Svariņu ciema padomes pēdējās priekšsēdētājas atmiņas

Pēc 17 darba gadiem skolā Ņina saņēma partijas funkcionāru piedāvājumu ieņemt Svariņu ciema padomes priekšsēdētājas amatu, kuru pieņēma un jaunajā darbavietā nostrādāja desmit gadus: no 1984. gada līdz 1994. gadam.

Kad varai nav teikšanas

“Padomju varas gados laukos komandēja vietējā partijas pirmorganizācija un kolhozs vai sovhozs, ciema padome faktiski bija formāla struktūra,” Ņina dalās savās atmiņās. „Mums vajadzēja sekot likuma izpildei, bet reāli nekādas ietekmes nebija. Veicām dzimtsarakstu funkciju, zināmā mērā noteicām pagastā kultūras dzīves politiku, kas pamatā izpaudās palīdzības sniegšanā kopā ar vietējo partijas organizāciju un arodbiedrību. Varbūt pats nepatīkamākais ciema padomes pienākums bija gādāt par siena sagatavošanas plāna izpildi no lauksaimniecībā neizmantojamajām zemēm. Mēs vienmēr visus plānus izpildījām, lai gan bija smagi. Siena sagādes plāns bija sevišķi liels, bet cilvēki laukos jau tāpat strādāja bez brīvdienām, sev neko nepaspēja un paši lūdza sovhozu iedalīt sienu, bet te vēl no viņiem prasīja. Nācās meklēt dažādus ceļus, lai palīdzētu. Bija pat tā, ja cilvēks gāja strādāt siena sagatavošanā sovhozam, tad daļu no tā ieskaitīja plānā.

Bet bija arī patīkamais. Sovhozs sumināja čaklākos darba darītājus, pasniedza apbalvojumus, bija arodbiedrības ceļazīmes, sovhozs organizēja ekskursijas, manā laikā sovhoznieki apmeklēja Frunzi, Taškentu, Volgogradu. Kopumā ļaudis bija draudzīgāki. Lielos svētkus atzīmēja visi kopā klubā, līdz pat pretalkoholisma kampaņai klubā svinēja lielas kāzas un jubilejas. Notika ļoti plaši kultūras pasākumi. Protams, tos nesalīdzināt ar tagadējo kultūras dzīvi Ernas Šlahotas vadībā, bet tomēr tādas masveida draudzības vairs nejūt. Tagad - Dievs par visiem, katrs par sevi.

Juku priekšvēstneši

Tā bija līdz 1985. gadam, kad pie varas nāca PSRS pēdējais ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs un uzsāka savu pretalkoholisma kampaņu. Tad tik sākās! Viss nepatīkamais darbs uz mūsu pleciem! Bija jāķer alkohola lietotāji, jāsoda par žūpošanu, jāseko, kā strādā veikali, ko un kad pārdod. Tas bija visnepatīkamākais un visnepateicīgākais darbs, jo nelielā pagastā visi cilvēki kā savējie. Turklāt par sodītājiem mēs kļuvām negaidīti, cilvēki tik straujas pārmaiņas nesaprata, viņiem radās iespaids, ka to darām tikai mēs - ciema izpildkomiteja, kurā bija padomes priekšsēdētāja, direktors, arodbiedrības vadītājs, partorgs un vēl kāds. Dokumentos sodi tika noformēti kā izpildkomitejas lēmums, precīzi summas neatceros, bet vienam cilvēkam nācās šķirties vidēji no 40 rubļiem. Tolaik tas ne tik daudz bija naudas jautājums, bet sodāmības fakts kā tāds cilvēkam bija ļoti nepatīkams.

Tolaik pat nenojautām, kas visus sagaida jau tuvākā nākotnē. Sākās rindas, veikalos tikpat kā neko vairs nevarēja nopirkt. Ja ieveda vērtīgas mantas, tad tās bija 3-4 uz visiem vai daži kilogrami labas pārtikas. Vienā mirklī par deficītu kļuva veļa, mēbeles, dažāda sadzīves tehnika. Ļaudis sāka braukāt uz Poliju tirgoties. Tie, kas to darīja, ķēra katru mirkli, lai pirmie paspētu nopirkt kaut ko jēdzīgu.

Tā sagaidījām veikalā ievesto produktu sadales laiku. Runa ir par veikalā ievesto produktu sadali, bet tādas ekskluzīvas lietas, kā, piemēram, konservētos zaļos zirnīšus, mēs pat nezinājām. Visiem gribējās visu, bet kā sadalīt? Vēl deficītprece nav veikalā, kad visi jau zina, kas tiks tirgots, un rinda pie veikala durvīm veidojās pulksten sešos no rīta. Nonāca līdz tam, ka uz tādām lietām, kā, piemēram, šķīstošās kafijas bundža, rakstījām garus sarakstus, veikalā tikai pēc tiem izsniedza preci.

Mūsu sastādītais saraksts noteica zināmu kārtību, kuram prece jāizsniedz vispirms, kuram pēdējā kārtā, bet vienmēr centāmies izdarīt tā, lai uz katru ģimeni būtu kāda kafijas bundža vai citi labumi. Centāmies nevienu neaizvainot, deficītpreču dalīšana pamatā tika organizēta pa brigādēm: vienu reizi vienai, nākamo reizi - citai. Tas atkal bija mūsu darbs, kuram līdzi vilkās lērums neapmierināto: kad ir sadale, cilvēkam vienmēr šķiet, ka kādam ticis vairāk, ka kāds visu labāko paņem sev vai atdod savējiem, lai gan tādiem pārmetumiem pie mums nebija nekāda pamata.

Bet Baltkrievijā ir viss...

Vienlaikus rajonā sākās lielgabarīta preču sadales laiks, tostarp, mēbeļu, lielās un arī mazās sadzīves tehnikas sadale. Dagdā bija rinda uz visu Dagdas zonu. Sākumā saņēma invalīdi, kara veterāni, daudzbērnu ģimenes, atlikušais apjoms tika sadalīts starp pilsētu un laukiem. Tāda sistēma darbojās vairākus gadus. Pa visu šo laiku no lielākām mantām mūsu ļaudīm iedeva vienu guļamistabas iekārtu, vienu mēbeļu komplektu viesistabai, vienu nelielu saldētavu, kas bija jaunums - tikko parādījās tirgū.

Ilgi lauzījām galvas, kā sadalīt? Kā zināt, kuram kādu mantu vairāk vajag? Veidojām sarakstus, bet sāka birt pārmetumi, ka saraksti sastādīti negodīgi, cilvēki rindā tiekot pārcelti. Tad prasījām rakstīt iesniegumus, kas ikvienam ļāva izkontrolēt sarakstu veidošanu pēc iesnieguma un datuma. Kurš pirmais uzrakstīja, tam to mantu atdevām. Paralēli tapa vēl viens orgāns - darbaļaužu padome, kurā bija ne tikai sovhoza strādnieki, bet arī no ciema padomes, feldšere un citi.

Starp citu, tieši darbaļaužu padomē tika nolemts vienīgo pagastam piešķirto saldētavu atdot sovhoza direktoram Donatam Golubam, kurš visus savu darba mūžu ļoti rūpējās un pārdzīvoja par darba cilvēkiem. Jau tolaik viņš bija iemantojis pagasta ļaužu dziļu cieņu, un neviens pret šo lēmumu (vismaz atklāti) neiebilda. Bet tāda bija vienīgā reize, turpmākajā mūsu darbā dažādi iebildumi bija jāuzklausa katru dienu. Tajā pašā laikā izveidojās interesanta situācija: aizbrauc uz Baltkrieviju un vari atvest visu, ko vien vēlies - mēbeles, ledusskapjus, popularitāti ieguvušos krāsu televizorus, kas tikko kā ienāca tirgū un citas preces. Tomēr cilvēki gribēja to visu nopirkt uz vietas.

Talonu ēra

Tad sākās talonu ēra burtiski uz visu: putraimiem, šķīstošo kafiju, cukuru, šņabi, ziepēm, šampūnu, uz visām pirmās nepieciešamības precēm. Atkal nepatīkamo talonu piešķiršanas pienākumu nogrūda mums. Arī pie talonu saņemšanas bija neapmierinātie. Atliek vien paraudzīties visapkārt, lai saprastu, ka laukos cukurs ir pats svarīgākais produkts. Visiem piemājas dārzi, visiem ir augļu koki, visiem nogatavojas desmitiem kilogramu augļu. Ko var iesākt ar vienu kilogramu cukura mēnesī? Lai arī vasaras mēnešos piešķīra dažus kilogramus vairāk, vienam diviem cilvēkiem tas nav nekas. Ja ģimenē 5-6 cilvēki, tad ar viņiem pienākošos cukura daudzumu jau kaut ko varēja iesākt.

Nonācām līdz tam, ka vienā gadā noslēdzām līgumu ar Jēkabpils cukura fabriku, kas piedāvāja cilvēkiem pašiem audzēt cukurbietes un nodot fabrikai pārstrādei. Noslēdzām līgumu, atvedām sēklas, iesējām, bet tieši tajā gadā bija neraža, bietes neizauga, un viss pasākums izgāzās. Bietes iesēja sovhozs “Voshod”, veica arī pirmapstrādi, bet tālāk katrs pats kopa. Atceros, ka biešu audzētājiem fabrika solīja maisu cukura par 3-4 āriem.

Bija arī labais

Starp citu, tā laika nenovērtējams ieguvums bija, ka visus lauksaimnieciskās produkcijas pārpalikums cilvēki varēja nodot realizācijai, turklāt tamdēļ nevajadzēja izaudzēt tonnas vai pat simtus kilogramu. Sagādes kantoris pieņēma tik, cik tev bija, un cilvēki nodeva viskautāko. Tagad dažus maisus ābolu nav kur likt, un raža iet zudumā. Ja to ābolu būtu tonnām - cita lieta.

Vēl viena interesanta padomju laika iezīme - cilvēkos bija liels patriotisma gars: šeit mana zeme, mans ciemats, senču kapi. Katrs centās darīt skaistu savu dzīvesvidi neatkarīgi no tā, dzīvoja individuālā vai daudzstāvu mājā. Ja nevarēja atļauties neko lielu, tad vismaz skaistu puķudobi pie mājas iekārtoja gan. Šajā jautājumā pat izvērtās tāda kā neoficiāla sacensība. Sovhozā rīkoja konkursus par labāko sētu un labāk saglabāto dzīvokli, kas mudināja ļaudis remontēt dzīvokļus, rūpēties par to saglabāšanu. Labās tradīcijas saglabājušās līdz pat mūsdienām, arī šodien nekur citur rajonā neredzēju tik skaistus Līvānu māju ciematiņus, kāds ir pie mums.

Lūk, tepat blakus kaimiņos ir viena māja, kas nav apdzīvota gadus trīs četrus. Pavasarī kaimiņi sapulcējās un sakopa mājas apkārtni, lai nebojā kopējo iespaidu. Tikai tāpēc. Mums šeit valda iekšēja sacensība. Ak, tev tādas puķes aug, man arī būs un varbūt labākas! Tev pagalms tīrs, man būs vēl tīrāks. Turklāt cilvēki neieraujas savā čaulā, sak, man būs un nevienam neko nedošu. Dalās ar visu: ar idejām, ar sēklām, stādiem utt. Mūsu cilvēki mīl parādīt, ko katrs spēj un prot. Tāda šeit tauta. Ja kāds kaut ko interesantu palaiž garām, pat apvainojas, sak, es nezināju, es varētu to un to, bet nezināju! Prieks par mūsu ļaudīm, jo skaistais dara mūs pašus labākus. Turklāt bērni ir pie vietas, pieskatīti un nodarbināti.

Kad Latvija atguva neatkarību, mums tikai nosaukumu pamainīja - automātiski kļuvām pašvaldība, bet visus darbiniekus atstāja darbā. Sākās politiskas spēles Rīgā un Maskavā, kas mūs skara tikai tik daudz, cik par tām dzirdējām plašsaziņas līdzekļos. Tā laika vislielākā pārmaiņa saistās ar to, ka partija strauji zaudēja savu ietekmi, sākās sovhozu un kolhozu sabrukuma laiks, visa rezultātā arvien vairāk un vairāk varas nonāca mūsu rokās.

Kūst kā sniegs pavasarī

Ja agrāk katram lika strādāt, tad brīvvalstī sākās pretējs process: cilvēkus sāka atbrīvot no darba. Radās iespaids, ka dots uzdevums visu likvidēt. Svariņos bija milzīgs bērnudārzs, kas pastrādāja vien dažus gadus, sovhozs sāka brukt, samazinājās visi resursi un bērnudārzs palika neizdevīgs, to slēdza. Aprēķināja pajas, atdodot īpašumus, sovhozs sāka kust kā sniegs pavasarī. Sovhozā “Voshod” jau nemaksāja algas, bet mums bija iespēja cilvēkiem nedaudz palīdzēt materiāli. Samaksājām visu iedzīvotāju parādus par dzīvokļiem, bet vienalga viss pamazām juka un bruka. Turpinājās štatu samazināšana, atbrīvoja vairāk un vairāk cilvēku. Sākumā ģimenēm bija biržas nauda, pēc tam daudzi palika bez jelkāda iztikas avota. Dažus, kurus varējām, paņēmām darbā pie sevis pagastā.

Manuprāt, cilvēku nonākšana bezdarbnieku rindās bija neatkarības pirmo gadu vissmagākais pārdzīvojums. Labi, ka sāka pienākt humānā palīdzība. Ja agrāk tāda palīdzība bija vajadzīga dažiem cilvēkiem, tad neatkarības gados šis process kļuva masveidīgs, un kādu laiku mēs sākām nodarboties ar jaunu funkciju - humānās palīdzības sadali.

Vēl viena tā laika būtiska iezīme - valodas problēmu dēļ sākās konflikti starp iedzīvotājiem, jo latviešu šai pusē nebija daudz. Agrāk sapulces, sanāksmes notika krievu valodā, bet te uzreiz viss mainījās, visi dokumenti latviski, vajadzēja meklēt cilvēku, kurš tos iztulko.

Brauc projām

Valstī atbalstīja tos, kuri brauc prom no Latvijas. Bija jāmaksā kompensācija par to, ka cilvēki atbrīvo dzīvojamo platību, bet mēs neko nemaksājām, jo ciematā nebija pieprasījuma pēc dzīvokļiem. Turklāt rajons mums neiedalīja naudu kompensācijām, un nebija no kā tās maksāt. Aizbrauca nepilns desmits ģimeņu, mēs viņu lēmumā nejaucāmies, necentāmies ne atrunāt, ne mudināt. Pirmām kārtām aizbrauca tās, kuras uz dzīvi šeit bija apmetušās nesen un kurām bija pie kā braukt - citā valstī dzīvoja radi, draugi. No tādām ģimenēm, kas Latvijā bija nodzīvojušas vairāk par desmit gadiem, aizbrauca viena, varbūt - divas.

Aizbraukšanas iemesls nebija darba zaudēšana. Vienkārši sākās cilvēku dalīšana pēc pilsonības, daudziem bija valodas problēmas - valsts valodu ieviesa ļoti strauji, un tas radīja diskomfortu. Perspektīvas nekādas - ne darba, ne īpašumu, jo zemi izdalīja mantiniekiem. Kam bija iespēja, tas devās projām, pamatā uz Baltkrieviju. Kas paspēja laikā, tas tur tika uz zaļa zara.

Taču bija arī vispārējai iznīcībai pretējs process - mazo uzņēmumu tapšanas laiks. Darbu sāka šlaka bloku ra- žotne lopbarības cehā. Tapa pirmā kokzāģētava, uzņēmējam bija sekotāji, un atvērās jaunas kokzāģētavas. Tiesa, no tām visām palika viena. Ar pirmajiem biznesmeņiem mums nebija ciešas sadarbības, tiesa, ar ko varējām, palīdzējām.

Piespiedu atpūtā

Beidzās man deputātes pilnvaru laiks, taču startēt pašvaldību vēlēšanās varēja tikai pilsoņi, un paliku bez darba. Kādu laiku saņēmu bezdarbnieces pabalstu biržā, kaut kā kūlos līdz pensijai. Algotu darbu vairs nestrādāju. Skolā neatgriezos, jo tad vajadzētu kādu pabīdīt maliņā, bet to darīt negribēju. Turklāt man bija apnicis strādāt ar cilvēkiem, pirmo gadu vispār sabiedrībā centos nerādīties. Mājās bija sava saimniecība ar trim govīm, iztikām. Dzīvesbiedrs Jans strādāja par šoferi uz piena mašīnas. Brīdī, kad nācās izdarīt izvēli, uz kādas automašīnas strādāt, es viņam sacīju, ka piens lauciniekiem nekad nebeigsies, un nekļūdījos.”

Ar mūsu līdzdalību

Tagad ģimene lopus vairs netur, ir tikai dārzs. Ņina pensijā daudz lasa. Izteiktu favorītu viņai nav, lasa to, kas neprasa lielu piepūli. Dažreiz pārlasa Zadornova (tēva) grāmatas, vēsturiskos romānus, jo tie esot ļoti interesanti. Ņinai lasīt patika kopš bērnības, tādēļ vien savulaik izskolojās par filoloģi. Viņu neaizmirst bijušie audzēkņi, ar kuriem tikšanās reizēs ir ko atcerēties. Jans brīvo laiku velta medībām un ir kaislīgs makšķernieks. Stankeviči izaudzināja meitu, apmetusies uz dzīvi Rīgā. Ir nodibinājusi savu ģimeni, ir mazs bērns.

”Meita pabeidza skolu un aizbrauca stāties institūtā, taču neizturēja konkursu” turpina Ņina. “Klusībā es par to priecājos, jo negribēju, lai bērns mācās par pedagogu. Lai neslaistītos pa Svariņiem, meita devās uz Malnavas tehnikumu, kuru pabeidza. Par tālāko bijām lielā neziņā, līdz “Ezerzemē” izlasīju Slesara informāciju par to, ka ir iespēja saņemt nosūtījumu uz Policijas akadēmiju. Pieķēros šai domai, viņa jau arī bija izlasījusi un sacīja, ka vajag mēģināt. Tādu gribētāju, šķiet, bija 14, bet visus piekodināja, ka darbavietas rajonā nebūs. Meita jau mācību laikā pēc pirmā kursa atrada vietu policijā Rīgā, pēc tam - prokuratūrā. Arī viņas dzīvesbiedrs ir prokurors. Skumji ir tikai tas, ka Rīga tālu, bet Svariņos darba nav.”

Juris ROGA