Kalendārā ielūkojoties, pie februāra nosaukuma rakstīts, ka tas ir sveču mēnesis. Kāpēc tad sveču mēnesis?
Kā izrādās, senie latvieši laiku skaitīja nedaudz citādāk, nekā to darām mūsdienās. Agrāk, kad vēl nebija pulksteņu, laiku noteica pēc saules, mēness, zvaigznēm vai gaiļa dziedāšanas.
Ziemā bieži vien ir apmācies, tāpēc laiku noteikt pēc debess spīdekļiem nebija iespējams, tamdēļ papildus saulgriežu svētkiem tika izveidots sīkāks laika iedalījums. Tika ieviestas svinamās dienas, piemēram, Zvaigznes diena (6. februāris); Pelnu diena (24. februāris).
Tomēr arī senos laikos nebija svinams viss mēnesis, bet gan tikai viena diena — 2. februāris — Sveču dienu.
Tieši šo dienu izvēlējās par svinamo tāpēc, ka Sveču diena bija viena no Māras dienām (Ziemas Māra). Vēl bija Pavasara Māra — 25. marts, Vasaras Māra — 2. jūlijs, Lielā Māra — 15. augusts, Mazā Māra — 8. septembris.
Sveču diena ir pats ziemas vidus, tāpēc var droši apgalvot, ka laiks ir pagriezies uz pavasari, tas vairs nav aiz kalniem.
Sveču dienā, tāpat kā katros godos, bija savas dziesmas, rotaļas, paražas un savi ēdieni.
Sveču dienā parasti lēja sveces, jo elektrības senajiem latviešiem nebija. Jau senajiem latviešiem 2. februāris bija svēta diena, tāda tā ir arī šodien daudzās reliģijās. Katoļiem tā ir Marijas šķīstīšanās diena, jo Marija ar Kristus bērniņu pirmo reizi apmeklējusi Jeruzalemes templi.
Pareizticīgajiem tā ir satikšanās diena — Satikšanās svētki, jo Jeruzalemes templī pirmo reizi satikās Jēzus ar Simeonu. Dega daudz sveču.
Senajiem latviešiem 2. februāris bija arī Vēju diena. Ļaudis lūdza Vēja māti, lai nenopūš sveces liesmu. Šajā dienā negāja rijā kult. Sienu un salmus nenēsāja, lai neizkaisītu vējā.
Ilona STEPIŅA
.jpg)
.JPG)
.JPG)
.jpg)
