Padzīvojušu cilvēku prieki un skumjas

Monika Bivšaka: “Mums šādi pasākumi ir gluži kā gaismas stars lodziņā, tas ir mūsu vienīgais prieks. Paldies organizētājiem, ka divas reizes gadā viņi dāvā šo prieku mums, veciem cilvēkiem. Pašlaik grūti klājas visiem. Mazmeita iet pirmajā klasē. Dabiski, ka nepieciešami papildu līdzekļi. Bet mana pensija sarukusi par 18 latiem.”

Irina Ruhmane: “Es uzskatu, ka tajā situācijā, kāda ir izveidojusies, esam vainojami mēs paši. Kāpēc? Bet kāpēc bija jāstājas Eiropas Savienībā? Tagad taču mums nekā nav palicis — nav ražošanas, nav savu produktu. Viss tiek ievests. Dzīve laukos vēl ciešama, bet ko darīt pilsētniekiem, sevišķi pensionāriem? Labi vēl, ka mūsu bērni iekārtojušies — meita strādā bankā, dēls, tāpat kā daudzi, aizbraucis peļņā uz Angliju.”

Ivans Vasiļjevs: “Es uzskatu, ka izdzīvot var jebkurā laikā. Nevajag tikai slaistīties un slinkot. Mums ar civilsievu ir neliela saimniecība, kas mūsu dienās tiek uzskatīts par nopietnu atspaidu. Taču, jaunajiem, protams, gribas dzīvot labāk. Lūk, arī mans dēls jau piekto gadu dzīvo un strādā Anglijā, dzimtenē viņš neatrada normālu darbu .”

Ļubova Konstantinova: “Šādā ballē esmu pirmo reizi. Šogad man apritēs 55 gadi. Lai gan vēl neesmu pen-sijā, nolēmu atnākt kopā ar vīru, kurš jau ir pensionārs. Starp citu, šādi svētki pie mums tiek rīkoti tradicionāli tiem cilvēkiem, kuriem ir pāri 50. Protams, mūsu ģimene izjuta krīzi uz savas ādas. Ja līdz šim vīra pensija bija vairāk nekā 130 latu, tad tagad tikai 115.”

Antons Ceļevičs: “Šādā dienā negribas runāt par slikto. Jā, tagad mums visiem klājas grūti. Lūk, arī mans dēls strādāja galvaspilsētā, tagad atgriezās atpakaļ mājās — vairs nebija darba. Bet nekas, turamies. Es jau sen pinu un pārdodu grozus. Bet šodien gluži kā būtu atgriezies jaunībā — zālē taču sapulcējušies visi bijušie speciālisti.”