Dzīvā mūzika Andrupenē

Pasākumā Andrupenē piedalījās šī projekta autors un Mūzikas augstskolas pasniedzējs, etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs ar saviem audzēkņiem, Jēkabpils tautas mūzikas ansamblis “Raksti”, Rēzeknes folkloras kapela ”Vīteri”, Andrupenes folkloras kopa “Sovvaļnīki”, kapela ”Trīs vīri laivā”, muzikanti-vecmeistari no Dagdas — Romualds Vasiļevskis, Leontīne Raudive un Jānis Nartišs, kurus vieno pensionāru biedrība, Dagdas kapela “Broļi Latgalīši”, netradicionālās mūzikas pārstāvji ”Ze laika pareģotāji”, Sakhonu ģimenes kapela no Baltkrievijas, kapela no Utenas (Lietuva).

Mūzikas festivāla laikā notika arī Latvijas un Lietuvas mūzikas instrumentu meistaru darbu izstāde un mūzikas instrumentu darbnīcu prezentācija, kā arī lekcija par tautas instrumentālās mūzikas saglabāšanas un attīstības problēmām.

Bez pretenzijām uz absolūto patiesību

Mūzikas festivāla pirmā daļa sākās ar Ivetas Dukaļskas ievadlekciju par vairāku gadu laikā gūto izpratni, kādi muzikantu sastāvi bijuši Latgalē un Latvijā līdz 60. gadiem, kādus instrumentus viņi spēlējuši. Iveta jau gadiem ilgi meklē muzikantus — pērles, kuri agrāk spēlējuši večerinkās Latgalē vai zaļumballēs Vidzemē. And-rupenē viņa atradusi vislielākās pērles Latgalē — muzikantus, kuri spēlē “bubynu”. Tādu cilvēku ir pavisam maz, visā Latvijā pat desmita nav, bet spēlēt šo instrumentu sāk mācīties jaunie cilvēki, un, cerams, instrumenta spēlēšana neies zudumā. Jau ievadlekcijas sākumā Iveta sacīja, ka nepretendē uz absolūto patiesību, savu prezentāciju viņa veidojusi, pamatojoties uz pašu muzikantu un tās sabiedrības daļas, kas pati apmeklējusi šos pasākumus, stāstījuma. Vislabāk večerinku un zaļumbaļļu laikus atceras 20. un 30. gados dzimušie muzikanti, kā arī nedaudz vēlāk, bet kuriem kā bērniem bijusi laime aiziet uz kādu večerinku pirmskara un kara laikā, vai ir dzirdējuši savu tēvu un vectēvu stāstus par večerinkām. Liela daļa lekcijas tika veltīta Ciblas pusei, kur Iveta šovasar strādājusi ar studentiem un savākusi interesantas ziņas. Taču arī Indrā, Andrupenē, Dagdā, Madonas pusē un citur atrasts daudz vērtīga.

Labs muzikants un ne tik labs

Iveta stāstīja, ka 20.-30. gados Latvijā un it īpaši Latgalē bijuši izplatīti stīgu mūzikas ansambļi. Turklāt laukos bijis daudz vijolnieku, kas šobrīd ir lauku mūzikas grupu problēma. Šajā laika posmā (sevišķi Latgalē) uzskatīja, ka trūcīgākas kāzas var spēlēt viens vai divi muzikanti, bet, kad aicināja muzikantu grupu vai kapelu mūsdienu izpratnē — tās jau bija bagātas kāzas, un muzikantu grupu varēja atļauties aicināt bagāti cilvēki. Tajā pašā laikā muzikantiem nemaksāja. Muzikanti bijuši nozīmīgi arī kā personības. Muzikants bija tikpat cienījams amats kā mācītājs, skolotājs un ārsts, jo tajā laikā visi pazina mācītāju, skolotāju un ārstu, un visi arī zināja, kurās mājās ir muzikanti, jo tas vienmēr bija klāt visos godos. Latgalē muzikantus mēdza salīdzināt: šis labs muzikants, bet šis nav gana labs. Vienmēr kritērijs bijis tāds: vai muzikants kāzās piedzeras, vai — nē. Ja piedzeras, tad nav labs muzikants, ja iztur kāzas abos galos, tad ir labs muzikants. Vēl par labu muzikantu uzskatīja to, kurš prata nospēlēt deviņus maršus — tas bija augsts rādītājs muzikantam. Muzikanti paši sevi daudz nelielīja, parasti sacīja: “Es jau nekāds, bet, lūk, kaimiņš, tas gan labs muzikants!”

Večerinka Latgalē

Muzikantus aicināja spēlēt kāzās, ģimeņu godos, talkās un večerinkās vai zaļumballēs. Večerinka Latgalē bija unikāla tradīcija, kad paši organizēja, nodrošināja telpas, spēlēja, ko mūsdienās neiespējami restaurēt un neiespējami sajust to vidi. Mūsdienās par večerinku sauc saietus, kas neatbilst kādreizējām večerinkām.

Interesanti ir instrumentu nosaukumi Latgalē. Ermoņikas jeb garmoška, garmaņa, harmonika, garmonika, petrogradka, trehrjadka, kūceneitis venskuos, hromka. Rāmja bungas jeb bundzenis, mozuos bundzenis, bubyns, bubna, bunga. Velna bungas jeb valna bungys. Cītara jeb cītars, cītere, cīters, ceiters, citra. Bungas jeb leluos bungys, leluo bubna, bubyns, barabans. Mutes ermoņikas jeb garmoškeņa, garmoška.

Seno mūzikas instrumentu izstāde

Mūzikas festivāls tika papildināts ar vēsturisko fotoattēlu un seno mūzikas instrumentu izstādi, kurā varēja iegūt informāciju par sitamajiem instrumentiem tautas mūzikā. Tas nav nejauši, jo Tautas mūzikas festivāls “Dzīvā mūzika” ir pasākumu cikls ar mērķi izzināt un parādīt dažādas tautas instrumentu spēles prasmes. Šī gada festivāla tēma bija sitamie instrumenti tautas mūzikā, jo tie slēpj daudz plašākai sabiedrībai nezināmu faktu un izzūdošu prasmju. Piemēram, dažādu sadzīves priekšmetu — veļas dēļu un karošu izmantošana muzicēšanā, īpatnējās tamburīna (bubina) spēles tehnikas.

Trokšņa taisīšana

Etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs norāda, ka daudzu pasaules tautu mūzikas tradīcijas nav iedomājamas bez sitamajiem instrumentiem — dažādu lielumu un formu bungām, gongiem, zvaniem un grabekļiem. Latviešu mūzikā parasti dominē melodijas instrumenti, bet sitamo loma ir otršķirīga, tomēr arī pie mums tiem ir sava īpaša vēsture un īpatnējas spēles tradīcijas.

Īpašu vietu ieņem kāzu tradīcijā lietotie pašskaņi: eglīte, ērkulis, trideksnis, kāzu āmurs jeb čagana. Šie instrumenti pavadījuši dziesmas un kāzu norises, bet ārpus tām kā ritma instrumenti deju kapelā nav spēlēti. Dainās nereti tiek minētas celma bungas, bet līdzīgi mītiskajām vara bungām, kas parādās Jāņu dziesmu tekstos, nav droši zināms, kā tās darinātas un izskatījušās. Folkloristu iecienītās tautiskās bungas ir veiksmīga mūsdienu meistaru interpretācija.

Trokšņa taisīšanai piemēroti sadzīves priekšmeti gan agrāk, gan tagad bieži tiek lietoti muzicēšanai. Te noder gan beņķis, ko čīkstina ar slotas kātu, gan koka karotes, gan veļas beržamais dēlis, gan govju zvans. Populārākā no tiem ir robainā veļas rullējamā vāle, pēc kuras parauga muzicēšanai mūsdienās da- rina robdēļus.

Kaut gan itin bieži deju kapelas iztiek bez sitamajiem rīkiem, parasti tās papildina lielās orķestra bungas ar šķīvjiem, kuras ap 19. un 20. gadsimtu miju visbiežāk ir lauku amatnieku vai pašu spēlmaņu darinātas.
Sitaminstrumentu loma kapelās strauji pieaug 20. gadsimta 30. gados, līdz ar modernās džeza mūzikas ienākšanu Latvijas lauku sadzīvē. Sitēja rokās nu parādās vesels bungu komplekts ar pedāli un statīvos iekārtiem efektu rīkiem. Mūsdienu lauku kapelā šo tradīciju tur-pina roka bungu komplekts.

Ja neskaitām afrikāņu bungas un citas pasaules mūzikas tendences, jaunākais ritma instruments mūsdienu latviešu mūzikas tradīcijā ir velna bungas. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados tā aizgūta no igauņu muzikantiem un īsā laikā kļuvusi par iecienītu instrumentu gan lauku kapelās, gan folkloras ansambļos.

Tamburīna spēle Latvijā ir īpaši pieminama. Tehnika ar mainīgajiem, smalkajiem ritma rakstiem padara šo instrumentu līdzvērtīgu melodijas instrumentiem. Visai izplatīts instrumentu sastāvs Latgalē ir bijusi Pēterburgas ermoņika ar tamburīnu (bubinu) un dzelzs trijstūri.

Strauji mainīgā mūsdienu kultūrvide jaunajiem muzikantiem piedāvā arvien jaunus iespaidus, bet vēl ir sastopami vecie bungu un tamburīnu spēles meistari, kuri pēc I. Pumpura domām, ir pelnījuši, lai viņu prasme tiktu pārņemta un turpināta.

Juris ROGA