Andris Rukmans: Ilgtermiņā neplānoju. Strādāsim tālāk.

  • Projekti
  • 11.12.2020 14:21
  • 510 skatījumi
img


Šoreiz projekta raksta varonis ir Krāslavas novada domes Attīstības nodaļas projektu speciālists Andris Rukmans. Viņš strādā dzimtajā pilsētā kopš 2005. gada, daudzi viņu pazīst, taču viņš nepavisam nav publiska persona. Andra veiksmes stāstā nav iespaidīgu uzvaru, augsta līmeņa notikumu, taču ir svarīgākā sastāvdaļa - paši panākumi! Viņš ir laimīgi precējies, sieva Marianna strādā par matemātikas un informātikas skolotāju “Varavīksnes” vidusskolā. Laulātie audzina divas burvīgas meitas: Adrianai ir 6 gadi, bet Airisai - 4 gadi. Andris aizraujas ar medībām, pirms trim gadiem, nokārtojot eksāmenu, ieguva mednieka statusu, viņam patīk sēņot un ogot, kopā ar ģimeni doties uz jūru vai ezeru. Ikviens, kurš ieskatīsies Mariannas sociālo tīklu lappusē, redzēs, ka Rukmanu ģimenē viss ir kārtībā. Tagad apskatīsim šo veiksmes stāstu.

Kurš no zēniem nav sapņojis kļūt par astronautu? Bet, ja nesapņoja, tad viegli noraidīja pieaugušo kaitinošo jautājumu: «Par ko vēlies kļūt?» To pašu darīja arī Andris. Pirmais apzinātais sapnis radās vēlāk. Milzīgas kravas automašīnas un ilgie braucieni - tālbraucēja darbs šķita romantisks un skaists. Bet arī tas pagāja. 8. klasē radās jauna ideja: tika uzskatīts, ka pasaulē nav nekā labāka par pavāra profesiju. Palīdzēja mammai virtuvē, eksperimentēja ar garšvielām, radīja, izgudroja, izmēģināja... Vidusskolā patika bioloģija, vēsture, politika. Saistīja arī valodas, taču tagad Andris nožēlo, ka, neskatoties uz prasmēm un lielisko angļu valodas skolotāju, viņš stundās īpaši necentās, kaut arī varēja absolvēt skolu ar izcilām Šekspīra un Dikensa valodas zināšanām.



Plānoja iestāties Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, Mežsaimniecības fakultātē. Būt mežsargam nozīmē daudz laika pavadīt dabā. Kas var būt labāk sēņotājam un ogotājam? Vidusskolas posms tuvojās noslēgumam, un Andris pievērsās vispārējai tendencei - iestājās Juridiskajā fakultātē. Viņš iesniedza dokumentus divās augstskolās: Policijas akadēmijas civilajā fakultātē, kā arī Jelgavā, jo arī paša sapnis “nelaida vaļā”. «Juridiskie» iestājeksāmeni bija nedaudz agrāk nekā «Meža». Uzzinājis, ka Policijas akadēmija viņu uzņēmusi, Andris neizaicināja likteni un nedzinās pakaļ «otram zaķim». Turklāt akadēmijā studēja trešās pakāpes brālēns, kurš solīja palīdzēt iekārtoties kopmītnē, palīdzēt uzsākt studentu dzīvi. Tā sākās jaunība.



Pirmajā kursā bija daudz teorētisku un ievadpriekšmetu, nācās “iekalt”. Sākot ar otro kursu, kad lekciju grafikā parādījās kriminoloģija, kriminālprocess, trasoloģija un citi praktiski priekšmeti, kļuva interesantāk. Būdams trešā kursa students, viņš atrada darbu apsardzes firmā. Studiju grafiks ļāva apvienot darbu ar mācībām. Bet  piektajā gadā, kad bija jāmeklē prakses vieta, kļuva skaidrs, ka ir pienācis laiks mainīt darbu. Sūtīja pieteikumus Valsts ieņēmumu dienestam, Centrālajai vēlēšanu komisijai, bet visur bija nepieciešama darba pieredze un juridiskā izglītība. Izdevās iekārtoties darbā Vides ministrijā, kur aicināja pēdējā gada studentus. Tur Andris, vecākais referents, pirmo reizi iepazinās ar Eiropas projektiem. Pirmais darbs bija saistīts ar atkritumu pārstrādes optimizāciju: dokumentācijas sagatavošana, realizēšanas kontrole, iepirkumi. Ministrijā nostrādāja pusotru gadu, šajā laikā paguva iegūt jurista diplomu, tāpat izlēma mainīt darbavietu.



Vakance parādījās Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā, kur nodarbojās ar visu Latvijā īstenoto Eiropas projektu koordinēšanu. Nu Andra pienākumos ietilpa dokumentu pareizas noformēšanas kontrole, kļūdu un nepareizu lēmumu identificēšana. Praktiski nebija kontakta ar cilvēkiem, nebija arī praktiska darba projektos. Atkal sāka domāt par jaunām iespējām. Pagāja gads, un Andris uzzināja par brīvu vietu Krāslavas domē. Tagad Eiropas projektus īstenoja pašvaldības, bija vajadzīgs speciālists. Pats galvenais, tā bija iespēja atgriezties dzimtajā pilsētā. Andris to nelaida garām! Daudziem rodas jautājums: vai tiešām Rīga tā nogurdina? Izrādās - patiesi. Galvaspilsēta ar savu burzmu Andrim īsti nepatika. Pievienosim vēl savas dzīvesvietas neesamību, sociālo kontaktu trūkumu, attālumu no ģimenes…



Andrim nav iespiedusies atmiņā pirmā darba diena Krāslavas domē. Atnāca, iepazinās ar kolektīvu, vadību. Un sākās darbs. Ja radās kādi jautājumi vai grūtības, varēja vērsties pie bijušajiem kolēģiem Rīgā, taču šādu gadījumu bija maz. Sākumā uzticēja pabeigt jau iesāktos projektus, bet pēc tam jau patstāvīgi sagatavot pieteikumus, sagatavot tehnisko dokumentāciju utt. Arī tagad Andris vienlaikus strādā vairākos virzienos. Noslēdzas kopīgs projekts ar Dagdas novadu par ceļu remontu, tiek izstrādāti projekti saules paneļu un kolektoru uzstādīšanai uz Krāslavas baseina jumta, kas par 10-15% samazinās apkures un elektrības izmaksas, plānots siltināt Krāslavas bibliotēkas ēku. Pavisam drīz sāksies jauns Eiropas plānošanas posms uz septiņiem gadiem. Neskatoties uz to, ka kritēriji un nosacījumi vēl nav izstrādāti, mūsu novada domes Attīstības departaments gatavo tehnisko dokumentāciju vairākiem Eiropas projektiem, lai pieteiktos vieni no pirmajiem.



Andrim nepatīk runāt par personiskām lietām. Pastāstīja, ka ar sievu iepazinās jauniešu klubā “Krasts”, kur tika īstenots viens no viņa projektiem - divu dienu jauniešu nometne. Marianna vadīja vienas grupas darbu, uzstājās ar prezentāciju. Simpātiska, pārliecināta, gudra, pati to nezinot, “nozaga” Krāslavas pilsētas domes speciālista sirdi. Marianna pastāstīja, ka mīlestības no pirmā acu skatiena nebija. Viss notika nesteidzīgi, pamazām. Andrim izdevās iekarot viņas sirdi ne uzreiz. Vispirms notika sarakste sociālajos tīklos. Tad uzaicinājums doties kopā ar basketbola komandu uz izbraukuma spēli Daugavpilī. Uzaicinājumi satikties, pastaigas, sarunas. Visvairāk Mariannai patika Andra spējas komunicēt ar jauniešiem, bez jebkādas pieaugušajiem raksturīgās iecietības, pamācībām, pavisam vienlīdzīgi. Viņa bija pārsteigta, uzzinot, ka Andris ir 10 gadus par viņu vecāks. Tomēr tas nekādā veidā neietekmēja viņu attiecības. Lēmumu par ģimenes veidošanu pieņēma apzināti. Pati Marianna atzīst, ka nekad nav sapratusi tās meitenes, kuras tornī gaida princi uz balta zirga, vai arī bildinājumu sagaida, kad draugs nometas uz ceļa un pasniedz gredzenu ar akmeni. Viņu pieticīgās kāzas notika Ziemassvētku otrajā dienā, pirms vienpadsmit gadiem.



Andrim Rukmanam nav īpašas veiksmes receptes. Viņš uzskata, ka ikvienam vajadzētu sekot savām vēlmēm, taču noteikti izmantot iespēju saņemt karjeras konsultanta un psihologa ieteikumus. Tas palīdzēs izvairīties no nākotnes kļūdām, ātrāk atrast sevi un izbaudīt profesionālo darbību. Andris neredz neko sliktu, ja kāds aizbrauc meklēt laimi ārzemēs. Turklāt viņš saprot tos, kas aizbrauc, lai nopelnītu sākuma kapitālu, lai sāktu uzņēmējdarbību vai nopirktu dzīvokli, tos, kuri brauc, lai gūtu pieredzi. Mūsdienās ir daudz profesiju, kas ļauj strādāt no jebkuras vietas pasaulē. Taču Andris uzskata, ka labākā vieta ir dzimtā pilsēta.



Jau atvadoties pajautāju par Andra plāniem nākamajiem 20 gadiem. Viņš atbildēja, ka neplāno tik tālu. Vienkārši pateica: “Turpināsim strādāt. Nākamajā gadā vecākā meita uzsāks skolas gaitas, pēc tam jaunākā. Pēc skolas viņas brauks kaut kur mācīties...”



“Un tad atvedīs ciemos mazbērnus? es piebalsoju”. Andris pasmaidīja un pamāja ar galvu. Ar to mūsu tikšanās noslēdzās.



Mūsdienās sakāmvārdu “Kur esi dzimis, tur arī noderējis” daudzi uzskata par novecojušu un neatbilstošu. Taču laiki mainās, pasaule kļūst citāda, maza un neaizsargāta. Piemirstā tautas gudrība atkal kļūst aktuāla. Un pati veiksmes izpratne šodien ir mainījusies. Pēc sarunas ar Krāslavas novada domes projektu speciālistu Andri Rukmanu atcerējos dzejnieka Jurija Kalugina vārdus: “Laime mīl klusumu”... Labi pateikts, tieši par mūsu stāsta varoni.



Andrejs JAKUBOVSKIS



Foto no Rukmanu ģimenes arhīva





Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Pierobežas veiksmes stāsti” rakstu saturu atbild to autori.  #SIF_MAF2020