Aulejas tautas namā 17. augustā bija organizēta tikšanās ar Sibīrijas latvietēm, pareizāk sakot, latgalietēm. Trīs Sibīrijas latgalietes — Ņina Grabovska (priekšteči apmetās Maļi- novkas ciemā Sibīrijā, viņa tagad dzīvo Ačinskas pilsētā); Marija Viktorenko (dz. Kurtiša, mātes uzvārds bija Dzalba) Sibīrijā dzīvo Čenstahovkas ciemā un Tatjana Žoga (dz. Matiševa, priekšteči pārcēlās no Vitebskas guberņas, Sibīrijā dzīvoja Maļinovkas ciemā) — uz dzīvi pārcēlušos un zemi ieguvušo izceļotāju no Latgales nu jau trešā paaudze, kas ne tikai saglabājušas senču atmiņas par dzimteni, bet arī saglabājušas dzīvu latgaliešu valodu, protams, iestarpinot arī pa kādam vārdam krieviski.
Vakara gaitā ekspedīcijas vadītāja profesore Lidija Leikuma ar savu komandu prezentēja savāktos un apkopotos materiālus, kuros ietilpst gan video un audio materiāli ar Sibīrijas latgaliešu (tieši šī tautība rakstīta personu apliecinošos dokumentos) atmiņu stāstiem un dziesmām, gan arī kartes ar pārcēlušos ģimeņu ģeogrāfisko izvietojumu Sibīrijā un saglabātajām lietām un priekšmetiem, aizbraucot no Latvijas, kuras kā neatkarīgas valsts toreiz vēl nemaz nebija. Šīs lietas Sibīrijas latviešiem bija ļoti dārgas, jo atgādināja par viņu saknēm.
Ekspedīcijās no 2004. līdz 2009. gadam piedalās gan filologi, gan žurnālisti un kinooperatori, kuri dokumentē ekspedīcijas materiālus, gan skolotāji, kuri Sibīrijas latviešiem māca latviešu un latgaliešu valodu, gan folkloristi, kuri ierāda tautas dejas un dziesmas. Aicināts piedalīties bija arī mācītājs Aigars Bernāns, kurš strādā Pieniņu un Znotiņu draudzē. Kā atzīst projekta vadītāja Lidija Leikuma, tad ekspedīcijas laikā Sibīrijā satiktie latgalieši izteikuši vēlmi satikt dzīvu mācītāju, jo pie viņiem šāds cilvēks nebija redzēts. Ir tikai dzirdēti nostāsti no senčiem par mācītāju esamību dzimtenē.
Sibīrijā tuvākos ciemus vienu no otra šķir apmēram 30-40 km. Pašiem sibīriešiem šāds attālums šķiet tīrais nieks, bet aulejiešiem sejās pazibēja izbrīna smaids.
Sibīrijas latviešu apzināšana citu avotu starpā tika balstīta galvenokārt uz Vilberta Krasnā 1938.gadā izdotās grāmatas „Latviešu kolonijas”. Mūsdienās šāda informācija praktiski nav atrodama. Uz Sibīriju latvieši aizceļoja veseliem ciemiem, lai svešumā vieglāk iedzīvotos. Tā kā tolaik izplatītākais pārvietošanās transportlīdzeklis bija vilciens, tad arī Sibīrijas latviešu mājas ir izvietotas galvenokārt Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles tuvumā. 1895. gadā Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāle sniedzās līdz pat Ačinskai, tāpēc arī galvenās latviešu apmešanās vietas ir Ačinska (Balvu rajona iedzīvotāji), (Novonikolajevska) Novosibirska un Krasnojarska (galvenokārt tagadējā Krāslavas rajona iedzīvotāji).
No Sibīrijas latviešu atmiņām: “Aizbraucot uz Sibīriju, latgaliešiem nebija praktiski nekā. Svešumā iedalītais zemes gabaliņš nebija no tiem labākajiem - galvenokārt meži. Laukus iekopa pašu spēkiem, līda līdumus, stādīja kartupeļus, pat karotes tika grebtas, lai būtu, ar ko ēst. Vēlāk tika celtas mājas.” Kā atzīst sibīrietes, tad mājas cēla izturīgas. Kādu laiku šķita, ka var dzīvot, bet pēc tam visus apvienoja kolhozos un īpašumus atsavināja. Šobrīd Sibīrijā pastāv kooperatīvi, kas ir kolhozu pēcteči, pamazām dzīvot kļuva labāk, bet vispasaules krīze atkal radīja ekonomisko nestabilitāti.
Pēc neliela dialoga ar Sibīrijas latgalietēm, lai viešņām viesošanos Latvijā padarītu patīkamāku un interesantāku, uzstājās latgaliešu folkloras kopas: “Aulejas sievas”; ”Sovvaļnīki”; “Izvoltīši”; ”Rikava” ar savām īpašajām dziesmām, dāvinājumiem un savstarpējo apdziedāšanu.
Foajē izvietotajā izstādē bija apskatāmi fotoattēli no ekspedīcijām uz Sibīriju. Krāslavieši to jau ir redzējuši marta sākumā Krāslavas vēstures un mākslas muzejā.
Ilona STEPIŅA
.jpg)
.jpg)
