Mirušās dvēseles

Latviešu elite nekavējās uzlikt viņam iedomīga vientuļnieka zīmogu, un sabiedrība uztvēra Raudivi ne citādi kā latgaliešu avantūristu, krāpnieku un ākstu. Skauģi mēļoja, ka visi Raudives stāstījumi par pazīšanos ar Unamuno un piedalīšanos Spānijas kara batālijās ir mēru zaudējuša afērista pilnīga izdoma. Viņa spāņu valodas zināšanas, cilvēkiem dzirdot, tika apšaubītas, tieši tāpat kā piedzīvojumi ārzemēs tika atzīti par iespējamiem ne tālāk par Lietuvas Šauļiem, kurp savulaik vietējie kontrabandisti regulāri devās pēc sāls. Starp citu, Raudivem nebija laika strīdēties ar vietējiem mietpilsoņiem — viņš ne pa jokam aizrāvās ar savu literāro kritiķi, kura bija 12 gadus vecāka par viņu. Tā bija īsta mīlestība, jo tikai tāda spēja saskatīt garīgo skaistumu un smalko individualitāti sievietē, kura kopš bērnības bija invalīdu ratiņos. Par spīti vispārējam nosodījumam un mātes kategoriskajam aizliegumam, Raudive divas reizes bildināja jauno izredzēto (turklāt būdams oficiāli precēts ar citu sievieti).

Visbeidzot tolaik jau pazīstamās rakstnieces, filozofes un augstskolas pedagoģes Zentas Mauriņas stingrā apņēmība izgaisa zem 26 gadus vecā spāņu romantisma pārņemtā bruņinieka spiediena. Kopš 1936. gada viņi uzsāka kopdzīvi, un šis laika posms abiem bija nozīmīgs ar augstu radošu pacilātību. Skaidrās debesis virs mīlētāju filozofu galvām aizēnoja tikai Konstantīna spontāna aizraušanās ar meičām. Neuzticīgā dzīvesbiedra upuris briesmīgi cieta, bet vainīgais palaidnis kārtējo reizi zvērēja mīlestību un bārstījās ar skaistiem vārdiem par īstu garīgo tuvību.

Būdams pārņemts ar Eiropā valdošo brīvdomību, Raudive asi nosodīja Staļina režīmu, un Daugavpils laikrakstā “Daugavas Vēstnesis” raksturoja boļševismu “kā visradikālāko cilvēces vēstures ļaunumu”. Kopš 1944. gada vasaras ģimenes pāris Raudive-Mauriņa atradās emigrācijā — sākumā Vācijā, vēlāk Zviedrijā. Tur viņi vairījās no tautiešiem, pārdzīvoja postu un trūkumu. Konstantīns vēlreiz skatīja nāvi vaigā: viņš bija nonācis dziļā depresijā un gandrīz izdarīja pašnāvību. “Trimda ir nolādēts laika posms,” vēlāk viņš rakstīja savās atmiņās.

Atstumtā pāra dzīve pamazām normalizējās, abi tika atzīti Zviedrijas zinātniskajās aprindās. 1965. gadā viņi atkal pārcēlās uz Vāciju, un drīz vien Raudive atkal pilnībā nodevās kontaktiem ar garu pasauli, tēmai, kas viņam sen bija kļuvusi par aktuālu. Viņš izlasīja vācu valodā tulkoto zviedru producenta Fridriha Irgensona grāmatu “Radiokontakts ar mirušajiem” un šajā vēl neskartajā zinātnes nozarē uzreiz atrada plašu darba lauku radošumam. Neatliekot uz vēlāku laiku, viņš tikās ar lielu troksni sacēlušā opusa autoru un sīki iepazinās ar pētījumu metodiku un tehnisko aprīkojumu. Zviedrs, kurš vairāk bija pieradis pie skeptiskas nekā nopietnas attieksmes pret šo tēmu, pat nenojauta, cik tālu aizies viņa sekotājs. Raudive principiāli pilnveidoja pieeju dialogam ar garu pasauli un, lai atvieglotu kontaktus, ieskaņošanas ierīcei pieslēdza radiouztvērēju. Tas bija īsts lēciens mistiskajos eksperimentos, kam trūka pārliecības. Gari, pārtraucot cits citu, stājās rindā pie mikrofona, informācija no viņpasaules pirmo reizi tika saņemta tādā daudzumā. Raudive tik tikko spēja atšifrēt, tulkot un fiksēt neparasto sarunbiedru teikto. “Šaubu nav,” rakstīja pētnieks. “Tiešs kontakts ar mirušo pasauli ir nodibināts.” Starp ierakstiem parādījās arī visai familiāras garu teiktās frāzes: “Kostja, mēs esam, tici mums!”, “Mirušie dzīvi, Konstantīn!”. Entuziasma pārņemts, Vācijā viņš izdeva grāmatu “Nedzirdamais kļūst dzirdams”, un aizraušanās ar radiospiritismu pārņēma visu Eiropu. Anglijā Raudives darbu krājums iznāca jau ar daudz-nozīmīgu nosaukumu “Pārrāvums” un pasaulē sāka runāt par viņu kā par zinātnieku, kurš pratis pierādīt aizkapa dzīves pastāvēšanu. Tas bija nopietns pieteikums uz vispārējo atzinību. Raudives vārds kļuva slavens, bet viņpasaules radiosakaru fenomens guva nosaukumu “Raudives balsis”.

Magnetofona lentē ierakstīto neapstrīdamo faktu priekšā piekāpās pat Vatikāns. 1990. gadā atklātībā no- nāca Romas pāvesta Pija XII atzinums: “Balsu eksistence ir stingri zinātnisks fakts, un tam nav nekā kopīga ar spiritismu. Magnetofons ir absolūti objektīvs. Tas uztver un ieraksta tikai skaņu viļņus, lai arī no kurienes tie nāktu. Šis eksperiments, iespējams, var kļūt par stūrakmeni nākamajiem zinātniskajiem pētījumiem, kas pastiprinās cilvēku ticību dzīvei pēc nāves.” Tiesa, pāvests ar to domāja ne jau “Raudives balsis”, bet vēl agrākās mūku liecības par nejaušiem mistiskiem radiokontaktiem gregoriāņu dziesmu ierakstu laikā. Taču Raudives laikabiedri apgalvoja, ka, būdams diezgan konsekvents katolis, viņš bez Vatikāna piekrišanas neatļautos veikt tik izaicinošus pētījumus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ievērojama daļa Raudives arhīva it kā līdz šim esot paslēpta pāvesta glabātavās.

Objektivitātes labad jānorāda, ka kontaktiem ar gariem lielākoties bija ļoti nestabils un neprognozējams raksturs. Konstantīnam izdevās nodibināt kontaktus un pat sa-ņemt atbildes uz jautājumiem, taču informācijas ziņā tie bija visai virspusēji. Atsevišķa konteksta frāze nozīmes ziņā varēja kalpot par kaut kā racionāla liecību un pat zināmos apstākļos šokēt kādu jūtīgu personu, kas piedalījās pētījumos. Taču zinātnei tā bija nepietiekami, trūka “mazumiņa” — uzstādītā radiokanāla drošuma, iegūtās informācijas un atklājuma praktiskās nozīmes ticamības. Runāja, ka savulaik ap Raudivi gro-zījās kaut kādas aizdomīgas personas, kuras bija saistītas ar ASV vai nu izlūkošanas, vai arī drošības dienestu. Acīmredzot šī “mazumiņa” arī trūka, lai iesaistītu garus aizokeāna kongresa valsts dienestā.

(Turpinājums nākamajā numurā)