"Dzīvei ir dziļāka jēga, nekā mēs domājam”

Pēdējo jaunumu paziņoja angļu valodas skolotāja Jeļena Kļimova: “Trešo gadu “Varavīksnes” skolas vecāko klašu audzēkņi piedalās starptautiskajos literārajos konkursos “Pardubice Stream”, kuru organizē Čehija. Šā gada sacerējumu tēma - “Kur ir mūsu robežas?” Atbilstoši konkursa noteikumiem tika pieņemti darbi dzimtajā valodā ar obligātu tulkojumu angļu valodā. Uzreiz pieci sacerējumi nokļuva prestižajā konkursā no Latvijas mazpilsētas Krāslavas, un rezultāti pārspēja visas cerības.”

Žūrija nosauca deviņus uzvarētājus. Interesanti ir tas, ka trīs pirmās jeb zelta vietas piešķirtas vecāko klašu audzēkņiem no Rumānijas. Sudraba balvu ieguvēju skaitā - Vācijas skolniece Anna Franca, kura nosūtīja savu konkursa darbu no Krāslavas (viņa mācījās “Varavīksnes” skolā saskaņā ar AFS programmu). Otra uzvarētāja ir 11. klases audzēkne Darja Ruskule, kuras rakstiskais darbs atzīmēts ar trešās pakāpes diplomu.

Literārā konkursa organizētāju pateicības vēstules saņēma arī 11. klašu audzēkņi Sergejs Sidorovs, Dmitrijs Malihs un 12. klases skolniece Anna Pope.
Jauno un čaklo cilvēku rakstu darbos - pašu vērojumi un pārdzīvojumi, kur jūtams jauniešu maksimālisms. Piedāvājam lasītāju uzmanībai Darjas Ruskules esejas fragmentus:

“Kas ir robežas! Manuprāt, tām ir vairākas nozīmes. Pirmkārt, robežas ir nosacīts valstu dalījums. Mūsu pasaule sadalīta kontinentos, kontinenti - valstīs, pilsētās, ciematos un ciemos. Robežas ir nosacītas līnijas, kas dala gaisu, zemi un ūdeni. Tās ir ģeogrāfiskas robežas. Otrkārt, pastāv relatīvi dalījumi ap mums, robežas cilvēku attiecībās.

Robežas starp valstīm manā skatījumā ir šķērslis, attālums. Pirms vairākiem gadiem mana māmiņa bija spiesta aizbraukt peļņā uz Vāciju sasprindzinātas situācijas dēļ, kas bija izveidojusies mūsu ģimenē. Viņai nācās pamest dzimto Latviju un aizbraukt svešumā uz viņai jaunu valsti. Tagad viņa ir ļoti tālu no manis. Robežas neļauj man redzēt viņu. Es tikai varu dzirdēt viņas balsi pa tālruni. Man šī robeža starp Vāciju un Latviju ir ne tikai robeža starp divām valstīm. Šī robeža ir šķērslis manās attiecībās ar māti. Viņa neatrodas blakus grūtās situācijās, kad vistuvākā cilvēka atbalsts ir nepieciešams un ļoti svarīgs. Neviens nespēj palīdzēt vai ieteikt tā, kā māmiņa. Robežas izmaina cilvēkus. Esmu pamanījusi, ka mana māmiņa izmainījusies ārēji, izmainījies viņas raksturs. Viņa attālinājusies attiecībās ar mani, jo dzīvo viņai jaunajā valstī. Viņai jāsamierinās un jāpierod pie jaunās dzīves.

Ar katru dienu viņa aizmirst savu iepriekšējo dzīvi. Esmu priecīga, ka viņa mainās uz labāko pusi, taču ne viss ir tik labi, vajag arī kaut ko upurēt. To, ka tagad esmu bez vistuvākā cilvēka - māmiņas.”

Tālāk autore izpēta nosacītas robežas problēmu starp cilvēku un dabu un nonāk pie secinājuma: “Cilvēki cenšas būt tuvāk dabai, taču tajā pašā laikā, nepamanot pieļautā robežas, izposta neskarto vidi... Izposta visu Dieva radīto. Tā var izpostīt apkārtējās dabas trauslo harmoniju. Savtīgos nolūkos cilvēks izcērt mežu. Savvaļas dzīvniekiem tās ir parastās mitināšanās vietas zaudējums, alkatīgam cilvēkam - teicams jaunu, milzīgu ēku būvlaukums. Nelikumīgas cirtes, malu medības, ļaunprātīga dedzināšana... Ar katru gadu cilvēka iejaukšanās dabā aizvien palielinās.”

Robežu dalījumā pašā cilvēkā Darja smalki pamanījusi: “Mīlestība robežojas ar naidu, bailes - ar drosmi. Cilvēks jūtas komfortabli, kad garīgās jūtas atrodas līdzsvarā. Ja emociju robežas izjūk, sākas apjukums. Ir lielisks izteiciens: “No mīlestības līdz naidam tikai viens solis.” Respektīvi, arī mīlestībai ir savas robežas.

... Es uzskatu, ka divreiz jāpadomā, pirms pasāc kaut ko nopietnu. Nepārkāp robežu, kad sekas var izpostīt visu. Dzīvei ir dziļāka jēga, nekā mēs domājam.”

Aleksejs GONČAROVS