Jānis Grišāns: “Dzīve raiba kā dzeņa pavēdere!”

Jāņa dzimtās vietas ir Dagdas pagasta Zeļļos. Viņš arī šobaltdien skaidri atceras to laiku, kad katrai saimniecībai bija ierādīta gara zemes strēmele, kuru tamdēļ sauca par šņori: “Mazākai saimniecībai tā bija šaurāka, lielākai — platāka, katra ģimene gāja apstrādāt savu strēmeli. Bijusi viena pati gane, kura vāca ganāmpulku kopā, ejot no viena sādžas gala līdz otram, un katram saimniekam vajadzēja izlaist savus lopus no laidara, lai tie tiek ganīties. Atceros, kā mērnieks nāca ar savu aparatūru zemi mērīt un dalīt. Viņam bija tādas kā caurules, kurās skatījās, sprauda garus kokus. Jā, jā mērniekam jau tajā laikā bija mēraparāti, lai arī ne tik moderni kā mūsdienās...”

Jānim ir liela atmiņu bagāža, ar kuru aizpildīt ne vienu vien avīzes numuru, bet mūsu tikšanas mērķis ir cits — pats Jānis. Viņš pastāstīja, ka audzis lielā ģimenē, tēvam ar māti bija astoņi bērni, Jānis bija vecākais no trim brāļiem, bet visas māsas bija vecākas par viņu. Ēdienreizēs pie kopgalda sēdās 12 cilvēki, jo tēvs dzīvoja vienā mājā ar brālēnu un viņa tēvu. Pie lielā galda bija novietoti gari soli, katram ģimenes loceklim bija ierādīta sava vieta, visi stingri to ievēroja. Parasti galdā cēla divas lielas bļodas: pa vienai katrā galā, no tām visi ar karotēm ēda, nebija katram atsevišķas bļodiņas vai šķīvja. Tolaik neviens pat iedomāties nevarēja, kā var neiet pie kopējā brokastu, pusdienu vai vakariņu galda?

“Tikai 1924. gadā no sādžas izgājām viensētā — tēvs uzbūvēja jaunu māju un saimniecības ēkas,” turpina Jānis. “Es pabeidzu sešu klašu pamatskolu Dagdā, tad divgadīgo lauksaimniecības skolu Konstantinovā. Mācījos ļoti labi, tikai uz četri un pieci, kas tajā laikā bija augstākās atzīmes. Kā jau vecāko dēlu, tēvs mani gribēja atstāt par saimnieku uz savas zemes, izmācīt par kārtīgu zemnieku. Es arī ļāvos, pabeidzu lauksaimniecības skolu, bet 1940. gadā Latvijā ienāca padomju vara, politiskie apstākļi iegrozījās tā, ka tikai muļķis vairs nesaprata acīmredzamo — nekāda strādāšana uz savas zemes savā saimniecībā nebūs. Kopā ar onkuli tēvam piederēja 50 hektāru zemes, bet viņi paspēja 1939. gadā zemi sadalīt uz pusēm, citādi pie jaunās varas plāni klātos. Tēva saimniecībā bija rudzu pļaujmašīna, zāles pļāvējs, siena grābeklis — vārdu sakot, saimniecība bija attīstīta. Atceros, ka lielās izvešanas gados arī uz Zeļļu sādžu brauca konvoja mašīna, bet ielūza tilts, mašīna iekrita upē, viņi nomuļļājās tur līdz rītam, tā sādža paglābās. Zeļļos bija divi lielsaimnieki, šodien nezinām, pēc kuriem brauca...”

Jāņa dzīve pārpilna interesantiem faktiem. Piemēram, kad mācījies lauksaimniecības skolā Konstantinovā, viņa pasniedzējs bija tagadējā kinorežisora Ivara Selecka tēvs. Kā jau sapratāt, lauksaimnieks no Jāņa nesanāca, 1941. gada martā viņš devās uz Dagdu un sāka strādāt par vecākā ceļa meistara Jāzepa Krauļa palīgu, kurš tolaik pats meklēja palīgu, nedaudz pazina Jāni un piedāvāja viņam šo darbu. Jānis ļoti pateicīgs Jāzepam par to, ka tieši viņš iedvesa mīlestību uz ceļiem. Agrāk puisim nebija nekādas saistības ar ceļiem, bet kopš bērnības viņš atceras, ka ģimenei bija iedalīts 100-150 metru pašvaldības ceļa posms, kuru vajadzēja pašiem uzturēt: katru gadu uzbērt granti, atjaunot grāvjus, pielīdzināt virsmu. Zemes īpašniekiem tas bija pienākums, par kuru viņiem neko nemaksāja. Ceļu posmus iedalīja atkarībā no saimniecības lieluma. Valsts ceļus, protams, uzturēja par valsts līdzekļiem.

Par vecākā ceļu meistara palīgu Jānis nostrādāja visu vācu okupācijas laiku, jo ceļiniekus vācieši armijā neiesauca. Toties brālis Donats gan tika iesaukts vācu armijā un krita kaut kur Kaļiņingradas apgabalā. Viņa kapavieta nav zināma. “Es pats skolas gados darbojos mazpulkā, Antons — skautos, bet Donats vispār neiesaistījās nekādās organizācijās,” atceras Jānis. “Kad vācu armija atkāpās, skolā draugi baumoja, ka padomju karaspēks tālāk par Aivieksti netiks, angļi un amerikāni nelaidīs tos Latvijā. Aicināja Donatu — bēgsim uz Rīgas pusi un tiksim sveikā. Tur viņu vācieši mobilizēja. Vidējais brālis Antons arī nomiris, viņš visu mūžu strādāja Daugavpilī elektroinstrumentu rūpnīcā par galveno tehnologu. Viņam no iesaukuma armijā izdevās izvairīties muguras kaites dēļ. Mani pašu mobilizēja padomju armijā, kad vācu karaspēks atkāpās.”

Karš Jānim un ģimenei sagādāja arī lielus materiālos zaudējumus — viņa acu priekšā tika nodedzināta māja un saimniecības ēkas.

“Trīs dienas iepriekš vācieši paziņoja, ka mūsu mājas tiks nodedzinātas, lai izvācam vērtīgākās mantas,” atceras Jānis. “Pa Zeļļu sādžu gāja frontes līnija, bija izrakti ierakumi. Kilometra attālumā zāģēja un cirta kokus, nodedzināja ēkas redzamības uzlabošanai. Ne tikai mūsu, bet visas. Mantas vedām uz Bogdānu mežu, drēbes un apavus likām lielās mucās un aprakām kūtī zem mēsliem, šķūnī zem pelavām, labību sabērām kartupeļu bedrēs, cik varēja. Kad pienāca tā diena, vispirms nozāģēja lielos kokus, nodedzināja tālākās ēkas. Tad vācietis uzkāpa bēniņos, salika skalus konusā un manā acu priekšā aizdedzināja. Ēkas bija tikai 20 gadus vecas… Bet uzvedās viņi pieklājīgi, atvainojās, rādīja karti, stāstīja un skaidroja, kāpēc tieši šīs ēkas jānodedzina. Kauja beidzās, vācieši atkāpās, ienāca padomju karavīri, kuri uzreiz sāka sirot, mums pilnībā izpostīja bišu dravu, pēc viņiem bites sēdēja kokos. Apkārtnē bija ļoti daudz kritušo. Vēlāk nodedzinātās mājas vietā vecāki uzbūvēja pagaidu ēku, kurā nodzīvoja līdz pat savai nāves stundiņai.”

Par vecākā ceļu meistara palīgu Jānis nostrādāja visu vācu okupācijas laiku, jo ceļiniekus vācieši armijā neiesauca. Toties brālis Donats gan tika iesaukts un vācu armijā un krita kaut kur Kaļiņingradas apgabalā. Viņa kapavieta nav zināma. “Es pats skolas gados darbojos mazpulkā, Antons — skautos, bet Donats vispār neiesaistījās nekādās organizācijās,” atceras Jānis. “Kad vācu armija atkāpās, skolā draugi baumoja, ka padomju karaspēks tālāk par Aivieksti netiks, angļi un amerikāni nelaidīs tos Latvijā. Aicināja Donatu — bēgsim uz Rīgas pusi un tiksim sveikā. Tur viņu vācieši mobilizēja. Vidējais brālis Antons arī nomiris, viņš visu mūžu strādāja Daugavpilī elektroinstrumentu rūpnīcā par galveno tehnologu. Viņam no iesaukuma armijā izdevās izvairīties muguras kaites dēļ. Mani pašu mobilizēja padomju armijā, kad vācu karaspēks atkāpās.” Karš Jānim un ģimenei sagādāja arī lielus materiālos zaudējumus — viņa acu priekšā tika nodedzināta māja un saimniecības ēkas.

“Trīs dienas iepriekš vācieši paziņoja, ka mūsu mājas tiks nodedzinātas, lai izvācam vērtīgākās mantas,” atceras Jānis. “Pa Zeļļu sādžu gāja frontes līnija, bija izrakti ierakumi. Kilometra attālumā zāģēja un cirta kokus, nodedzināja ēkas redzamības uzlabošanai. Ne tikai mūsu, bet visas. Mantas vedām uz Bogdānu mežu, drēbes un apavus likām lielās mucās un aprakām kūtī zem mēsliem, šķūnī zem pelavām, labību sabērām kartupeļu bedrēs, cik varēja. Kad pienāca tā diena, vispirms nozāģēja lielos kokus, nodedzināja tālākās ēkas. Tad vācietis uzkāpa bēniņos, salika skalus konusā un manā acu priekšā aizdedzināja. Ēkas bija tikai 20 gadus vecas… Bet uzvedās viņi pieklājīgi, atvainojās, rādīja karti, stāstīja un skaidroja, kāpēc tieši šīs ēkas jānodedzina. Kauja beidzās, vācieši atkāpās, ienāca padomju karavīri, kuri uzreiz sāka sirot, mums pilnībā izpostīja bišu dravu, pēc viņiem bites sēdēja kokos. Apkārtnē bija ļoti daudz kritušo. Vēlāk nodedzinātās mājas vietā vecāki uzbūvēja pagaidu ēku, kurā nodzīvoja līdz pat savai nāves stundiņai.”

Jāni mobilizēja, viņš dienēja kājniekos — 43. gvardes divīzijā. Kara gaitas sāka 1944. gada augustā, piedalījās Rīgas atbrīvošanas kaujās Pārdaugavā. 1945. gada 5. martā uzbrukuma laikā Kurzemes katlā viņu ievainoja. Ne-tālu sprāga lādiņš, ar gaisa triecienvilni Jāni nogāza, viena šķemba trāpīja kājā, ar asinīm pietecēja pilns zābaks. Divi citi karavīri, kuri ar ložmetēju skrēja blakus Jānim, bija nedaudz atpalikuši — tie beigti uz vietas. Jānis nonāca hospitālī.

Jānis apbalvots ar medaļu “Za otvagu”. Pēc hospitāļa viņam piešķīra seržanta pakāpi un norīkoja uz mācību bataljonu, kur viņš apmācīja citus karotājus. Kad Jāni 1946. gadā demobilizēja, viņš atgriezās iepriekšējā darba vietā, bet jau par ceļu meistaru. 1947. gadā trīs mēnešus mācījās ceļu meistaru kursos. Iestājās Latvijas PSR Celtniecības ministrijas Rīgas celtniecības tehnikumā, kur neklātienē apguva autoceļu un tiltu celtniecības un ekspluatācijas specialitāti un ieguva kvalifikāciju tehniķis-celtnieks. Uzskata, ka tolaik speciālistus gatavoja pamatīgi, piemēram, rasējumos un aprēķinos nedrīkstēja pieļaut pat vissīkāko paviršību.

Visu atlikušo mūžu Jānis bija saistīts tikai ar vienu darbavietu. Vēlākajos gados no ceļu meistara viņu paaugstināja par inženieri. Kā inženieris viņš aizgāja pensijā.

Ceļš no Krāslavas uz Dagdu, kas iet gar Jāņa māju, ir viņa mūža lielākais objekts, kas tapa uzbūvēts 1948.-1949. gadā: “Man bija jāorganizē 30-40 strādnieku darbs uz ceļa. Tehnika primitīva — granti atveda ar mašīnām, strādnieki izkrāva un izlīdzināja ar lāpstām. Ceļa būve bija milzīgs roku darbs. Man bija jāuzrauga, lai viss būtu pareizi organizēts un izdarīts. Cilvēki sākumā bija ļoti strādīgi, vēl viņus nebija sabojājuši kolhozu un sovhozu gadi. Grāvjus rakām ar lāpstām, vecos koka tiltus nojaucām, likām lielas caurtekas, būvējām dzelzsbetona tiltu. Visu darīja uz vietas. Tiltam atveda armatūru, vajadzēja ar rokām armatūru salocīt, kā vajag, sasiet, sataisīt formas, betonēt uz vietas. Nebija kā tagad — atved gatavas konstrukcijas, kas jāsaliek kopā. Veda akmeņus, drupināja un bēra uz ceļa. Pa tādu brauca. Asfalta nebija, tas parādījās 60. gados. Nebija mūsdienīgo asfalta ieklājēju, asfaltu lēja primitīvām metodēm. Izveda granti, ar greideriem izveidoja valnīti, automašīnā atveda bitumu, ko uzlēja virsū un turpat uz ceļa auto greideri bitumu samaisīja ar granti, izkliedēja un izlīdzināja.

Ziemā ceļu vajadzēja atbrīvot no sniega. Bija koka trīsstūri, kas apkalti ar metālu, iejūdza divus zirgus un vilka tos pa ceļa vidu. Uz šī ceļa četrās vietās vajadzēja sameklēt zirgus. Tai konstrukcijai aizmugurē bija dīstele, kuru strādnieki pieturēja, lai sniega masa trijstūri nenostumtu malā un tas visu laiku atrastos ceļa viducī. Sniega masa bija reizes desmit lielāka nekā tagadējās ziemās. Bija tik aizputināti posmi, ka nācās rakt ar lāpstām, veidojās dziļi ierakumi. Šķiet, tā bija 1954.- 1955. gada ziema, kad mēnesi neviena mašīna nevarēja tikt līdz Dagdai. Sniegvairus likām gar ceļu — tādus kā vārtus 15-20 metrus attālu no ceļa, lai aizturētu sniegu. Ja nebija vārtu, pinām no žagariem. Stādījām arī eglītes.

Lai ceļi nebūtu slideni, darīja tā: mašīna lēni brauca pa ceļu ar atvērtu pakaļējo bortu, kravas kastē uz ceļiem nometušies divi strādnieki ar lāpstu kaisīja smiltis uz ceļa. Vai tā: zirga ragavās iecēla kas- ti, piebēra pilnu ar smiltīm, piesēja lukturi ilksij, brauca pa ceļu un kaisīja smiltis. Vajadzēja paspēt nokaisīt, kamēr gaisma uzaust.

Greiderēšana arī bija primitīva: bija metāla šļūces, kuras vilka divi zirgi, bet pavasarī ap Jurģiem līdzināja visas grambas. Vilka uz priekšu un atpakaļ, kur sliktāks posms — vairākas reizes pavalkāja turpu šurpu. Nopietna ceļu tehnika parādījās 70. gados, līdz tam pamatā bija roku darbs. Šodien viss ir mehanizēts, es pat pasmejos, kas tā par strādāšanu mūsdienās!

Man savā laikā nācās projektēt arī kluba-kantora ēku un citas celtnes. Biju par darbu vadītāju, kad saviem darbiniekiem būvējām trīsstāvu dzīvojamo māju, jo nebija kam citam uzņemties, lai gan ar ceļiem tam nebija nekādas saistības. Ar ģeodēziskajiem instrumentiem esmu izstaigājis visu rajonu: ceļš jānosprauž, jāiziet ar teodolītu un nivelieri, jāuztaisa projekts, jāaprēķina darba apjoms, cik kubu zemes jāpārvieto.”

Vēl strādādams Skaistas pusē, Jānis iepazinās ar vietējās skolas matemātikas un fizikas skolotāju Valēriju Buko un 1950. gada janvārī nosvinēja kāzas. 1956. gadā ģimene no Skaistas pārbrauca uz Bogdāniem. Meita Anna piedzima 1951. ga-dā, dēls Juris — 1954. gadā. Abi pabeidza Rīgas politehnisko institūtu: Anna — celtniecības fakultāti, Juris — aparātu būves un automatizācijas. Abi pastrādāja profesijā, bet laika ritumā viss mainās. Anna palika Skaistā, pieskata mājās slimo tēvu, Juris strādā Rīgā.

Jānis tiek raksturots kā ļoti sirsnīgs cilvēks, atbildīgs un čakls darbinieks, labs tēvs un ģimenes galva. Par viņa ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā liecina daudzi apbalvojumi, augstākais no tiem — medaļa “Darba veterāns”. 1979. gada 14. oktobrī viņš nosvinēja kārtējo dzimšanas dienu un aizgāja pensijā, jo pārvarēt katru dienu 20 kilometrus līdz Dagdai un atpakaļ viņam kļuva pārāk smagi. Tomēr saviem darba kolēģiem neatteica, kad viņu pāris mēnešus lūdza izpalīdzēt.

Ceļinieks bez automašīnas? Tā neder. 1972. gadā Jānis nopirka pirmo personīgo “Žiguli”, pēc desmit gadiem — atkal “Žiguli”. Bet nu jau desmit gadus Jānis pats pie auto stūres nesēžas. Bet viņa pirmais transporta līdzeklis bija motocikls “Minsk”, kuru nopircis 1954. gadā. Ceļu meistara darbā bijis daudz braukāšanas, bet šos speciālistus valsts apgādāja tikai ar velosipēdiem. Jāņa hobijs ir makšķerēšana, varbūt tā var izskaidrot viņa mierīgo raksturu. Ezers netālu, kad bijis jaunāks un veselība laba, makšķerēt gājis ziemā un vasarā. Ar spiningu gadījies izvilkt pat 6-7 kilogramus smagas līdakas. Atceras, ka agrākajos gados zivju bijis ļoti daudz, reiz Miķeļdienā uz Kuļa ezera vienā dienā Jānis izvilcis 12 līdakas.

Jānis nav vairījies no sabiedriskajiem pienākumiem un piedalījās arī kultūras dzīves norisēs. Dziedājis korī Latgales Dziesmu svētkos 1940. gadā Daugavpilī. Vairākus gadus dziedāja Dagdas baznīcas korī. Dejojis 16. ceļu departamenta deju kolektīvā, pat uz Rīgu braucis uzstāties. Arī tagad ar prieku uzdejotu, bet neļauj gūžas locītavas endoprotēze. Vese-lības problēmas Jānis saista ar kara laiku, kad zem jumta nav gulējis vispār, tikai mežā, zaru būdās, ierakumos.

Pēc kara Jānis vēlreiz apliecināja savu drosmi. Latvijas Tautas frontes Skaistas nodaļas dibināšanas sapulcē viņš pirmais piecēlās un gāja parakstīties par iestāšanos tautfrontiešu rindās. Tikai tad cēlās sekotāji, kuri līdz tam neuzdrīkstējās pacelt galvu. Tolaik komunistu vara vēl bija ļoti stipra, neviens nevarēja pateikt, kā šīs aktivitātes beigsies pašiem un ģimenei. Tikai tālab, ka Jānis atradās slimnīcā, viņš nebija klāt Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga izkāršanas dienā Skaistā.

Šodien pensionārs aktīvi seko politiskajām norisēm valstī, daudz lasa, arī presi — “Ezerzemi”, “Latvijas Avīzi”, “Latgales Laiku”, žurnālu “Katoļu Dzeive”. Mīl risināt krustvārdu mīklas, skatās televizoru. Mājās plauktos daudz labu grāmatu. Viņam tas bija kā likums — saņem algu, pārved mājās grāmatu! Lasīt mīlēja arī Jāņa dzīvesbiedre, kura jau aizsaulē. Nomiruši visi Jāņa skolotāji, bet no kara veterānu pulka, kuri 1985. gadā kopā no fotografējušies Skaistā, dzīvi vairs tikai trīs.

Jānis jūtas gana mundrs un turpina savu vecāku iesākto lietu — tur bites, pie kurām radis kopš agras bērnības. Stropu un rāmīšu tolaik nebija, bites dzīvoja apaļu bluķu dobumā. Kamēr Jāņa tēvs gāja pēc medus muldas, viņš izdomāja nogaršot medu, bet tur priekšā bite, kas iekodusi lūpā. Šis gadījums Jāni ar bitēm satuvināja, nevis šķīra — bites viņš neturēja vien laika posmā, kad aizgāja no vecāku mājām, līdz uzbūvēja savu. Sievastēvs toreiz atveda divus stropus, tagad to jau divi desmiti.

Juris ROGA