Prokofjevu lielā dzimta

img

Tā arvien: “Ezerzemes” lasītāji lieliski zina, par ko noteikti vajadzētu uzrakstīt. Pirmā labā pavasara ziņa atlidoja no Grāveriem: šodien Zinaīdai Saveļjevnai Prokofjevai aprit astoņdesmit. Agri kļuva atraitne, izaudzināja astoņus bērnus, visi sveiki un veseli! Bet galvenā jubilāres bagātība ir piecpadsmit mazbērni, vienpadsmit mazmazbērni. Viņa dzied pensionēto dāmu ansamblī, lasa bez brillēm, ir lieliska rokdarbniece. Rīt vietējā tautas nama zāle būs pilna: plašā radu saime un tuvinieki sveiks cienījamo, labestīgo dāmu dzimšanas dienā. No astoņiem bērniem tikai dēls Genādijs darbu dēļ nevarēja ierasties no Vācijas, visi pārējie dzīvo dzimtenē.

Mājīgās mājas slieksni Belogrudovas ciematā pārkāpu darba dienā, un šķita, ka tīrajā mājiņā it kā tika gaidīts viesis. Komforts, siltums, dzīvojamajā istabā pie sienas – vecas fotogrāfijas ietvarā. Savu sakņu godāšana vienmēr raisa cieņu un rosina sirsnīgas sarunas. Acumirklī pārliecinājos, ka Zinaīdai Saveļjevnai ir brīnišķīga atmiņa. Un tāda stāstītāja, kādu reti var sastapt. Viņa pavēstīja, ka vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados viņas vecāki bija devušies no Grāveriem peļņā. Nē, nevis kā kalpi, bet kā Jelgavas rūpnīcas “Sarkanais māls” strādnieki. Vecticībnieki – izturīga, strādīga tauta, smagais rūpnīcas darbs viņus nebiedēja. Viņi īrēja dzīvokli, tur arī piedzima Zinaīda un Lija. Viss būtu bijis labi, bet sākās karš. Tēvs devās uz fronti, bet māte ar mantām un savām meitām iekāpa vilcienā. Viņi sapņoja nokļūt Silavas stacijā, bet tas neizdevās, jo vilcienu bombardēja vācu lidmašīnas. Viena bumba iekrita bagāžas vagonā, un māte palika ar diviem mazuļiem rokās. Tēvs no frontes neatgriezās...

Kara gados dzīvoja tēva mājā uz salas starp Zosnas un Carmaņu ezeru. Māte turēja gotiņu, kartupeļu bedrē audzēja sivēnu, lai militārpersonas to neatņemtu. “Nedod Dievs uzzināt, kas ir karš,” smagi nopūzdamās, saka Zinaīda Saveļjevna. Nabadzība, tēva neesamība, un tad visus sāka dzīt kolhozos... Kad māte aizveda Zinu septiņu gadu vecumā uz Grāveru septiņgadīgo skolu, tā bija divplūsmu skola un vēlāk vidusskola. Tolaik ciematos bija daudz cilvēku. Pēc vidusskolas Zinaīda apprecējās ar Jakovu, abi no viena ciema, pazīstami kopš bērnības. Pirms sešiem gadu desmitiem tas bija, bet es atceros, it kā vakar tas būtu bijis. Jaunības dienu atmiņas ir spilgtas: viņi pat kāzas nosvinēja ar trīsdesmit viesiem,  dejoja dziesmu pavadījumā. Viss kā ierasts: janvārī kāzas, bet jau oktobrī piedzima Katrīna, tad Raisa, Irina, Genādijs, Svetlana, Igors, Valentīna, Vjačeslavs. Agri kļuvusi atraitne, daudzbērnu māte centās, cik spēja, un viņas bērni nekad nepazina trūkumu. Pat tad, kad kolhozā “Dubna” bija jāstrādā par tukšām darba dienām. Arī sovhozā “Grāveri” dzīve ne uzreiz kļuva labāka. Labā atalgojuma dēļ Zinaīda piekrita veikt smago slaucējas darbu. Kad no zemkopības pārgāja uz lopkopību, notika tā, ka govis vēl nebija atnesušās, un viņa saņēma par pirmo mēnesi... 8 kapeikas. Tieši pa kapeikai uz bērnu, algu rēķina pēc piena izslaukuma. Aizvainojums palika uz visu mūžu, un atkal lielo lauku ģimeni glāba darbs līdz sviedriem, dārzs un lopiņi. Visi bērni kopš agras bērnības apguva lauku darba gudrību.

Vecākie auklēja jaunākos, un visi zināja cenu nopelnītajam. Neskatoties uz grūtībām, visi bērni pabeidza vidusskolu un izvēlējās sirdij tuvas specialitātes: zootehniķis, grāmatvedis, būvdarbu meistars, bibliotekārs, audzinātājs, šoferis, mehanizators. Ar gadiem dzīve kļuva labāka, kā toreiz teica, labklājība auga. Un bija tāds laimīgs gads, kad strādīgā slaucēja Prokofjeva no trīspadsmitās algas uzdāvināja trim meitām dārgas ārzemju segas. Ļoti vērtīgs pūra papildinājums. Strauji paskrēja divi gadu desmiti lopkopībā, bija brigadiere, pēc tam izglītotā sieviete tika aicināta darbā par sekretāri. Tolaik pensija būtu bijusi lieliska – 132 rubļi! No deviņdesmito gadu posta un satricinājuma palicis rūgts aizvainojums. Aprēķināja tādu pensiju latos, ka kauns atcerēties. Pakāpeniski situācija mainījās uz labo pusi, un tagad Zinaīda Saveļjevna dzīvo labi, sākusi pat dziedāt sieviešu ansamblī.

Kad apkārtējie ciemi sāka kļūt tukšāki, mūsu pensionāre noskatīja mājiņu Belogrudovas ciematā. Un, kā saka, noķēra uzreiz trīs zaķus ar vienu šāvienu. Galvenais, ka tuvumā ir baznīca, kurā Zinaīda Saveljevna dzied baznīcas korī. Bez Dieva pat ne līdz slieksnim... Otrkārt, viņai ļoti paveicies ar labiem kaimiņiem, kurus mana patīkamā sarunu biedrene dēvē par zelta cilvēkiem. Un, treškārt, netālu atrodas Dubnas upe un dīķis, kur var noķert raudas, asarīšus un labi nobarotas karūsas. Kopš bērnības uzaugusi ezera krastā, viņa ir kaislīga makšķerniece. Turklāt ar makšķerēšanu cenšas aizraut mazbērnus, kuri vasaras brīvlaikā atbrauc ciemos. Kad neizdodas nomakšķerēt zivis zupai, tad mielasts ir diviem kaķiem. Bija laiks, kad Saveļjevna slauca brūnaļu, tagad vairs nav tā spēka, pietiek ar desmit vistām. Toties dārzs ir pilnīgā kārtībā, bet par malku atbildīgs ir znots Vitālijs. Zinoši cilvēki man pateica, ka znoti ļoti ciena sievasmāti, ka sauc par māmiņu. Un ne tikai tad, kad galds ir bagātīgi klāts. Patīkami, ka lielajā radu saimē draudzīgi sadzīvo vecticībnieki, pareizticīgie un luterāņi.

Rītdienas svētku gaviļniece ir iekļuvusi pat Krāslavas vēsturē. Pirms dažiem gadiem vietējais Vēstures un mākslas muzejs Prokofjevas namiņā veidoja sižetu par saglabāto krievu krāsni. Jubilāres firmas ēdiens ir slavenā kūka ar rozīnēm pēc senas receptes. Un, kad es aplūkoju krievu krāsni, mūsdienās īstu retumu, Zinaīda Saveļjevna atcerējās: “Otrajā dienā pēc kāzām mana vīramāte lika man, jaunajai saimniecei, cept maizi krievu krāsnī. Visi kulinārijas noslēpumi tika nodoti no paaudzes paaudzē. Žēl, ka ciema mājās vairs nav palikušas krievu krāsnis. Tāpēc mēs aizmirstam lauku maizes īsto garšu.”

Grāveru pagasta pensionāru biedrības vadītāja Galina Gavrilova par jubilāri teica šādi: “Mūsu Saveljevnai ir laba dzirde un balss. Viņas moto: “Vecums nespēs mani atrast mājās, es esmu vienmēr ceļā.” Viegla uz kāju, patīk izbraucieni. Mūsu “Rečeņkā” ir vēl vecāka dziedātāja Janīna Seņkovska, bija laiks, kad sveicām viņu 90. dzimšanas dienā. Mūsu senioru ansambļa labākās dziesmas vēl priekšā. Jūs, Saveļjevna, esat dzīvesprieka un dvēseles dāsnuma piemērs. Palieciet tāda arī turpmāk!”

 

Aleksejs GONČAROVS