Viens stāsts par diviem

  • Projekti
  • 26.06.2020 11:35
  • 717 skatījumi
img


Ik dienu pārliecinos, cik daudzveidīga ir mūsu dzīve. Ir dažādi notikumi, kas ietekmē mūsu eksistenci vai arī nekādi neietekmē mūs. Mēs visi esam dažādi, katram ir savas intereses, aizraušanās un vājības. Tas daudzējādi nosaka cilvēka likteni, viņa profesijas izvēli. Tā, piemēram, kokapstrādes darbinieka profesija ir zināma kopš seniem laikiem, jo tieši koksne tās īpašību dēļ ir diezgan plaši izplatīta. Kokam ir būtiska nozīme cilvēka dzīvē. Tomēr, neskatoties uz to, ka teorētiski darba process šķiet diezgan vienkāršs, praksē darbam ar koku ir nepieciešama profesionalitāte.

Tikšanās ar kokapstrādes profesionāļiem, kuri ir arī jaunie uzņēmēji, notika karstā piektdienas pēcpusdienā pirms Līgo svētkiem. Neskatoties uz aizņemtību, viņi piekrita intervijai. Noteiktajā laikā es ierados Jeremejeva ielā 16, kur viņi jau mani gaidīja - Āris Vanags un viņa dvīņubrālis Normunds, IK “brāli Vanagi” īpašnieki. Aiz privātmājas pagalmā atrodas gan biroja ēka, gan darbnīca ar darbgaldiem. Pēc tam, kad mēs iekārtojāmies ērtos krēslos, sākās dinamiska un aizraujoša saruna.

- Āri, pastāstiet par sevi, precīzāk, par to, kā viss sākās.

- Nu, viss sākās no dzimšanas (smejas).

“Un pēc tam arī neapstājās,” piebilst Normunds.

Pēc jokiem Āris pastāstīja, ka viņš un viņa brālis pamatizglītību ieguvuši Krāslavas Varavīksnes vidusskolā. Skolas laikā īpaši patika darbmācība. Mācījās labi, un, pieņemdami lēmumu doties uz Daugavpils 38. arodvidusskolu, nevis uz vidusskolu, pārsteidza skolotājus.  Āris saka, ka lēmums pieņemts pēc tam, kad bija apmeklējuši jauno filiāli ar labu aprīkojumu, kas tolaik tika atvērta Krāslavā. Normunds uzsvēra, ka tas bija ļoti ērti, jo nekur nebija jābrauc. Sākot apgūt galdnieka profesiju 38. arodskolā, viņi vienlaicīgi iestājās Krāslavas vakarskolā, lai iegūtu vidējo izglītību. Bet ar to viss nebeidzās. Pēc tam sekoja mācības Daugavpils Universitātē. Pēc brāļu teiktā, viņi vēlējās kļūt par “lieliskiem pedagogiem” un pabeidza programmu “Arodizglītības skolotājs”. Vienlaikus Rīgas Valsts tehnikuma Krāslavas filiālē Profesionālās izglītības kompetences centrā apguva profesiju - Tehniķis kokapstrādes izstrādājumu ražošanā. Pēc teorētiskā kursa apgūšanas sekoja prakse, kas bija vērtīgākā izglītības sastāvdaļa. Rezultātā ieguvām praktiskas iemaņas un savu redzējumu par šo darbu.  Gadu pēc diplomu saņemšanas - 2013. gada maijā - tika reģistrēta saimnieciskā darbība, bet IK “brāli Vanagi” radās 2016. gada novembrī.

- Zinu, ka rakstāt projektus. Kurš ir ideju ģenerators?

- Rakstām, - saka Āris. “Principā ir vajadzīga dzīvotspējīga biznesa ideja. Pēc tam vienkārši ir veiksmīgi jāpiezvana vai jādodas kaut kur ar jautājumiem, kas tevi interesē. Tā kā mums bija prakse pie dažādiem darba devējiem, tad, pateicoties paplašinātajam redzeslokam, mēs zinām, uz ko tiekties un kas tam ir vajadzīgs. Tā 2013. gadā mēs iesniedzām pieteikumu Jaunatnes biznesa ideju konkursam, lai sāktu uzņēmējdarbību Krāslavas novadā. Mēs gribējām iegādāties lāzera darbgaldu, lai varētu izgatavot dāvanas un suvenīrus. Projekta kopējais finansējums bija 3266 lati, un mēs ieguvām pirmo darbgaldu - lāzera gravieri. Tajā laikā mūsu ražošana aizņēma apmēram 10 kvadrātmetrus. Izmantojot šo kompakto un funkcionālo darbgaldu, griešanas, gravēšanas un apstrādes darbus varēja veikt mūsdienīgi, ātri, kvalitatīvi un ļoti precīzi.

- Kā jūsu vecāki reaģēja pašā sākumā?

- Pozitīvi, protams. Lai gan noteikti ar zināmu piesardzību. Jo arī mūsu finansējuma daļa bija apmēram 2 tūkstoši latu. Tolaik ļoti iespaidīga summa, it īpaši cilvēkam, kas uzsāk uzņēmējdarbību.

- Vai bija citi projekti?

- Jā, protams. 2013. gadā mēs piedalījāmies arī konkursā “Laukiem būt”. Mēs iesniedzām šādu biznesa ideju - izveidot kombinētu galdniecības darbnīcu ar lāzera iekārtu, kuras precizitāte ir līdz simtdaļai. Rezultātā mēs ieņēmām 8. vietu un saņēmām naudas balvu 900 latu apmērā. Šajā konkursā man patika tas, ka saņemtos līdzekļus mēs varējām izmantot pēc saviem ieskatiem.

Tad mēs sākām paplašināt savu ražošanas teritoriju, un šobrīd tās platība jau ir aptuveni 250 kvadrātmetri, bet, godīgi sakot, vajadzētu divas reizes vairāk, jo ar to nepietiek.

Runājot par projektiem, lielākais projekts tika uzrakstīts 2016. gadā “LEADER” konkursa ietvaros, ko finansēja Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai. Iegādājāmies galdniecības iekārtu komplektu, lai strādātu pie individuāliem pasūtījumiem no masīvkoka un laminētām kokskaidu plātnēm. Tāpat nopirkām zāģu skaidu briketētāju, kas skaidas pārvērš briketēs. Rezultātā - bezatkritumu un ekoloģiski tīra ražotne; saskaņā ar vērtēšanas komisiju, tā bija būtiska priekšrocība.  Izgatavojot mēbeles, mēs izgatavojam briketes, kuras pēc tam izmantojam apkurināšanai. Projekta kopējās izmaksas - 40 495,77 eiro. Šī projekta rezultātā mēs ieguvām visu nepieciešamo materiālu apstrādes pilnīgam ciklam, izmantojot mūsdienīgas un kvalitatīvas iekārtas.

Kopumā, ja runājam par projektiem, tas ir diezgan laikietilpīgs process. Kad mēs devāmies parakstīt dokumentus par finansējuma piešķiršanu pirmā projekta ietvaros, vēl esot kabinetā, domājām: “Varbūt šis projekts nav vajadzīgs, tāpat dzīvojam normāli”. Ar katru projektu rakstīšana kļūst vieglāka. Patika pēdējais projekts, jo, ja apstiprina, iespējams iegādāties daudz aprīkojuma uzreiz, paplašināties. Protams, jārēķinās, ka vispirms viss būs jāiegādājas pašiem, un tad, pēc dokumentācijas un aprīkojuma pieņemšanas, tiks iemaksāta noteikta summa.

- Ar kādām grūtībām saskārāties, uzsākot uzņēmējdarbību?

- Principā lielākais izaicinājums ir grāmatvedība. Jo vairāk paplašinies, jo grūtāk izsekot visām niansēm. Vēl viena problēma ir darbgaldu lūšana. Tas gadās diezgan bieži. Sākot izmantot savu lāzera gravētāju, sākumposmā daudz laika pagāja tā remontam vien. Šī bija pirmā šāda veida ierīce mūsu novadā, tāpēc nebija neviena, kam pajautāt, nācās to vest uz Rīgu, lai saprastu darbības principus un turpinātu strādāt.  Tas pie mums dega, sala un niķojās. Nācās mācīties no savām kļūdām.

Kvalitatīvi izžāvēts dēlis - vēl viena problēma. Lai ražotu mēbeles, dēlim jābūt ar noteiktu mitruma procentu. Mājas mēbeļu ražošanai mitruma procentam jābūt ļoti zemam, ne vairāk kā 12%. Mēs izejvielas saņemam galvenokārt no Ķeguma, tuvāk neatradām nevienu piegādātāju. Pasūtām ar piegādi, kas ir daudz izdevīgāk nekā pašiem vest, kaut arī mums ir savs transports.

- Ko jūs tagad piedāvājat?

- Ja runājam par koka izstrādājumiem, tad darām praktiski visu. Viss atkarīgs no klienta vēlmēm un finanšu iespējām. Bieži izgatavojam logus, durvis, krēslus, taburetes, kāpnes. Populāri ir arī korpusa mēbeļu no lamināta un līmēta saplākšņa pasūtījumi, ko var papildināt ar dekoriem un atbilstošu furnitūru. Parasti mēs paši veicam mērījumus, klients zina, ko viņš vēlas, un mēs zinām standartus. Kokapstrāde, galdniecības darbi vairs nav tik aktuāli. Mums pašiem ir daudz interesantāk strādāt ar kādām frēzētām kumodēm, virtuvēm ar ornamentiem (piemēram, kroņa formā), taču šādu pasūtījumu kļūst arvien mazāk. Kokapstrādes pasūtījumi galvenokārt ir kāpņu un tādu priekšmetu, kurus veikalā nevar iegādāties, izgatavošana.

Mēs praktiski atteicāmies no gravēšanas ar lāzeri. Tas ir diezgan smalks darbs, sarežģīta programmēšana, un nav lielapjoma pasūtījumu, tāpēc tam vienkārši nav jēgas. Kad mēs iegādājāmies lāzera gravētāju, tas bija vienīgais darbgalds, bet tagad mūsu novadā ir jau apmēram desmit līdzīgas ierīces. Tomēr pašu darbgaldu izmantojam dažādu šablonu un modeļu izgatavošanai. 

- Ar ko atšķiraties no citiem?

- Es nezinu, kā citiem, bet viena no mūsu priekšrocībām - paši kontrolējam izpildāmos pasūtījumus. Mūsu kredo: “Ja vēlies izdarīt kvalitatīvi, dari pats.” Turklāt mēs pašu gatavotajām mēbelēm un izstrādājumiem piešķiram divu gadu garantiju.

- Kas ir jūsu klienti - privātie pasūtītāji vai firmas?

- Pasūta gan privāti, gan firmas. Sākumā pārsvarā bija firmu pasūtījumi, tagad, pēc ārkārtas situācijas atcelšanas, aktivizējās privātie pasūtītāji. Kopumā darba pietiek.  - Vai kaut kur Krāslavā var redzēt jūsu darbus? - Visu nevar atcerēties... Piemēram, foto rāmji pilsētā (tirgū pie Daugavas), ziņojumu dēlis pie PII “Pīlādzītis”, izkārtnes, soliņi pie TIC, mēbeles Krāslavas vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijai “Pie viena galda” un daudz kas cits. Gadās pat tā, ka, atbraucot pie klienta, kaut ko ieraugi un patīk ideja, pēc tam izrādās, ka mēs to arī darījām. 

- Kāds ir darba grafiks? Vai darba diena ir noteikta?

- Protams, nav noteikta. Tagad, pirms Līgo svētkiem, visi vēlas saņemt visu un uzreiz, turklāt pirms svētkiem. Protams, mēs strādājam nedaudz vairāk vakaros un pat brīvdienās. Tā ir mūsu maize. Pēc svētkiem ažiotāža mazināsies, iespējams, varēsim pat nedaudz brīvāk uzelpot.

-Kuram zvana vairāk?

- Mums kaut kā ir sadalīts. Piemēram, Normunds nodarbojas ar materiāliem, piegādēm, ceha darbiem un izbrauc pie pasūtītājiem, kā arī izvieto mūsu darbus vietnē Facebook. Es vairāk strādāju ar aprēķiniem, dokumentiem, grāmatvedību. Tāpat es strādāju kā galdnieks Rīgas Valsts tehnikuma Krāslavas filiālē. Šī tehnikuma audzēkņi pie mums iziet praksi, kas viņiem ļauj atrasties vietā, kur mēs bijām pirms daudziem gadiem. Lai apgūtu galdniekam nepieciešamās prasmes - tā ir prakse.

- Vai jums patīk tas, ko darāt?

- Ne vienmēr. Kad sasniegts gala rezultāts, tad priecājamies. Ir interesanti strādāt ar sarežģītiem pasūtījumiem. Un, kad ir daudz paralēlu pasūtījumu, tad tu ēvelē, līmē, zāģē, bet rezultātu neredzi, tad interese par pasūtījumu zūd. Tiklīdz kaut kas sāk veidoties, uzreiz rodas darba spars.

- Vai dzīvē ir bijuši kādi jocīgi atgadījumi, kas saistīti ar jūsu līdzību?

- Situācijas bija dažādas. Skolā mūs vienmēr centās izsēdināt vai arī salīdzināja burtnīcas. Savu līdzību nenācās izmantot. Īstenībā nemaz neesam tik ļoti līdzīgi. Bieži gadās, ka kāds sveicinās, bet tu viņu nepazīsti. Kaut arī esam dvīņi, mums noteikti nav nekādu telepātisku spēju. Tāpat ir jāzvana un jārunā. Lai gan mēs lieliski saprotam viens otru no pusvārda. Tāpēc bieži dodamies uzstādīt mēbeles divatā.

-Vai ir kādi ticējumi, talismani?

- Piemēram: kā nedēļu sāksi, tā arī pavadīsi. Ja pirmdien sāk zvanīt ar kādiem neparedzētiem jautājumiem, piegādes problēmām, tad aktīva būs visa nedēļa. Talismans ir mūsu mājas lapā - mopsis Atoss, kas parādījās pie mums apmēram ap to laiku, kad sākām darbnīcas celtniecību. Pamatā viņš guļ, ieiet darbnīcā, lai pārbaudītu, vai visi strādā, un aiziet.

- Vai palīdz mūsdienu tehnoloģijas?

- Grūti iedomāties dzīvi bez tām. Tagad pasūtītāji sazinās ar mums dažādi. Pa tālruni, Whatsapp, raksta ziņas, izmanto vietni Facebook. Nesen izpildījām pasūtījumu, kad visi norādījumi un apstiprinājumi tika saņemti vietnē Whatsapp. Šo cilvēku mēs tā arī neredzējām. Ir lieliski, ja cilvēki saprot noteiktu laika ietvaru un zvana vai raksta dienas laikā, nevis nakts vidū. Mēs cenšamies atbildēt uz visiem jautājumiem.

Vēl viens jautājums - reklāma. Mēs tam netērējam līdzekļus. Kā cilvēki iegūst informāciju? Tas ir cilvēku radio (cits citam pastāsta) un mūsu lapa vietnē Facebook.

- Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā, ar ko aizraujaties?

- Protams, atpūšamies, ja iespējams, dabā ar draugiem un radiem.

- Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

- Paplašināties un pilnveidoties. Iespējams, piesaistīsim jaunus darbinie
kus. Problēma ar darbiniekiem ir tāda, ka mums katrs pasūtījums ir individuāls, kas nozīmē iestatījumu mainīšanu darbgaldos utt. Tas nozīmē lielu uzmanību, bet cilvēki pamatā ir gatavi konveijera darbam.

- Ko novēlat mūsu lasītājiem?

- Veselību un finansiālu labklājību, lai visiem būtu darbs, iemīļota nodarbošanās. 

 
 Jeļena AVSJUKEVIČA

Foto no Āra un Normunda VANAGU personīgā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Pierobežas veiksmes stāsti” rakstu saturu atbild to autori.  #SIF_MAF2020