Pēc “zelta laikmeta”, ko saista ar antīko laiku, teātris piedzīvoja grūtus brīžus. Viduslaiki teātra mākslai uzlika “grēcīgās” un “izvirtīgās” zīmogu. Neskatoties uz visiem aizliegumiem, teātris dzīvoja un pat attīstījās, gatavojoties jaunam uzplaukumam, Renesanses laikmetam. Kriev- Ezemē tāpat kā visur citur Eiropā cilvēku pūļus daudzajos gadatirgos izklaidēja āksti, leļļu meistari un leijerkastnieki. Galvenokārt tas notika Lielā gavēņa priekšvakarā, Masļeņicas nedēļā. Šajā laikā baznīca uz parasto ļaužu izpriecām skatījās “caur pirkstiem”, atļaudama daudz vairāk nekā parasti… Taču laiks ritēja… Eiropā jau “dārdēja” Šekspīra, Lope de Vegas, Kalderona slava, bet Krievijā retumis notika nelielas Bībeles sižetu mistērijas, kuras tika demonstrētas “cara” kalpojumu laikā. Ilgi tā nevarēja turpināties… Viss sākās Alekseja Mihailoviča, iesaukta par “Kluso”, valdīšanas laikā.
“Klusais” cars īstenībā tāds nebija. Iesauka saistīta ar viņa veiksmīgo iekšējo un ārpolitiku, kas “nomierināja” valsti, kuru vēl nesen plosīja pretrunas. Aleksejs Mihailovičs aktīvi interesējās par savu “kolēģu” panākumiem Eiropā, kā arī par visu, kas bija iecienīts Rietumos. Tieši viņa laikā pie Maskavas parādījās “vācu” ciemats, kur dzīvoja amatnieki, ārsti, aptiekāri un militārie speciālisti no Eiropas. Līdz ar to Maskavas valstī sāka ienākt agrāk aizliegtas izklaides. Tostarp arī teātris.
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 83 (27.10.2017.)
