Anglijas ceļojuma piezīmes

Tā sagadījās, ka 12. klasē smagi saslimu ar plaušu karsoni un nokļuvu Krāslavas slimnīcā. Kā vēlāk izrādījās, šim notikumam bija izšķirošā loma profesijas izvēlē, līdz tam laikam man nebija ne mazākās nojausmas, ko es vēlētos studēt. Šobrīd esmu Rīgas Medicīnas koledžas trešā kursa studente, apgūstu māszinības. Šodien tas izklausās neticami, bet skolas gados visiem apgalvoju, ka nemūžam neiešu mācīties medicīnas jomā, lai gan mana mamma ir mediķe. Nekad nesaki nekad, dzīvē visādi notiek! Savu izvēli nenožēloju ne mirkli, lai gan salīdzinoši īsā laika posmā medicīnas jomā ir kardināli mainījusies situācija: kad gāju studēt māszinības, redzēju, ka tā ir perspektīva profesija un darbu atrast nebūs grūti. Šodien viss liecina par pretējo. Es vairs nesapņoju, bet, līdzīgi kā daudzi topošie un esošie mediķi, reāli domāju par darbu ārzemēs, jo pašlaik citas izejas nav. Rīgas Medicīnas koledžā sadraudzējos ar šīs iestādes kopmītņu savām tagadējām istabas biedrenēm Leldi un Kristīni, kuras arī studē māszinības. Visus iepriekšējos Ziemassvētkus un gadu miju esmu sagaidījusi un svinējusi ģimenes lokā, šoreiz gribējās kaut ko neparastu. Lelde gatavojās braukt sagaidīt Jauno gadu pie sava drauga uz Angliju, kurš kopā ar brāli un dažiem citiem draugiem no Latvijas dzīvo un strādā pilsētā Piterboro. Tā kā esam labas draudzenes un pazīstamas arī ar Leldes draugiem, viņi uzaicināja mūs visas trīs braukt ciemos sagaidīt Jauno gadu. Piedāvājums tika izteikts divarpus mēnešus iepriekš, tam piekritām uzreiz. Atzīšos, mani vecāki par divu nedēļu ilgo ceļojumu — no 28. decembra līdz 11. janvārim — uzzināja, kad biļetes jau bija nopirktas. Aviobiļetes turp un atpakaļ apmaksāja puiši. Arī naktsmītnes nodrošināja viņi — divstāvu mājā, kuru jaunieši īrē, vietas pietika arī mums.

Protams, pirms tālā ceļa visas trīs aizbraucām pie vecākiem sagaidīt Ziemassvētkus, pēc tam atkal tikāmies Rīgā un posāmies lidojumam uz Angliju. Jau iepriekš bijām noskaidrojušas bagāžas svara ierobežojumus, lai kaut ko neaizmir-stu un arī nevestu neko lieku, rakstījām uz lapiņas, kas mums būtu nepieciešams. No aviokompānijas interneta mājaslapas izdrukājām biļetes, paņēmām pases un braucām uz Rīgas lidostu. Ieradāmies pāris stundas pirms izlidošanas. Pirmo stresu piedzīvojām, kad gājām nodot savu bagāžu — tur konstatēja, ka mūsu vienīgās somas svars pārsniedz atļautos 15 kilogramus par sešiem. Katrai līdzi bija rokassoma, kuras svars nedrīkstēja pārsniegt 10 ki- logramus, bet arī tās mums bija gandrīz pilnas. Kaut kādā mistiskā veidā mēs tomēr sabāzām lie-kās mantas savā rokas bagāžā, nodevām somu un devāmies nosvērt rokas bagāžu, izgājām caur metāla detektoriem. Tur viss bija normāli, gājām uz zāli gaidīt iesēšanos lidmašīnā. Gaidīt nācās ilgi, jo izlidošana aizkavējās par aptuveni stundu. No visām trim, man šis bija pirmais lidojums mūžā, taču biju ļoti nogurusi, lai sajūtas izbaudītu pilnā mērā. Meitenes mani nosēdināja pie loga, Kristīne sēdēja blakus un pacelšanās brīdī turēja manu roku. Lidmašīnai paceļoties, pārņēma dīvainas sajūtas, tās nevaru aprakstīt. Ausis krita ciet, nepatīkami sāpēja. Bail jau īstenībā arī bija. Lidojuma laikā varēja par maksu pasūtīt ēdienu, bet šo iespēju izmantojām atpakaļceļā, jo gribējās ietaupīt naudiņu. Biju samainījusi kādus simts latus, visus iztērēju.

Pēc aptuveni divarpus stundām bijām galapunktā — Stanstedas lidostā. Naktī virs Anglijas no putna lidojuma pavērās skaists skats, kas atgādināja ieplaisājušu ledu vai stiklu, zem kura neskaitāmas mājas mazu kubiņu izskatā. Nolaišanās izrādījās vēl nepatīkamāka par pacelšanos. Sevišķi slikti jutos, kad lidmašīnas riteņi atsitās pret skrejceļu. Izkāpām ļoti nogurušas, lidojuma laikā neizdevās iemigt, jo gulēšanai sēdekļi bija neērti. Izstāvējām garo rindu uz pasu kontroli, jo lido daudz cilvēku — no Latvijas atlidojusī lidmašīna bija pilna. Izņēmām savu bagāžu un gājām tikties ar sagaidītājiem. Mūs iesēdināja mašīnā, un stundas laikā bijām Piterboro pilsētā. Apmetāmies divstāvu privātmājā, kuru kopīgi īrē viesstrādnieki no Latvijas. Tādas tur māja pie mājas. Leldes draugs un citi puiši stāstīja, ka strādā dažādus darbus noliktavās, pie puķēm, vistām, pako kastes. Reizēm gadās, ka sēž mājās bez darba, bet neviens no viņiem netaisās atgriezties Latvijā vismaz gadus piecus. Par darba samaksu nesūdzējās. Dzīvojām “babaju” rajonā — tā puiši to sauca. Vīrieši liek galvās savdabīgas cepures, sievietes ietinušās lakatos līdz pašai zemei. Vispār pilsētā redzējām ļoti daudz iebraucēju — krievi, poļi, lietuvieši, latvieši un citas tautības. Ejot pa ielām, ir sajūta, ka neesi Anglijā, bet kaut kādā nenoteiktā valstī. Pārsteidza kra-si mainīgie laika apstākļi: te saule, te sniegs, te silts, te auksts.

Dienā puišiem bija jāstrādā, mēs pastaigājāmies pa pilsētu, izstaigājām daudzus veikalus. Naudu tērēju drēbēm, suvenīriem, saldumiem un pārtikai. Veikalos strādā laipni cilvēki — vienmēr sasveicinās, vienmēr novēl veiksmīgu dienu, pasaka paldies par pirkumu. Ļoti atsaucīgi. Pilnīgs pretstats Latvijas veikaliem, kuros nepasaka ne labdien, ne uzredzēšanos, ne lūdzu, ne paldies. Drēbes Anglijā var iegādāties ļoti lēti, ar lielām atlaidēm. Citas cenas? Krūzīte kafijas maksā aptuveni divus latus. Vispār cenas īpaši neiegaumēju, bet no draugu sarunām — atbilstoši tām algām, ko viņi saņem, cenas normālas. Mums, kā jau iebraucējām, ar saviem grašiem daudz kas šķita padārgi.

Diemžēl visi pirkumi palika Anglijā un nevarēju iepriecināt ar dāvaniņām savus mājiniekus. Pošoties atpakaļceļam, gandrīz nokavējām lidmašīnu un piedzīvojām krietni lielāku stresu, nekā Rīgas lidostā, cenšoties atbrīvot ceļasomas no liekā svara. Anglijā mums bija sarunāts, ka puiši mūs ar mašīnu aizvedīs uz lidostu. Mašīna bija citā pilsētā un bija jāgaida, kamēr atbrauks, bet viņi paši apmaldījās svešā pilsētā. Kad atbrauca, laika jau bija pamaz, bet viss vēl būtu labi, ja steigā neaizbrauktu garām pagriezienam uz lidostu, un vēl nācās meklēt, kur apgriez-ties. Bagāžu vairs nepaspējām nodot, uz lidmašīnu, burtiski skrējām. Nekad mūžā vairs nebraukšu pēdējā brīdī! Ak, jā, nekad nesaki nekad! Tā vienkārši sanāca. Par bagāžu draugi solīja parūpēties, lai tā nonāk Latvijā, bet pagaidām šī lieta nekust uz priekšu.

Jaunatne, protams, grib atpūtu un izklaides. Pāris vakarus apmeklējām International Club — šajā deju klubā galvenokārt pulcējas iebraucēji. Trīs meitenes un divi puiši apmeklējām kādu citu izklaides vietu, kur varēja uzspēlēt biljardu. Pie galdiem spēlēja daudz ārzemnieku, netālu no mūsu galda — viens turks, kurš neatlaidīgi centās pievilināt pie sava galda meitenes no mūsu pulka. Aicināja ļoti uzstājīgi, bet vienmēr atteicāmies, jo negribējām iekulties nepatikšanās. Mājup devāmies kājām, jau pie pašas mājas mašīnā mūs panāca tas pats turks ar draugu un uzdeva jautājumu: “Tās bijāt jūs, kuras spēlēja bārā? Atbildējām apstiprinoši, ātri ieskrējām iekšā mājā, ieslēdzāmies istabā un klusi gaidījām, kas notiks tālāk. Nobiedēja turka neatlaidība, turklāt draugi stāstīja, ja viņi “piesienas”, tad ir ļoti grūti tikt vaļā.

Es biju vienīgā no trim, kurai šis brauciens pārvērtās nelielā ceļojumā pa Angliju, jo izmantoju iespēju satikt savu draugu no Latvijas Londonā, kur viņš spēļu zālē izdala kārtis. Kopā ar viņu apceļoju vairākas pilsētas. Draugs kādu dienu atbrauca uz Piterboro satikt mani, kopā devāmies uz Visbeku, kur viņam dzīvo radi. Tur pavadījām pāris dienas. Tad ar vilcienu uz Norviku, pārsēdāmies citā vilcienā uz Īli, no turienes uz Greitjārmutas pilsētu, kur apskatīju okeānu, kas no jūras, manuprāt, ne ar ko īpaši daudz neatšķiras. Tieši tāds pats plašuma un varenuma iespaids, ne vairāk. Turklāt krastā sabūvēti vēja ģeneratori... Starp citu, vilciens Anglijā ērts, kluss, ātrs un ļoti dārgs — biļete maksā kādus 20 latus. Rīgas eksprešus nevar salīdzināt ar Ang-lijas. Man tagad smiekli nāk, kad Latvijas vilcienu sauc par ekspresi. Ja par transportu, tad vēl Piterboro pavizinājos ar slaveno sarkano divstāvu autobusu. Nezinu, ko īpašu cilvēki tajos saskata, bet man emocijas izraisīja tas, kā šie autobusi spēj izgrozīties pa Piterboro šaurajām ielām.

Londonā biju divas dienas, apmeklēju daudzas interesantas vietas. Patika pie Temzas upes, interesanti braukt ar metro — ļoti ērti un ātri var nokļūt, kur vien vajag. Biju Londonas centrā — Trafalgaras laukumā. Apskatīju Pikadīliju — fantastiski skaista ēka Londonas sirdī.

Ceru, ka dzīvē vēl kādreiz aizbraukšu uz Apvienotās Karalistes valsti. Ja biļetes pasūta iepriekš, tikt uz turieni nav dārgi — turp un atpakaļ vienai personai aptuveni 72 lati. Redz, braucām sagaidīt Jaungadu, bet tas kaut kā palika otrajā plānā. Piterboro pilsētā ar draugiem sagaidījām gan Latvijas, gan pēc tam Anglijas gadu miju. Izšāvām raķetes, pacēlām šampanieša glāzes... Svētku galdu bijām uzklājuši īsti latviskā garā.

Agnese ROGA