Māsas Černičkas

Māsas smejas par jautājumu, kā viņas nonākušas Latvijā? Atbilde izsakāma pāris vārdos: “Kā visi!” Viņas izstāsta, ka padomju varas gados no Ukrainas uz Latviju bijis ļoti izdevīgi braukt peļņā sezonas darbos, piemēram, ravēt bietes, novākt kartupeļus un citus dārzeņus, jo šeit maksāja vairāk. Naudu vajadzējis, līdz ar to arī viņas pameta dzimto ciemu Lavki Aizkarpatos un kopīgā viesstrādnieku pulkā ieradās Svariņos novākt ražu sovhozā “Voshod”. Jau bija laiks posties mājās, kad sovhoza vadība vērsās pie viesstrādniekiem ar lūgumu pāris mēnešus aizkavēties un pastrādāt fermā par slaucējām. Starp tiem, kuri piekrita, bija arī māsas Černičkas, kurām šie pāris mēneši pārvērtās 20 gados — jau tik ilgi viņas dzīvo Latvijā! Pateicoties šādam notikumu pavērsienam, trīs vietējie puiši tika pie daiļām sievām, bet vēl kāda ukrainiete apprecējās ar svariņieti un aizveda viņu uz savu dzimteni.

Tamāra apprecējās ar Valēriju 1991. gadā, pēc gada kāzas nosvinēja arī Anžela, izejot pie Imanta. Interesanti, ka katrā ģimenē aug pa trim bērniem, kā sarunājušas abas māsas laida pasaulē vispirms pa dēlam, pēc laika — pa divām meitām. Tamāra un Valērijs lepojas ar dēlu Dmitriju, meitām Diānu un Valēriju. Divi vecākie bērni Dagdas arodvidusskolā apgūst pavāra profesiju, bet Valērijai vēl tikai četri gadiņi. Savukārt, Anžela un Imants audzina trīs skolēnus: Artūrs mācās 11. klasē, Jekaterina — 8. klasē un Žanna - 7. klasē. Nebūs lieki piebilst, ka visi seši bērni ir aktīvi amatierkolektīvu dalībnieki.
Lai gan māsu vecāki jau labu laiku kā miruši, saite ar Ukrainu viņām nav zudusi — tur palika brālis Vladimirs, kurš ir gāzmetinātājs-elektrometinātājs kādā lielā uzņēmumā. Turklāt Anželas dzīvesbiedram Ukrainā arī ir radi. Savulaik, kad māsas vēl strādāja sovhoza fermās, ceļošana uz Ukrainu nesagādāja raizes: nedēļu cītīgi pastrādāja, paņēma četras brīvdienas un ar to pilnīgi pietika, lai kārtīgi paciemotos un laikus atgrieztos darbā. Vienā virzienā, braucot no Rēzeknes, pietika ar 20 rubļiem. Tagad lielākais klupšanas akmens ir nauda — abas sievietes ir bezdarbnieces. Ceļš vienā virzienā, braucot no Rīgas, maksā 28 latus, plus 7 lati līdz galvaspilsētai, plus vīza (māsas ir nepilsones), kas maksā 12 latu, iegādājoties vēstniecībā Rīgā, bet divas reizes jābrauc uz Rīgu. Caur firmu Krāslavā vai Rēzeknē vīza maksā aptuveni 35-40 latu — galarezultāts tas pats.
Neskatoties uz izmaksām, Tamāra ar kādu no bērniem dzimteni apmeklē katru gadu, pēdējoreiz tur bijusi pērn novembrī. Salīdzinot ekonomisko situāciju Latvijā un konkrēti Svariņos ar ciemos redzēto, Tamāra secina, ka Ukrainā ļaudis dzīvo labāk, katrā ziņā viņas radu un paziņu lokā noteikti, jo viņi visi ir nodrošināti ar normāli apmaksātu darbu.

Tamāra: “Visur redzami darba sludinājumi, uzņēmēji un iestādes meklē darbiniekus, bet cilvēki nez kāpēc neiet strādāt. Varbūt tas ir maz apmaksāts darbs, bet tā tur ir atšķirībā no mūsu situācijas. No malas raugoties, secināju, ka mūsu radi dzīvo pat ļoti labi. Visi viņi dzīvo pilsētā, neviens neaizdomājas, pirkt vai nepirkt šodien to vai citu pārtiku. Vajag — iet uz veikalu un pērk! Pat brālis, kurš dzīvo laukos, netur saimniecību un visu pērk veikalā, jo tā viņam ērtāk. Protams, daudziem pilsētniekiem ir vasarnīcas, kur nelielajā zemes pleķītī izaudzē dažādus zaļumus. Katru ciemošanās reizi radi aicina mani ar ģimeni pārcelties dzīvot uz Ukrainu. Es varbūt ar prieku, bet visi manējie saka striktu nē. Vecākā meita bija turp aizbraukusi, sacīja, ka ciemos brauks labprāt, bet dzīvot — nē, neparko! Tas ir pašsaprotami, mūsu bērni jau ir kļuvuši par īsteniem latviešiem ar visām no tā izrietošajām sekām.”

Savukārt Anžela pa bērnības vietām nav staigājusi gadiem ilgi, jo viņas dzīvē sanācis tā, ka arī vīram saknes meklējamas Ukrainā un ceļot visiem kopā ir bijis pārāk liels logs.

“Ja es gribu braukt, tad visi grib braukt, bet visiem nesanāk — tā bija mūsu problēma,” stāsta Anžela. “Martā skolēnu brīvdienās uz Ukrainu brauks vīrs ar bērniem pie saviem radiem. Vecmāmiņai rit 93. gads, sirmgalve pirmoreiz mūžā redzēs savus Latvijā dzīvojošos mazmazbērnus. Viņai ir tikai divas mazmazmeitas, visi pārējie dzimtā ir puiši.”

Māsas kļūst domīgas, kad palūdzu salīdzināt Latvijas un Ukrainas puišus. Tas tagad meitenes 12 gados skrien uz diskotēkām, bet viņu jaunībā līdz pilngadībai faktiski izklaides bija liegtas. Tālab plaša diskusija mums neizvēršas. Pēc īsas apspriedes māsas vien- prātīgi atzīst, ka galvenā atšķirība esot temperamentā. Latvijā stiprais dzimums ir piekāpīgāks, ar viņiem var vieglāk vienoties, vieglāk atrast kopīgu valodu dažādos jautājumos. Ukraiņiem ir savas atšķirīgas tradīcijas, kas tuvākas Austrumiem.
Tamāra: “Ukraiņu ģimenē ir tā: es mājās saimnieks, kā pateicu — tā būs! Pie mums, labi, vīrs tāpat ir saimnieks mājās, bet šeit es varu pagrozīt viņu kā galvu, jo esmu kakls. Atceros tēvu, kurš nebija stingrs pret mums, nesodīja un nepēra bērnus, bet viņš ģimenē bija autoritāte: kā pateica — tā visi darīja. Mēs, meitenes, nevarējām pat iedomāties uzkrāsot uzacis, par nagu lakošanu pat nerunājot. Tā tas bija ne tikai mūsu ģimenē, tā bija visur vai gandrīz visur kopš bērna kājas līdz pat šai dienai. Atceros gadījumu, kad ar vīru ciemojos pie vecākiem padomju gados. Taisījāmies uz pilsētu, mans tētis viņam jautāja: “Kāpēc neejat, drīz būs autobuss?”. Vīrs atbildēja: “Sieva aizņemta, viņa krāsojas...” Manam tētim tas bija šoks: kā tā — vīram jāgaida sieva, kura turklāt krāsojas? Cik atceros māti, nekad neatceros redzējusi viņu lietojam kosmētiku. Jā, šodienas Ukrainā pilsētā ir citādāk, bet laukos faktiski saglabājies tas pats vecais dzīvesveids. Brāļa ģimenei atvedu dāvanas, tostarp viņa sievai uzdāvināju lūpu krāsu. Pamanīju, ka brālim tas ļoti nepatika, lai gan viņš neko neteica. Taču viņu meita kosmētiku lieto, tiesa, pavisam minimāli.”

Sarunbiedres apgalvo, ka uz savas ādas nekad nav izjutušas valsts dalīšanos Rietumukrainā un Austrumukrainā. Varbūt tālab, ka tēvs bijis no Rietumukrainas, mamma — no Austrumukrainas, kurā pašas nav bijušas, bet tur tāpat dzīvo daudz radu. Ja radi būtu tikai vienā pusē, varbūt būtu citādi. Starp citu, māsas nav aizmirsušas dzimto valodu, lai gan savā starpā Svariņos sazinās krieviski.

Tamāra: “Ar radiem Ukrainā runāju ukrainiski, tikai pirmās dienas grūti, pēc tam valoda raisās. Arī ar jaunāko bērnu visi radi runāja ukrainiski, bet vecākie bērni gan tur sazinās krieviski.”

Latvijā māsas kopumā dzīvo labi. Smagākais posms ģimenēm bija tad, kad sabruka sovhozi un kolhozi, bet kaut kā tomēr izdzīvoja. Abām tobrīd bija mazi bērni, jebkurā gadījumā nebūtu strādājušas. Kad bērni paaugās, sākās kokzāģētavu ēra, un māsas atrada darbu tur. Sākotnēji uzņēmēji sievietes ņēma darbā negribīgi, bet, kad stiprais dzimums parādīja savu nevarību pretoties alkoholam, kad darbu gaterī sāka un pārtrauca pa vairākām reizēm, tad gan darba devēju attieksme mainījās.
Anžela: “Jā, darbs gaterī bija smags, bet mēs no Ukrainas — darba nebijāmies un strādājām uz visiem darbgaldiem gan dienas, gan nakts maiņā!”

Šodien abas ir bezdarbnieces, abas rosās pa piemājas saimniecību. Tamāras ģimenei tā ir pavisam neliela — kādi pieci hektāri zemes, govs. Jau četrus gadus ģimene reti redz vīru un tēvu, kurš strādā kādā firmā Rīgā. Bērnus redz reti, tāpēc ļoti lutina, ar ko mamma visu laiku cīnās, lai gan pati saprot, cik bezjēdzīgi tas ir.

Savukārt Anželas ģimenei ir divas govis, teles, 24 aitas, zosis, pīles, vistas, aptuveni 20 hektāri zemes, ieskaitot vīra vecākiem piederošo platību. Viņas dzīvesbiedrs strādā pastāvīgu darbu pagasta pārvaldē.

Kļūstot par tautas nama ansambļa “Večerinka” dalībniecēm, māsas kolektīvam sagādāja karalisku dāvanu — krievu krāsnī ceptu pildītu pīli. Putns, protams, bija Anželas izaudzēts, bet cepts pie māsas krievu krāsnī. “Večerinkā” par jaunajām dalībniecēm priecājas no sirds. Lai gan māsas skolas gados piedalījās pašdarbībā, sākums bijis ļoti grūts, jo vajadzēja panākt pārējos dejotājus, kuri repertuāru uz to brīdi jau bija slīpējuši astoņus gadus. Sasniegt viņu līmeni šķita neiespējami, bet pirmā uzstāšanās māsām izdevās tik labi, ka skatītājs neatšķīra jaunās no pieredzējušajām dalībniecēm un nepamanīja kļūdas deju solī, ja tādas gadījās. Līdzīgi kā pirms divdesmit gadiem, arī šoreiz māsas paaicināja tikai paskatīties pāris reizes, kā veiksies. Nu jau divus gadus skatās un dejo. Starp citu, rets gadījums — vecāki gājuši bērnu pēdās, jo māsu bērni pirmie iesaistījās tautas nama pašdarbības kolektīvos.

Anžela, kurai piemīt izteikta atbildības sajūta. Ja kaut kāda nodarbe neizdodas uzreiz pietiekami labi, viņa tai labāk liek mieru. Šī iemesla dēļ vienubrīd gribēja pamest “Večerinku”, jo uzskatīja, ka nespēj sasniegt vajadzīgo līmeni un tādējādi pieviļ kolektīvu. Tomēr kopīgiem spēkiem viņu atrunāja no pārsteidzīgā soļa. Anžela ir arī lieliska rokdarbniece: ada, šuj, gatavo izstrādājumus no pērlītēm, papīra, suvenīrus no ziepju gabala, visu izdomā. Paldies internetam, tas atver pasauli un dod plašas iespējas.

Māsas no sirds mīl Svariņus un neraujas ne uz mazu, ne uz lielu pilsētu, jo, kā saka Tamāra, pilsēta cilvēku ļoti nospiež morāli. Pilsēta un lauki ir krasi atšķirīgas dzīves vides. Bet strādāt, ja strādāt, šodien nav viegli nekur, vienalga, vai darbs būtu Latvijā, Ukrainā vai Eiropā.

Juris ROGA