Dzīve turpinās! Ceturtā publikācija

Ja kādā savas dzīves posmā neizdodas būt... Grūti ir rādīt smaidīgu seju sliktas spēles laikā. Un vai ir vērts? Iepriekšējās publikācijas, ceru, palīdzēja jums no- skaidrot izvēli. Kaut vai padomāt par piedāvāto tēmu... Respektīvi, vai ir vērts uzvilkt pozitīvo masku, ja viss ir tik slikti? Bet vai vajag demonstrēt savu stāvokli visiem apkārtējiem? Viss, protams, atkarīgs no jūsu personīgajām īpašībām. Taču ir daži pazīšanās signāli, kas kāda cilvēka apzināti, bet kāda arī neapzināti tiek translēti uz āru.
Piemēram, rādot skumīgu un domīgu sejas izteiksmi, var doties uz publisku vietu, kur obligāti pulcējas daudz paziņu. Tādējādi, dzirdot no žēlsirdīgiem cilvēkiem līdzjūtību, var krietni uzkrāt enerģiju vai pat atbrīvoties no visa negatīvā. Ja cilvēks apzinās un, respektīvi, ir izredzes, ka viņš kontrolē savu enerģētisko “vampīrismu”, tad jūsu labos nodomus viņš visdrīzāk neizmantos ļaunprātīgos nolūkos. Bet ja tas viss notiek netīšām, tad šāda sava pozitīva sadales plūsma ir jāpārtrauc. Protams, vēl arī jāiemācās saprast, ka no tevis “izsūc enerģiju”. Visbiežāk galvassāpes pievakarē, pat nelaba dūša un apātija ar spēku izsīkumu ir droši rādītāji, ka jūs kādu laiku pavadījāt enerģētiskā “vampīra” kompānijā (gadījumā, ja jums, protams, nav veselības problēmu). Nākamajā publikācijā mēs noteikti parunāsim par jūsu ielaušanos jūsu personīgajā telpā — ar ko tas draud un kā ar to cīnīties.

Pagaidām parunāsim par psiholoģisko aizsardzību. Anna Freida, pazīstamā psihologa meita, uzskatīja, ka psiholoģiskās aizsardzības mērķis ir trauksmes un baiļu līmeņa samazināšana iekšējā konflikta situācijā. Psiholoģiskās aizsardzības mehānismi neatrisina jūsu iekšējo personīgo konfliktu, tie tikai samazina trauksmes līmeni.

Iztikt bez nepieciešamās zinātniskuma piedevas šajā publikācijā neizdosies, tāpēc arī lūdzu jūs, godājamie lasītāji, ja jūs kaut ko tādu vai analoģisku tam, ko aprakstīšu turpmāk, pamanīsiet savu radu vai paziņu uzvedībā, nesteidzieties karināt birkas. Bet gadījumā, ja tālāk aprakstītie mehānismi bieži atkārtosies jūsu radu uzvedībā, neiejaucieties patstāvīgi. Tikai ar speciālistu (šajā gadījumā psihologu) palīdzību var noteikt vienas vai otras psiholoģiskās aizsardzības cēloni. Pirmais visizplatītākais psiholoģiskās aizsardzības mehānisms ir to momentu, kas rada šķērsli stabilam pozitīvam pašnovērtējumam, izstumšana no apziņas, precīzāk — likvidēšana. Šo mehānismu aprakstīja pats Freids, taču arī pirms viņa cilvēki izdarīja secinājumus: tie fakti, kas nepatīk cilvēkam, bieži aizmirstas. Atsevišķos gadījumos cilvēki var melot viens otram par komponentiem, no kuriem sastāv notikums, vai melot sev. Tā saucamā izdomātā varonība, kad bija kautiņa fakts, bet zaudētājs paziņo visiem, ka tajā uzvarēja. Neveiksmīgs runātājs var stāstīt par savas uzstāšanās neredzētu furoru. Dāma, kura ne reizi nav dejojusi lēno deju, var apgalvot, ka viņa nav varējusi atkauties no kavalieriem un tā tālāk. Visiem šiem notikumiem bijusi emocionāla loma šo cilvēku dzīvē, un neveiksme, kas piemeklēja viņus (strīdā, sapulcē, deju vakarā) iedarbināja šo aizsargmehānismu. Vēlreiz atkārtoju — tikai šī psiholoģiskā aizsargmehānisma pastāvīga pielietošana var kļūt par ieganstu uztraukumam par saviem tuviniekiem.

Otrais psiholoģiskās aizsardzības mehānisms ir tā saucamā projekcija. Jau pats nosaukums liecina, par ko ir runa. Cilvēks neapzinās trūkumu, kas viņam piemīt. Toties viņš piedēvē šo trūkumu citiem cilvēkiem. Katrā kolektīvā var sastapt ārkārtīgi enerģisku sievieti, kura kontaktējas ar dau-dziem kolektīva locekļiem. Viņa ir runīga, un gandrīz vienmēr runā par vienu tēmu. Par to, cik negodīgi, cik ļauni un nekrietni ir cilvēki, ka nevienam nevar uzticēties. “Es tā viņu cienīju,” viņa saka, “taču iedevu palasīt grāmatu, un līdz šim laikam nav atdevis to. Vai tas nav šausmīgi!” Vai: “Es tā draudzējos ar to un to, taču nejauši atvēru viņa galda atvilktni, un, varat iedomāties, ko es tur atradu! Vai nav šausmīgi?” Sarunās par cilvēku negodīgumu un ļaunumu paiet viss viņas brīvais laiks. Taču neviens, tajā skaitā arī šī sieviete, neuzdod jautājumu: bet vai viņa ir labs cilvēks? Vai pati ir godīga? Nākas piekrist, ka ne, jo labiem un krietniem cilvēkiem nepiemīt tieksme nosodīt citus cilvēkus, bet godīgie neielūkojas (pat nejauši) savu paziņu galda atvilktnēs. Ja pajautātu pašai dāmai, par kādu viņa uzskata sevi, tad viņa atbildētu, ka ir visgodīgākā, vislabākā un vissirsnīgākā. Savus trūkumus viņa projicē uz apkārtējiem. Tāda neapzināta projekcija tiek dēvēta vēl par klasisko.

Taču gadās arī citādi: cilvēks pats apzinās, ka viņam piemīt trūkums. Bet, lai viņam būtu vieglāk samierināties ar to, viņš to piedēvē citiem cilvēkiem. Šāds aizsargmehānisms tiek dēvēts par racionālistisko projekciju. Piemēram, ja students slikti mācās un bezatbildīgi izturas pret nodarbībām, viņš parasti cenšas apgalvot, ka vairākums studentu, tāpat kā viņš, negrib mācīties. Ja vīrs nav uzticīgs savai sievai, viņš apgalvo, ka vairākums vīru nav uzticīgi savām sievām. Un ja viņš lieto grādīgos dzērienus, tad šo aizraušanos ar alkoholu cenšas piedēvēt vairākumam cilvēku. Alkoholiķi pat sacerējuši savus sakāmvārdus, kuros parādīta racionālistiskā projekcija. Lūk, vienkāršs piemērs: “Nedzer tikai telegrāfa stabi, jo tiem glāzes apgrieztas otrādi.” Taču ne vienmēr projekcijas laikā citam cilvēkam tiek piedēvētas negatīvās rakstura īpašības. Ja cilvēks ir labsirdīgs, viņam raksturīgas altruisma īpašības, šīs īpašības viņš redz arī citos cilvēkos. Respektīvi, var projicēties ne tikai negatīvās, bet arī pozitīvās īpašības, kā arī pozitīvs emocionālais stāvoklis. Kad cilvēks ir laimīgs, viņš arī visus apkārt redz laimīgus.
Nobeigumā par trešo visizplatītāko psiholoģiskās aizsardzības mehānismu. Tā ir fantazēšana. Nebūt ne vienmēr izdodas noregulēt psiholoģisku konfliktu reālā uzvedībā. Tieši tāpat nebūt ne vienmēr mēs esam spējīgi sasniegt savus dzīves mērķus. Kopš mazotnes te mums palīdz fantāzija. Fantāzijas pasaulē mēs varam atrasties slavas augstumos, dzīvot lieliskos apstākļos, sēdēt pie skaista automobiļa stūres, veikt lielus atklājumus. Visbeidzot šajā pasaulē mēs varam uzvarēt konflikta situācijā, sodīt savu ienaidnieku, apbalvot draugu. Dažādu cilvēku dzīvē fantāzijai ir dažāda loma un tā ieņem dažādu vietu. Pat pieaugušam cilvēkam (nerunājot jau par bērniem) fantāzija ir būtisks psiholoģiskās aizsardzības mehānisms.

Poļu psihologs un psihiatrs A. Jakubiks uzskata, ka fantāzijā savs “es” it kā saplūst ar ideālo priekšstatu par sevi. Tāpēc smagās dzīves situācijās iespējama bēgšana fantāzijas pasaulē. Gadās arī tā, ka fantāzija tiek izvirzīta vispārējai apspriešanai, cilvēks fantazē publiski. Viņš izdomā sev dzīvi. Šādus cilvēkus psihiatri dēvē par pseidologiem fantastiem. Tajā brīdī, kad šādi cilvēki stāsta par saviem panākumiem, savām jūtām, biogrāfijas faktiem, viņi tic, ka dzīve iegrozījusies tieši tā.
Pilnīgi iespējams, ka, būdami noguruši no mūžīgās cīņas ar politiskām reformām un ekonomiskām krīzēm, cilvēki neapzināti izmanto vienu vai otru psiholoģiskās aizsardzības metodi. Apzināti vai neapzināti (apzinājušies vēlāk), tas nav svarīgi. Svarīgs ir kas cits: psiholoģiskā pašsaglabāšanās, drīzāk pat psiholoģiskā veselība gluži tāpat kā fiziskā veselība ir mūsu rokās.
Šo publikāciju nevajadzētu izmantot kā instrukciju apkārtējo (vai sevis) novērtējumam.

Pietiekami ir vienkārši zināt: nepievēršot pienācīgu uzmanību savam psiholoģiskajam stāvoklim, var visai ātri, neiegriežoties psihologa kabinetā, nokļūt pieņemšanā pie psihiatra... Bet tas, kā saka, ir cits stāsts.

Godājamie lasītāji! Jums joprojām ir tieša kontakta vai atgriezenisku sakaru iespēja ar laikraksta “Ezerzeme e-pasta ezerzeme@ezerzeme.lv starpniecību. Jūsu rīcībā arī psihologa konsultācijas iespēja mājas lapā www.planeta-i.lv

Irina JAPIŅA, praktizējoša, sertificēta psiholoģe, psiholoģijas maģistre, Baltijas Praktizējošu psihologu asociācijas locekle