“Krīt rudens lapas tumšā ūdenī...”

Interesentu sapulcējās vairāk nekā spēja uzņemt bibliotēkas telpas, tālab pasākums notika svaigā gaisā līdzās bibliotēkai brīvdabas estrādē. Sestdienas pēcpusdiena kā pēc pasūtījuma bija saulaina un jauka, dāvājot pasākumam īpašu gaisotni. Savukārt bibliotēkā tika ierīkota salīdzinoši plaša V. Lavrinoviča gleznu izstāde, kas būs apskatāma ilgāku laika posmu. Gleznās attēlotas Ezernieku apkārtnes dabas ainavas, dažās ir arī Cēsu puses skati. Valda zīmējumiem ilustrēti arī viņa dzejoļu krājumi.

Valdis Lavrinovičs dzimis 1941. gada 30. martā Rīgā. Agrie bērnības gadi pagājuši mātes dzimtajā pusē — Šķaunē. 1959. gadā Valdis absolvēja Ezernieku vidusskolu, bet 1975. gadā neklātienē Daugavpils pedagoģiskā institūta Krievu valodas un literatūras fakultāti. Kopš 1951. gada dzīvoja Ezerniekos. No 1967. gada līdz 1990. gadam mācīja zīmēšanu, darbmācību un krievu valodu Ezernieku vidusskolā. No 1990. gada līdz dzīves gaitu beigām bija Upmalas pamatskolas skolotājs. Valdis aizgāja mūžībā 2000. gada 2. jūnijā.

Ezerniekos tikpat kā neiespējami atrast agrākās paaudzes cilvēku, kurš nebūtu pazinis daudzpusīgo un talantīgo skolotāju, dzejnieku, mākslinieku. Nešaubos, caur saviem skolēniem viņš atstājis piemiņu par sevi arī citur Latvijā. Valda dzejoļu krājums bija ļoti gaidīts. Lai gan tuvinieki par krājuma izdošanas iespējamību nerunāja plaši un skaļi, taču ilgu laiku šaipusē valdīja neparasta cerību gaisotne, tāda kā nojausma, ka Valda dzeja agrāk vai vēlāk materializēsies nopietna krājuma formā. Tagad tas noticis, pateicoties Valda Lavrinoviča tuvinieku neatlaidībai, Krievijas rakstnieku savienības locekļa Valentīna Uralova atbalstam, kā arī Valda klases biedrenes Irēnas Siliņevičas (Andžānes) organizatoriskajām dotībām, kura atrada veidu, kā nelielā brošūrā iemūžināt Valda latviski sarakstīto dzeju. I. Siliņeviča pasākuma gaitā uzrunāja Valda tuviniekus, klasesbiedrus, draugus un paziņas.

Tādējādi ir piepildījies dzejnieka sapnis par savu dzejas krājumu. Tiesa, abi šie izdevumi nedod pilnu priekšstatu par Valda radošo darbību. Valda māsa Irēna Lavrinoviča atceras, ka brāļa uzrakstīto dzejoļu apjoms bijis krietni lielāks, diemžēl no tā visa saglabājušies kādi 100 krievu valodā, vēl mazāk latviešu valodā. Savulaik Rīgā Valdis satika paziņas, kuri solīja visu organizēt, lai viņa dzeju varētu publicēt. Tiem viņš atdeva pilnu kladi ar dzejoļiem latviešu valodā, neatstājot sev nekādas kopijas. Šī vērtīgā klade pazudusi bez pēdām. Tuviniekiem un visiem citiem Valda talanta cienītājiem atlikusi vien cerība, ka varbūt “draugi” kādu dienu sapratīs, ka dzeju rakstījis talantīgs un dzīvespriecīgs cilvēks, kuram doto solījumu viņi nav turējuši, tālab mums visiem ir sagādājuši lielu zaudējumu...

Krājumos varam lasīt un Valda zīmējumos saskatīt dažas gan Latvijas atmodai, gan tuvajiem cilvēkiem un dzimtajai pusei veltītās rindas, kas visbāgātīgāk atskaņojas skolas gadiem veltītajās dziesmās ar Valda vārdiem un mūziku. Tā uzskata gan Valda māsa, gan viņa klases audzinātāja Irēna Lavrinoviča.

“Veltījumu akordi” krājuma sākumā ir ievietots Valda zīmētais pašportrets ar nosaukumu “Pēc pirmajiem likteņa triecieniem...”

Pirmā sadaļa “Ritmiskie sveicieni atmodai” sākas ar autora zīmējumu “Ave sol” un tēmas turpinājumā dzejolis “Rītausmā”, līdzīgi arī katra nākamā sadaļa ilustrēta ar kādu zīmējumu. Tā, piemēram, “Skolas gadu atskaņas”, kuru ievada 1959. gada izlaiduma 11.a klases karoga mets, Absolventu himma ar Valda pašrocīgi pierakstītajām notīm. Krājumā atklājas dzejnieka nesavtīgā dzimtās puses mīlestība, lasāms viens no pēdējiem ar dzīves gaitu noslēguma priekšnojautu pildītiem akordiem dzejolis “Klasesbiedriem” (tikšanās reizē pēc četrdesmit gadiem).

Klasesbiedriem

(tikšanās reizē pēc četrdesmit gadiem)

Man liekas, tik nesen tas bija
(Jā, trīspadsmit gadu pēc kara),
Kad dzīvītes kamola dzija
Mums rādījās bezgala gara...

Pēc desmit un divdesmit gadiem
Vēl sēdējām vecajos solos
Un nebij ne jausmas, ar kādiem
Reiz likumiem dzīve mūs skolos...

Tad - desmit un vēl reizi desmit...
Un ticēt tam negribas ļoti,-
Dziest pamazām dzīvības liesma,
Jo esam jau apzīmogoti

Jā, šoreiz tie nebija nieki,
Kad sirdis aiz prieka kļūst dumjas .
Tie nebija tikšanās prieki,
Tās, mīļie, bij šķiršanās skumjas...

1959. - 1999.

Diemžēl talantīgos cilvēkus viņu dzīves laikā mēs bieži vien nesaprotam un tā īsti nenovērtējam. Valdis ļoti mīlēja savu dzimteni, agri saprata, ka Latvija ir tā vieta, kur Latvijas tauta ar gudru prātu varētu neatkarībā dzīvot un audzināt savus bērnus. Liktenis ļāva Valdim redzēt savu tautu brīvu, ar cerību uz laimīgu dzīvi un plaukstošu Dzimteni. 1994. gada 24. oktobrī dzimušais dzejolis “Krīt rudens lapas tumšā ūdenī...” jau skan kā atvadu dziesma:

Krīt rudens lapas tumšā ūdenī,
Un straume aiznes viņas projām.
Jo esot likums — dzīves rudenī
Mums jāzaudē ir viss, ko iemantojām.

Vēl dzērvju balsis dzirdamas ikviet,
Ir stingra roka, tverot laivas irkli,
Bet tu jau zini — reiz būs jāaiziet,
Varbūt pat rīt vai šonakt, vai pēc mirkļa.
Tai nestundā — vai rudens lietus līs,
Vai ziemas saule mirdzēs brīdi īsu,
Sirds nodzītā neko vairs nejutīs,
Jo beidzot stās un mierā būs ar visu ...

Valda Lavrinoviča dzejoļu krājums krievu valodā “U osennej čerti” (“Rudens laiks”) izdots 120 eksemplāros Maskavā (Krievija), izdevniecībā “Serebrannije niti” par brāļa Ērika un māsas Irēnas Lavrinoviču līdzekļiem sadarbībā ar Valda meitu Diānu un ar dzejnieka, Krievijas rakstnieku savienības locekļa Valentīna Uralova palīdzību.

Diemžēl uz grāmatas atvēršanas svētkiem nevarēja ierasties pats Valentīns Uralovs — cilvēks, kurš uzņēmās risināt krājuma izdošanas klapatas Krievijā. Tālab bibliotēkas vadītāja Lidija Igaune viņa vārdā pacentās izstāstīt par V. Lavrinoviča un V. Uralova pazīšanos un papūlējās darīt zināmu Krievijas rakstnieku savienības locekļa viedokli par Valda talantu, kuram V. Uralovs krājumā veltījis ievadvārdus ar virsrakstu “Tīrradnis no Bukmuižas”. Viņš raksta, ka pēdējos gadus rudenī no skaļās Piemaskavas bieži braucis uz pasakaino un starojošo Latgales stūrīti ar nosaukumu Ezernieki. Šeit viņam ne reizi vien gadījies satikt apbrīnojamu cilvēku Valdi Lavrinoviču, ar kuru ilgstoši tērzējis par cilvēciskās esamības būtību, par traģiskajiem pārbaudījumiem, kas piemeklējuši viņu ģimenes. V. Uralovs norāda, ka Valdim bija pamats apvainoties uz padomju varu: savu tēvu viņš tā arī neiepazina, jo piedzima, kad tēvs, ierindas robežsargs, jau bija represēts 1940. gada oktobrī un izsūtīts uz Sibīrijas plašumiem. Savukārt vectēvu atzina par kulaku un visu īpašumu — māju, zemi — nacionalizēja. Māte un trīs bērni tika nolemti postam.

“Dzīve Valdi iemācīja daudzām lietām: apdāvināja ar skaidru skatu, prasmi atšķirt balto no melnā, draugus no ienaidniekiem. Papildus tam apbalvoja viņu ar mākslinieka, dzejnieka un pedagoga talantu...”, raksta V. Uralovs. “Attiecībā uz paša dzejas jaunradi Lavrinovičs izturējās nedaudz vieglprātīgi, neuzskatīja savus dzejoļus par augstu poēziju, pat ne par uzmanības cienīgu... “Kam gan der šie dzejoļi! Tā vien tāda mīlināšanās ir!” Un viltīgām, sirsnīgām acīm skatījās uz mani. Bet šajā skatienā varēja izlasīt daudz nepateiktā. Šķita, viņš apzinājās, ka liktenis viņam atvēlējis nedaudz laika, lai paspētu pieteikt sevi kā nobriedušu dzejnieku.

Viņa poētiskā valoda bija pārsteidzoši tēlaina, metaforiska, pilna smalkas aliterācijas.”
Valdis arī steidzās. Dāsni izdalīja visus savus radošos darbus draugiem, skolas kolēģiem, lai sagādātu cilvēkiem prieku par tām dzīves minūtēm, ko viņam atvēlējis Dievs.

“Es priecājos par poētiski nobriedušiem, gudriem un labsirdīgiem Valda Lavrinoviča dzejoļiem un nožēloju, ka viņa literārais mantojums ir tik neliels. Bet varēja būt ievērojami lielāks. Viņa draugi liecina, ka pēdējos dzīves gados Valdis rakstījis daudz un ražīgi”, tā V. Uralovs.

Grāmatas atvēršanas svētkos siltus pateicības vārdus visiem labas gribas cilvēkiem sacīja Valda Lavrinoviča māsa Irēna.

Juris ROGA