Četrdesmitais, liktenīgais gads

Krāslavas laukumā tūdaļ tika iekārtota tribīne, kur sāka rīkot mītiņus. Tika aizliegtas aizsargu, skautu un mazpulku organizācijas, slēgta latviešu biedrība. Virs ugunsdzēsēju biedrības ēkas un citās sabiedriskajās vietās tika izkarināti sarkanie karogi.

Sākās zemes, banku, uzņēmumu ar vairāk nekā 10 darba vietām nacionalizācija, arī aresti. Kā pirmais tika saņemts ciet Lāčplēša ordeņa kavalieris A. Aparnieks. Par jauno pilsētas vadītāju tika iecelts Vladislavs Pazaucs, bet iepriekšējais — A. Ruskulis — steidzami atstāja Krāslavu. Mūsu lielā ģimene vairs nesaņēma pienu un sviestu.

Sākās pirmsvēlēšanu kampaņa. Vēlētāji bija neizpratnē: kādas var būt vēlēšanas, ja tiek piedāvāts faktiski viens kandidātu saraksts: uz vietām Latvijas 1. Saeimā pretendēja 88 saraksti, otra- jā— 141, trešajā — 120, ceturtajā — 103.

Latviešu biedrības ēka tika pārvērsta par tautas namu. Dažiem krāslaviešiem šis nosaukums izraisīja zināmas asociācijas. No bijušās latviešu biedrības ēkas sienas tika noņemta kinoteātra “Līgo” izkārtne. Sāka demonstrēt tikai padomju filmas. Pirmās no tām bija “Maksima jaunība”, “Maksima atgriešanās” ar Borisu Čirkovu galvenajā lomā un slaveno padomju laiku dziesmu par zilo balonu. Ļoti populāras bija kinolentes “Jautrie zēni”, “Mēs no Kronštates”, “Volga, Volga”. Starp citu, veikalos sāka paaugstināties cenas. Tā ka man personīgi inflācija ir pazīstama vēl kopš 1940. gada. Mana ienākuma galvenais avots bija prīmusa iededzināšana sestdienās ebreju ģimenēs, jo šajā dienā viņi nedrīkst strādāt (sabats). Par tādu darbu maksāja no 3 līdz 10 santīmiem. Tad es gāju uz tuvējo veikalu un pirku konfektes. Līdz 17. jūnijam par vienu santīmu varēja nopirkt divas ietītas kon-fektes. Vēlāk par vienu kapeiku varēja dabūt tikai vienu konfekti, bet vēl vēlāk par to prasīja jau divas kapeikas. Tā es piedzīvoju pirmo vilšanos mūžā un uz paša ādas izjutu, ko nozīmē inflācija.

Mani vecāki labi pazina Čužānu ģimeni, restorāna Rīgas un Ostas ielu stūrī īpašniekus. Viņiem bija divi dēli: vecāko sauca par Edmundu, jaunāko — par Henrihu. Tēvam un mātei ļoti patika vecākais, tāpēc arī man tika dots viņa vārds.

1940. gada beigās pilsētā parādījās pretkomunistiskas skrejlapas. Nekavējoties tika izstrādāti soda līdzekļi. Ģimnāzijā ieradās čekisti un tieši klasē saņēma ciet Edmundu Čužānu, Antoniju Stikutu, Jāzepu Pauliņu. Jau Daugavpils cietumā viņi satikās ar agrāk arestēto Aparnieku un policijas darbinieku Vaļuku. Vēlāk, tāpat kā simti citu, Edmunds gāja bojā Sibīrijā.

Dzīve Krāslavā izmainījās. Pēc banku, uzņēmumu, zemes nacionalizācijas daudzi strādnieki un kalpotāji zaudēja darbu. Skolās tika izmainīta programma, tika aizliegtas ticības mācības stundas un ieviesti jauni priekšmeti: PSRS Konstitūcija un PSRS vēsture. Tika nodibinātas pionieru un komjaunatnes organizācijas. Pilsētā tika atvērti sarkanie stūrīši, tika veikts plašs aģitācijas darbs.

Kad jaunā parlamenta delegācija atgriezās no Maskavas, tās sagaidīšanai vietējās varas iestādes aizsūtīja uz Krāslavas staciju vairākas kara kravas mašīnas. Jaunie gāja kājām. Vilciens apstājās uz perona, no vagona sanākušos sveica A. Kirhenšteins un V. Lācis. Atpakaļ uz Krāslavu cilvēkiem nācās soļot kājām.

Pa to laiku pasaulē palielinājās spriedze. Vācija sakoncentrēja savās rokās milzīgu ekonomisko potenciālu. Baltijā sākās represijas: cieta valsts, saimnieciskie darbinieki, virsnieki, inteliģences pārstāvji. Šos cilvēkus apsūdzēja sazvērestībā pret padomju varu, ieslodzīja cietumos, vēlāk nošāva vai arī izsūtīja uz Sibīriju. 1941. gada jūnijā sākās izrēķināšanās ar Latvijas armijas komandsastāvu. Vieni gāja bojā Litenē, pārējie tika izvesti. Daugavpilī tika saņemts ciet pēdējais Krāslavas mērs A. Ruskulis. Vēlāk viņš un sieva gāja bojā Sibīrijā. Par kulminācijas dienu kļuva 14. jūnijs, kad tika arestēti un izsūtīti vairāk nekā 15000 Latvijas iedzīvotāju. Viņu skaitā bija krāslavieši Čužāns, Butins, Tračums un citi (tikai tie uzvārdi, kurus es pazinu).

Karā kā jau karā

1941. gada 22. jūnijs. Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Iedzīvotājiem tika atņemti radiouztvērēji, turklāt ne tikai pilsētās, karavīri braukāja arī pa sādžām. Tie, kuri atteicās nodot, vēlāk cieta. Pilsētnieki redzēja, kā veda uz miliciju trīs garīdzniekus (vēlāk viņi tika atrasti šķūnī, apbērti ar zemi).

Lai gan Krāslava arī palika malā no galvenā vācu armijas trieciena, sākot ar 25. jūniju, sākās tās aizsardzība Permas divīzijas, Zoroastrova spēkiem (vēlāk viņš uzrakstīja grāmatu “Tas notika pie Krāslavas”). Ieradās mehanizētās daļas, vairāki lielgabali tika uzstādīti to ielu galā, kas veda uz Daugavu: nebija izslēgts, ka pretinieks celsies pāri upei. Mēs, zēni, ziņkāres dzīti, mēģinājām pienākt pēc iespējas tuvāk lielgabaliem. Pēc pāris dienām no Verhņedvinskas ieradās izmocītas strēlnieku apakšvienības. Ar pilsētnieku palīdzību gar visu Daugavas krastu pilsētas robežās tika ierīkots prettanku valnis.

Jau pirmās bombardēšanas laikā nodega pareizticīgo koka baznīca (tā atradās tajā vietā, kur tagad ir dome). Viena bumba trāpīja centrālajā ieejā, bet otra — vītņu kāpnēs latviešu biedrības pagalmā. Pēdējā uzlidojuma laikā nodega mūsu māja. Kaujas par pilsētu sākās 1. jūlijā, bet nākamajā dienā Krāslavā ienāca vācieši. Padomju karaspēka daļas, kuras apsargāja pilsētas austrumu daļu, mēģināja neatdot pilsētu. Taču šis mēģinājums bija nesekmīgs un gāja bojā desmitiem karavīru. Dienu vēlāk Sarkanā Armija atkāpās uz austrumiem. Virs krāslaviešu mājām sāka plīvot na- cionālie (sarkanbaltsarkanie) karogi. Pirmajās okupācijas dienās karagūstekņus varēja ņemt vietējie zemnieki. Tā uz Naudišu sādžu nokļuva Boriss Ņikiforovs. Taču drīz vien sākās partizānu vienību veidošana un pienāca pavēle vest karagūstekņus uz komandantūru. Pastaigas laikā pie mazajām dzirnavām tika nošauts ģenerālis Oto Skorceni. Represijas nesekoja, pēc ceremonijas luterāņu baznīcā ģenerālis tika apbedīts kopā ar citiem karavīriem (tajā vietā, kur tagad atrodas padomju karavīru piemineklis). Vēlāk, 1943. gadā, visus vāciešus pārapbedīja Daugavpils kapsētā.

Vācu okupācija sagādāja daudzcietušajai Latvijai jaunas nelaimes. Sākumā cilvēki sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus: pa radio atkal skanēja Latvijas himna, ielās tika izkārti nacionālie karogi. Taču drīz vien kļuva skaidrs: vienu okupācijas režīmu ir nomainījis otrs. Kopš pirmajām dienām visi ebreji tika apzīmēti ar sešstaru dzelteno zvaigzni. Sākās izrēķināšanās. Šautuvē, pa labi no tagadējās estrādes tika nogalināts pilsētas padomes lietvedis Leons Mickevičs, komjauniete, ģimnāzijas audzēkne Marija Krumpāne un vēl vairāki aktīvisti. Par nāves soda izpildes aculiecinieci kļuva Krāslavas meitene, viņa arī parādīja Mickeviča tēvam, kur gājis bojā viņa dēls. Riskējot ar dzīvību, viņš atraka līķi un uzlika kasti uz noslepkavotā galvas, domājot, ka Sarkanā armija teju, teju atgriezīsies un tad viņš cilvēcīgi apglabās dēlu. Par to Mickevičs pastāstīja piecdesmito gadu beigās, kad tika pārapbedītas mirstīgās atliekas.

1941. gada vasarā liela ebreju ģimeņu grupa tika aizdzīta uz Daugavpils geto. Bija atstāti tikai amatnieki un pārticīgas ģimenes. Taču ne uz ilgu laiku: pienāca traģiskā diena, kad aiz pilsētas tika nošautas pēdējās ebreju ģimenes. Taču Barkānu ģimene prata izglābties. Kāds cilvēks ieteica ģimenes galvai naktī atstāt māju. Riskējot ar dzīvību, kalējs Spiridovskis pēc kārtas pārcēla visus ģimenes locekļus pāri Daugavai. Visu okupācijas laiku viņi slēpās balt-krievu Kižlo ģimenē. Pēc gada, 1942. gada vasarā, jauniešus sāka izvest uz Vāciju. Reizēm viņus ķēra tieši uz ielām un turēja bijušajā grāfu bibliotēkā. Piespiedu darbos uz reihu tika nosūtīts mans brālis un brālēns, kā arī pusmāsa. Viņiem bija no 15 līdz 17 gadiem. Vēlāk viņus gaidīja koncentrācijas nometnes, GULAGs...

Tā kā ģimene palika bez pajumtes, mums ierādīja dzīvokli Kaganu mājas pirmajā stāvā galvenajā pilsētas laukumā, tāpēc bija labi redzams viss, kas tur notika.

1943. gada rudenī vācieši atveda dažus namdarus un pavēlēja uzstādīt karātavas. Uz svaigi apsnigušā paliktņa pēdas atstāja upuris Ļapers, kurš it kā bija slēpis padomju izpletņa lecēju (sievieti). Trīs dienas mājas iemītnieki bija spiesti skatīties uz šīm zvērībām.

Mans tēvocis saglabāja radiouztvērēju. Ļoti piesardzīgi viņš klausījās ziņas, tāpēc zināja par vāciešu sakāvi pie Maskavas, vēlāk pie Staļingradas. Starp citu, pēc Paulusa armijas sagūstīšanas okupācijas varas iestādes pavēlēja izkārt vācu karogus ar sēru lentēm.

Vēl 1943. gada vasarā uz austrumiem no Krāslavas vācieši sāka cirst mežu un taisīt ierakumus. Pēdējā no trim aizsardzības līnijām atradās 100 metru attālumā no slimnīcas. Sākās mobilizēšana latviešu leģionā. Mātes un sievas ar asarām acīs pavadīja savus vīriešus līdz stacijai.

Pa to laiku tuvojās frontes līnija. Vācieši uzcēla pontontiltu pāri Daugavai un daudz prāmju, krastos uzstādīja zenītlielgabalus. 1944. gada jūlijā sāka vest noslepkavotos un apbedīt parkā, kur tagad atrodas krusts. Katram, kurš pagadījās ceļā, tika atņemta pase un viņam bija jārok kaps. Ar katru dienu kapu laukums kļuva aizvien lielāks — sāka veidot masu kapus (pa desmit un vairāk cilvēkiem). Uzreiz pēc kara šī vieta tika nolīdzināta ar zemi un iestādīti kociņi. Vandālisms redzams arī tagad — luterāņu baznīcai tā arī nav atjaunots toreiz nojauktais tornis.

Edmunds GEKIŠS

(Turpinājumu lasiet laikraksta nākamajā numurā)