Viņa piebilst, ka, būvējot jauno mūra baznīcu, vecās koka baznīcas tuvums netraucēja. Vecā dievnama akmeņu mūra žogu nojauca, būvējot jauno žogu. Bet vecās baznīcas zvani bija iekārti no četriem stabiem veidotā tornī. Stāstot par dievnama būvi, Antra Keiša uzsvēra, ka darbos iesaistījās visa draudze. Topošajam dievnamam tika ziedots gan laiks, gan nauda. Vadošie namdari bijuši pareizticīgie no Rēzeknes puses.
Prāvests Apšinīks nepieklājīgos cēla kājās
1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, baznīcas būvniecība tika pārtraukta. Tajā laikā Baltinavā darbojās skola bēgļu bērniem, kurā mācījies 41 skolēns. Katoļu baznīcas celšana atsākās tikai pēckara gados jaunā draudzes prāvesta Pētera Gadzāna vadībā. Prāvests Andrejs Sviklis jau bija kļuvis vecs un nespēcīgs, un viņu no Baltinavas pārcēla uz Pušmucovas draudzi. Prāvestam Gadzānam izdevās sapulcināt dievnama būvē vismaz daļu no meistariem, kas baznīcu bija sākuši būvēt pirms kara. Taču 1930. gadā arī Gadzānu aizcēla kalpot prom no Baltinavas uz Pušas draudzi. Baltinavas mūra baznīcas būvi, tai skaitā iekšējās apdares darbus, pabeidza prāvesta Vitālija Trepšas kalpošanas laikā. 1931. gada 7. septembrī dievnamu konsekrēja bīskaps Jāzeps Rancāns, veltot to Jaunavas Marijas pasludināšanas godam.
Taču tūlīt pie ieejas Baltinavas katoļu baznīcā goda plāksne ir veltīta citam Baltinavas prāvestam – Pēterim Apšinīkam (1887–1942). Viņš dzimis zemnieku ģimenē Gaigalavas pagastā. Pabeidzot Pēterburgas Katoļu garīgo semināru (1915), bijis priesteris Pēterburgas latgaliešu kopienas katoļu draudzē. Pēc tam kalpojis Preiļos, Sarkaņos, Viļakā, Pušā, Līksnā, Baltinavā un citviet. Piedalījies Pirmajā Latgales latviešu kongresā (1917) un aktīvi iestājies par Latgales pievienošanu Latvijai. Izdevis vairāk nekā divdesmit grāmatas. Lielākoties tie ir garīga satura darbi – lūgšanas, reliģiskās dziesmas un dzeja, kā arī lugas. Baltinavas Romas katoļu draudze, kur viņš sāka kalpot 1937. gadā, bija pēdējā viņa kalpošanas vieta. 1941. gada 14. jūnijā Pēteris Apšinīks bija starp vairāk nekā 15 400 Latvijas patriotiem, kurus okupācijas varas kalpi apcietināja un izveda uz Krieviju. 1995. gadā atklātā piemiņas plāksne vēsta, ka viņš miris mocekļa nāvē 1942. gada 11. oktobrī. Kāpēc 1941. gada 14. jūnijā apcietināja un izsūtīja prāvestu Apšinīku? Antra Keiša it kā atgādināja, ka izsūtīšanas nenotika bez pašu latviešu līdzdalības (kaut kolaboranti varbūt neapzinājās, kādu ļaunumu nodara). Kam prāvests Apšinīks varēja būt aizdevis kādu apvainojumu, dusmas? “Izsūtīja par to, ka viņš varbūt bija tāds stingrs mācītājs. Uz baznīcu nevarēja iet pliku galvu, plikām kājām, kreklu īsām rokām. Ja kāds mises laikā sarunājies, tad to cēlis kājās,” domīgi sacīja Antra.
Tiek meklēts ebreju lūgšanu nams
Pārgājiena “Rudens krāsu trakums Baltinavā” maršrutā bija iekļauti vēl divi dievnami. Baltinavas pareizticīgo baznīca, kas uzbūvēta par dažiem gadiem agrāk nekā katoļu un kurā vēl aizvien darbojas pareizticīgo draudze. Pietura bija arī pie luterāņu lūgšanu nama, kas jau gadu desmitiem stāv tukšs.
Pārgājiena gaitā tika atgādināts, ka tautas skaitīšana 1925. gadā uzrādīja, ka Baltinavā ir vairāk nekā 11 tūkstoši 400 iedzīvotāju. Apkārt Baltinavai tolaik bija ap septiņdesmit ciemu, un pagastam bija piešķirts biezi apdzīvotas vietas statuss. Daži no ciemiem saglabājušies. Salīdzinājumam - 2019. gadā Baltinavas novadā, kāds pastāvēja līdz 2021. gadam, bija 963 iedzīvotāji. Daļu apkārtējo ciemu zina tikai novadpētnieki. Līdzīgi mazumā gājuši arī Baltinavas luterāņi. Zināma loma ir arī tam, ka no Baltinavas 19 kilometru attālajā Tilžā ir luterāņu baznīca un draudze.
Baltinavas muzejā nav ziņu, kur atradās ebreju lūgšanu nams. “Mēs staigājam pa mājām, kuras taisās sastumt bedrē, meklējam un dabūjam, ko varam. Ziniet, pēdējā laikā laukos ir tāda tendence – izrok bedri un tur sastumj pamestu māju! Mēs neesam marodieri!” ar pašironiju par savu novadpētnieka darbu teic Anita Ločmele. Viņa piebilst, ka kopā ar muzeja vadītāju Antru Keišu praktizē arī tādu pētniecības metodi, ka, piemēram, zinoša deviņdesmitgadīga tante tiek iesēdināta automašīnā un tad tiek braukts pa vietām, kas saistītas ar vēsturiskiem notikumiem. Un uzreiz arī pieraksta, kur kas atradies un noticis. Dažkārt tas ir palīdzējis, tomēr ebreju lūgšanu nama vietu šādās ekspedīcijās nav izdevies atrast. Publikācijas liecina, ka 1935. gadā Baltinavā bijuši 35 ebreju veikali. Ebreji arī bijuši lielākie linu uzpircēji, turklāt tos uzpirkuši par visai zemu cenu. Latgalieši tad metušies konkurēt, un tādējādi iepirkuma cena liniem cēlusies. Vācu nacistu okupācijas laikā 1941. gada 11. augustā no Baltinavas Pitalovas virzienā aizvesti 105 ebreji no 23 ģimenēm. Kur viņi nošauti, Baltinavā nav zināms. Četrām ebreju ģimenēm pirms vācu karaspēka ienākšanas izdevies evakuēties uz austrumiem. Taču pēc kara Baltinavā tās nav varējušas iedzīvoties.
Pirmais Latvijā tiesas nams
Par holokaustā nogalināto piemiņu Baltinavā liecina akmens pie tiesu nama, ko deviņdesmitajos uzstādījis politiski represētais baltinavietis Juris Ločmelis jeb Sibirjaks. “Baltinavas miertiesas nams ir zīmīgs valsts vēsturē, jo tā ir pirmā Latvijas valstī uzbūvētā tiesu ēka, kas tapa 1936. gadā,” uzsvēra Anita Ločmele. Padomju laikos tajā bijusi krievu skola, vēlāk vidusskolas internāts un bērnudārzs. Pagaidām tas diemžēl stāv bez īsta saimnieka. Uzraksti pagrabos liecina, ka tur bija mēģinājusi iemājot Baltinavas jauniešu kopa. Savulaik tiesu nama otrajā stāvā bija miertiesneša dzīvoklis. Savukārt advokāts Alfrēds Strazds dzīvoja ēkā, kur tagad atrodas Baltinavas muzejs. 1941. gada 14. jūnijā advokāts kopā ar sievu Mildu un septiņgadīgo meitu Skaidrīti tika apcietināts. Izsūtījumā vecāki gāja bojā, meita nonāca bāreņu namā, Latvijā neatgriezās.
No Baltinavas vēsturiskajām personām pārgājienā tika pieminēts 1919. gada Latgales Latviešu kongresa (tas iestājās par Latgales pievienošanu Latvijas valstij) delegāts Baltinavas aptiekārs Jānis Krakups.
Priekšpēdējā pārgājiena pietura bija sarunāta Baltinavas uzņēmēja Raimonda Leicāna galdnieka darbnīcā. Saimnieks jokoja, ka neviens no darbnīcas ārā netiks, pirms nebūs pašrocīgi izgatavojis zīmuli, ar ko svarīgāko pierakstīt.
Gaitis GRŪTUPS
P.S. Tīmeklī atrodama pirms vairākiem gadiem publicēta skolnieču Megijas Bukšas un Māras Laganovskas prezentācija “Baltinavas novada dārgums – cilvēki”. Tajā minēti izcilie Baltinavas skolas skolotāji Inta Ludborža, Irēna Kaša, kā arī Aija Nagle, Iveta Gabrāne un direktors Imants Slišāns. Beidzamajiem trim turklāt ir piešķirts valsts apbalvojums – Atzinības krusts. Bet interesanti, ka 28 no 37 prezentācijā ietvertajiem slaidiem, autores veltījušas Anitai Ločmelei, kas 35 gadus nostrādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju, kā arī klases audzinātāju Baltinavas vidusskolā.
No Baltinavas pagasta nākušās izcilās personības
Miķelis Bukšs – latviešu literatūrvēsturnieks, valodnieks un publicists
Aldis Bukšs (1985) – rakstnieks un politiķis
Alberts Ločmelis – dzejnieks
Henrihs Mežals – augsnes zinātnieks
Andrejs Rancāns – Latvijā vienīgais vijolnieks, kurš spēlē tā saucamajā tautas manierē un 20. gs. pirmajā pusē to apguvis pašmācības ceļā
Jāzeps Keišs – infektologs, profesors
Juzefa Lāce (Locis) – Baltinavas pamatskolas pārzine Latvijas pirmās brīvvalsts laikā; izglītību ieguvusi Pēterpilī; rados ar Latgales atmodas dalībniekiem Lāču ģimeni
Pēteris Apšinieks – priesteris, literāts, sabiedriskais darbinieks
Arvis Vilkaste – latviešu bobslejists, olimpisko spēļu zelta medaļas ieguvējs
Sagatavoja Anita LOČMELE
Ar Baltinavu saistīts arī Krievijas demokrātiskās pārbūves līdera Mihaila Gorbačeva līdzgaitnieks Aleksandrs Ņikonovs. Viņš bija vairāku pasaules zinātņu akadēmiju akadēmiķis, goda loceklis, profesors, ekonomikas doktors. Talantīga un labestības pārpilna personība ar fenomenālu atmiņu. Taču galvenais – Latvijas krievu tautas izcils pārstāvis un Latvijas patriots. A.Ņikonovs dzimis 1918. gada 18. augustā Abrenes apriņķa Gauru pagastā trūcīga zemnieka ģimenē. Krievijā publicētajās biogrāfijās un dokumentos kā dzimtā puse uzrādīta Pleskavas apgabala Pitalovas rajona Zaikovas sādža. Pēc 1920. gada Latvijas–Krievijas miera līguma šī teritorija tika noteikta Latvijas valstij. Ir ziņas, ka A.Ņikonovs mācījies Gauru pamatskolā, Abrenes ģimnāzijā, kā arī 1939. gadā iestājies Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē. Baltinavā dzīvoja A.Ņikonova radi, pie kuriem bieži ciemojies.
Apkopojusi Anita LOČMELE
Foto: Pārgājiena dalībnieki saulainajā ceļā uz pirmo pieturu – Baltinavas katoļu baznīcu, kas lepni stāv apmēram astoņus kilometrus no Krievijas robežas.
