Annas Rancānes jubileja: Spilgtas atmiņas dzimtenes vēsturē

... Sakstagals. Tieši te pirms pusotra gadu desmita tika atsākta Annas dienas svinēšanas tradīcija. Svētkiem, kuros godināja saimniecītes Annas, gatavoja cienastus, dziedāja tautasdziesmas un atcerējās senos ticējumus, lemts dzīvot. Šogad muzejs “Kolnasāta” ielūdza viesus uz īpašu — jubilejas pasākumu, kura vaininiece bija Anna Rancāne. Dzejniece, žurnāliste, kura dalījusi visus pēdējo laiku priekus un bēdas ar latgaliešu tautu.

Neaizbraukt uz Annas dzimšanas dienu es vienkārši nevarēju: pēdējos divus gadu desmitus dzīve pastāvīgi saveda mūs kopā. Neaizmirstamo Atmodas notikumu laikā, radošajās tikšanās, žurnālistu pasākumos un kopīgajos uzdevumos. Ar laikraksta “Diena” Rēzeknes biroja korespondenti mēs strādājām kopā Krāslavā, pēdējo reizi — Porečjē, kur atgriezāmies pie “Godmaņa laiku taupības krāsniņu” tēmas. Par spīti mūsu cerībām Latvijai pēc neatkarības atgūšanas ir gandrīz tādas pašas grūtības kā deviņdesmito gadu sākumā. Tas, ka valsti vadīja vieni un tie paši varasvīri, veicināja to, ka arī šodien pļavas nav appļautas, bet cilvēki — pamesti. Kā sekas — lauki kļūst tukši, cilvēki nodzeras: viņiem atņemts galvenais — lauku darba jēga. Pēdējā cerība — uz ticību Dievam un uzticību tēva mājai, kuru būtu grēks nodot un aizmirst.

Sirsnīgas latgaliešu dziesmas daudzajiem svētku viesiem dāvāja divas folkloras kopas — “Kolnasāta” un “Rogovka”, kur dzimusi pazīstamā Latgales dzejniece. Annas novadnieki atcerējās viņas māmuļu, kura dziedāja baznīcas korī un savām trim meitām ieaudzināja mīlestību uz tautas jaunradi. Rakstīt dzejoļus Anna mēģināja ļoti agri — no gadiem septiņiem. Ar pirmo mēģinājumu apdāvinātā lauku meitene iestājās Latvijas Valsts universitātē, tālāk sekoja pieci studiju gadi neklātienē Maskavas Literatūras institūtā. Pirmais dzejoļu krājums kā diplomdarbs iznāca krievu valodā. Bet, lūk, viens no viņas pirmajiem dzejoļiem latviešu valodā iznāca ar nosaukumu

“Svētdiena”.

Atnāks svētdiena,
gara kā mūžība,
pāri pagalma vītolam
Dievs atpūšas, putniem saujās.

Bezdelīgas un bites
lido tam matos
un ceļmalītes zied pēdās,
mierīga plauksta noguļas
manam pagalmam pāri,

manai pierei un miklajiem plakstiem,
bet lūgšana pēkšņi kļūst viegla,
viegla kā liepzieda skropsta
un bišu sanēšana.

Jubilejas vakars sākās ar kopējo lūgšanos pie vecā krusta Trasūnu atjaunotajā lauku sētā. Tad tika godinātas Annas, kuras ieradās Sakstagalā no tuvienes un tālienes. Melodijas, dzejoļi, sirsnīgas sarunas un izjusti apsveikumu un vēlējumu vārdi galvenajai Annai — sešu dzejoļu krājumu autorei, ar kuru vārdiem sacerētas dziesmas. Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles profesors Osvalds Zvejsalnieks uzdāvināja dzejniecei savu gleznu, Ludzas žurnālisti ar lepnumu nosauca Annu Rancāni par savu novadnieci, jo tikai jaunā gadsimta sākumā Rogovka tika atdalīta no Ludzas un pievienota Rēzeknes rajonam. Ar atzītās dzejnieces vārdu saistīta arī jaunā laikraksta “Latgales Laiks” tapšana. Septiņus gadus viņa bija šā izdevuma redaktore. Bet līdz tam Anna strādāja izdevniecībā “Liesma”, jaunnodibinātā laikraksta “Diena” Daugavpils birojā.

Tikai retam cilvēkam izdodas atstāt par sevi spilgtas atmiņas dzimtenes vēsturē. Anna Rancāne gatavojas izdot savu septīto dzejoļu krājumu.

Aleksejs GONČAROVS