Vai vardarbībai jāpieliek punkts?...

Tiek uzskatīts, ka skolēns cieš no vardarbības tad, ja viņš ir atkārtoti un laika gaitā pakļauts negatīvām darbībām un attieksmēm no viena vai vairāku skolēnu vai skolotāju puses. Vardarbība ir tīša uzvedība ar nolūku sāpināt otru.

Vardarbība ietver sevī vairākas formas

Fiziska vardarbība (grūšana, sišana, spārdīšana un citas darbības, kas saistītas ar spēka pielietošanu pret otru). Emocionāla vardarbība (apsaukāšana, ņirgāšanās, pazemošana, aizskaroša izturēšanās, ignorēšana, iebiedēšana u.tml). Emocionāla vardarbība var izpausties ar vārdiem, īsziņām, zīmītēm, draudu vēstulēm, e-pastu u.tml.). Seksuāla vardarbība (otra aizskaršana intīmās vietās, kad otrs to nevēlas, iesaistīšana seksuālās darbībās un tiešos seksuālos kontaktos, kā arī apsaukšana izmantojot seksuālas nozīmes vārdus).

Vardarbībā iesaistītās personas

Varmāka — cilvēks, kurš izturas vardarbīgi. Upuris — cilvēks, pret kuru tiek vērsta vardarbība. Upuris bieži jūtas bezspēcīgs kaut ko mainīt. Klusējošais vairākums — cilvēki, kuri ir vardarbības liecinieki, bet neko nedara, lai to pārtrauktu. Bieži jaunieši baidās vērsties pret vardarbību, jo domā, ka sekos atriebība.

Vardarbības sekas

Fiziskās sekas: izmaiņas fiziskajā veselībā — sāpes, ievainojumi, brūces, slikta dūša. Uzvedības sekas: agresivitāte, mazkustīgums, vēlēšanās ievainot sevi vai citus u.tml. Psiholoģiskās sekas: zems pašvērtējums, trauksme, bailes, vientulība, neuzticēšanās, vainas sajūta u.tml. Sociālās sekas: grūtības veidot attiecības, neuzticēšanās, tendence izolēties no sociāliem kontaktiem, grūtības iekļauties kolektīvā. Kognitīvās sekas: izmaiņas domāšanā, atmiņas, uzmanības un uztveres procesos — grūtības koncentrēties, zūd interese par lietām, pasliktinās sekmes mācībās.

Tas, ko mēs ikdienā saucam par apcelšanu, pāridarīšanu, atstumšanu, pazemošanu, zinātniskā terminā tiek dēvēts par vienaudžu savstarpējo vardarbību, vai arī no angļu valodas pārņemtā vārdā — par mobingu. Ja viens vai vairāki cilvēki kādu regulāri aizskar fiziski, ar vārdiem, ar aizskarošām vēstulēm e-pastā vai draugos.lv — tas ir mobings.

Mobings nav parasts konflikts. Mobings ir negatīvas darbības, kuras risinās ilgāku laiku un ir sistemātiski vērsts pret vienu vai diviem cilvēkiem ar mērķi viņus pazemot. Konflikts var izvērsties mobingā.

Kāpēc jaunieši izturas vardarbīgi pret citiem:

Viņiem ir savas problēmas — viņi jūtas noskumuši vai dusmīgi par to, kas notiek viņu pašu dzīvē, un skola vai tās apkārtne ir vieta, kur viņi izlādē savas negatīvās emocijas. Iespējams, viņi paši cieš no vecāku, vienaudžu vai citu līdzcilvēku vardarbības. Viņiem ir bail, ka paši būs tie, kurus izsmies vai sitīs, tādēļ viņi to dara pirmie. Daudziem cilvēkiem, kuri izturas vardarbīgi, ir zems pašvērtējums un, liekot citiem baidīties no viņiem, ir iespēja celt pašapziņu.

Iemesli tam var būt dažādi. Galvenokārt tās ir kādas lietas, pēc kurām izvēlas izsmejamo — deguns par lietu, kurpes par tizlu, vecāki nepelna pietiekoši daudz naudas... īstenībā diezgan muļķīgas lietas, jo visiem jau nevar būt vienādi deguni vai apģērbs, un ne jau pēc maka biezuma ir jāvērtē cilvēki. Būtībā problēma jau nav tajā, kuru apsmej, bet gan tajā, kurš to dara. Viņš savas negatīvās vai savā personībā neapmierinošās lietas novērš uz citu — liek otram justies nevērtīgākam, tādējādi mazinot šo sajūtu sevī. Un pārējie pievienojas vai klusē, jo nav tik drosmīgi un baidās arī tik nostādīti izstumto lomā, bet velti, jo visdrīzāk šādu cēlu rīcību — iestāšanos par kādu, kuru apceļ, no- vērtētu arī pārējie. Galvenais ir nebūt vienaldzīgam un neizlikties, ka neredzi, ka citam dara pā-ri. Ja tev pašam kāds dara pāri — neklusē! Klusējot tu situāciju nemainīsi, tikai liksi justies pāridarītājam drošākam un par sevi pārliecinātam. Nevienam nav tiesību otru pazemot, nodarīt sāpes un likt justies nelāgi. Nav jākaunas, ja tevi pazemo. Runā par to droši, jo neērti ir jājūtas tam cilvēkam, kurš pazemo un dara pāri otram. Ja tev dara pāri, tad zini — lielākais ierocis, ar kuru cīnīties ar pāridarītāju, ir pastāstīt par to kādam. Ja cīnīsies pats vai centīsies atdarīt pāridarītājam, tad padarīsi situāciju tikai sarežģītāku. Obligāti runā ar kādu par šo situāciju, pat ja nevari izlemt, kurš būtu īstais cilvēks, kam uzticēties, izmanto palīdzības tālruņus, kur vari parunāt par šo problēmu ar pavisam neitrālu cilvēku. Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis 80009000 pieejams bez maksas no fiksētā sakaru tīkla 24 stundas diennaktī un Valsts bērnu inspekcijas uzticības tālrunis 80006008 — bezmaksas no visiem sarunu tīkliem.

Ko skolotājs var darīt?

Veidojiet atvērtu un atbalstošu vidi: visās situācijās izrādiet sociāli atbilstošu, cieņas pilnu attieksmi un uzvedību gan saskarsmē ar skolēniem, gan kolēģiem, jo cilvēki mācās novērojot. Attīstiet un veidojiet pozitīvu klases klimatu, kurā ikviens var izteikt savas domas un idejas. Nekad nepievienojieties apcelšanai un apsmiešanai, piemēram, nelietojiet iesaukas, ja vien skolēns pats nav lūdzis sevi tā uzrunāt, vadiet interesantas stundas, kurās tiek iesaistīti visi skolēni, jo dažkārt vardarbību starp skolēniem veicina garlaicība. Kad vien tas iespējams, izmantojiet uzdevumus, kas veicina skolēnu sadarbību, samaziniet to situāciju skaitu, kurās skolēni paliek bez pieaugušo uzraudzības un bezdarbībā. Aktīvi iesaistieties var- darbības starp skolēniem samazināšanā. Pamaniet un piefiksējiet visas vardarbības situācijas. Reaģējiet uz vardarbības situācijām nekavējoties. Piemērotā brīdī informējiet par novēroto pārējos skolas darbiniekus, pastāstiet, kā tikāt galā ar situāciju un kopā izlemiet, ko darīsiet tālāk. Sniedziet atbalstu un padomu. Uzklausiet skolēnus, kuri stāsta par vardarbību. Vienmēr izsakiet atzinību par bērna drosmi — nākt un runāt. Sniedziet atbalstu un padomu. Ja nepieciešams, iesaistiet kolēģus un vecākus.

Skolēnam ir tiesības attīstīties, neizjūtot bailes vai kāda cita veida vardarbību, tāpēc vecākiem tiek ieteikts: Runāt un ieklausīties savā bērnā. Rādīt pozitīvu piemēru — respektēt citus un to viedokli, tajā pašā laikā pastāvot par sevi vai kādu citu, iedrošināt bērnus teikt nē vai pietiek un nekautrēties lūgt palīdzību. Iedrošiniet savus bērnu justies par sevi pārliecinātam. Likt saprast, ka agresija un vardarbība neatrisina problēmas, bet tikai tās vēl vairāk sarežģī. Disciplinēt savu bērnu.

Lietas jeb brīdinājuma zīmes, kas jāievēro “pāridarītāju” vecākiem

Bērns priecājas par citu noniecināšanu, nav svarīgas apkārtējo jūtas. Nerespektē autoritātes un sev atšķirīgus, citādus cilvēkus, neievēro likumus. Izrāda savu pārākumu un varu pār citiem.

Ir svarīgi apzināties, ka mūsu katra spēkos ir darīt nelielas, bet nozīmīgas lietas, lai pieliktu vienaudžu savstarpējai vardarbībai punktu, tādējādi izglābjot kāda bērna dzīvi gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Pārmaiņas sākas ar mums pašiem. Tas, ko mēs runājam, kā uzvedamies savās ģimenēs, darba vietās, sabiedrībā, kļūst par paraugstundu mūsu bērniem, ko viņi paņem kā savu modeli attiecībās ar saviem vienaudžiem.

Lai palīdzētu skolām izveidot un nodrošināt emocionāli drošu skolas vidi, VBTAI 2010. gadā plāno uzsākt “Draudzīgas skolas” projektu.

Marija MICĶEVIČA, Krāslavas rajona IP bērnu tiesību aizsardzības speciāliste