Cilvēks ar zelta rokām

Svariņu pagastā dzīvo mehanizators Anatolijs Sirota, triju bērnu tēvs: "Vecākā — Svetlana — studē Rīgā augstskolā. Par mācībām vajag samaksāt 250 latus. Meitene šogad papildus apgūst frizieres amatu, jo tādējādi vismaz kādu laiku būs kopmītne. Divus iepriekšējos gadus īrēja dzīvokli un maksāja par to 30 latu mēnesī. Arī otra meita — Aļona — 2 gadus mācījās Rīgā par šuvēju, tagad stājās citā sko¬lā, grib kļūt par modelētāju. Meita ļoti pārdzīvo, ka pārbaude jākārto valsts valodā, lai gan latviski runā. Trešā meita — Juļa — mācās Dagdas vidusskolās 8. klasē. Ceļu viņai neapmaksā, peni vismaz bezmaksas pusdienas bija, šogad klīst baumas, ka vecākiem būs jāmaksā par skolu."

A. Sirota vēl izstāsta, ka uz sovhozu "Voshod" atnāca no armijas un kopš tās dienas tajā nostrādāja 20 gadus. Pēc sovhoza sabrukuma palika bez darba. Dzīvesbiedre Valentīna, kura agrāk strādāja bērnudārzā, tikai nesen iekārto¬jās darbā ciemata pirtī. Saņem nedaudz, bet arī par šo mazumiņu priecājas.

Lielākie ienākumi ģimenei ir no lauksaimniecības, īpašumā ir 23 ha zemes un 7 ha meža. Labu cirsmu tajā nav, jo vieta purvaina. No kokiem iegūtā nauda nav liela, bet nopūlēties ar mežu vajag pamatīgi. Ģimenei kūtī ir divas govis un daži jaunlopi, sivēnu gan nav. Toties gaļai audzē trušus. A. Sirota sūkstās, ka jau tā niecīgā maksa par pienu tiek iekavēta, citādi labprāt turētu vairāk govju (ne tik sen bija piecas), jo barības sagatavots pietiekami. Šogad graudaugu raža no 6 hektāriem bija 10 tonnas. Ceturtdalhektārā izauga 6 tonnas kartupeļu.

"Stādījām sīkus, kā pupas. Visi runāja, ka nekas neizaugs, bet šogad vinnēja tie, kuri stādīja un sēja agrāk. Par augsni nesūdzos. Sievai bija mantojamā zeme, bet to pamainījām, jo tur nebija meliorācijas un nevarēja pat lopus izvest ganībās. Divi kilometri — tas nav tālu", A. Sirota apmierina žurnālistu ziņkāri.

Ģimene dzīvo personīgā mājā, kuru uzbūvēja īsi pirms sovhozu sabrukuma. To A. Sirota uzbūvēja pats savām rokām —pārveda koka guļbūvi un apšuva ar ķieģeļiem. Ziemā tajā silti, vasarā var paglābties no svelmes. Gandarījumu dod savulaik iestādītais augļudārzs — skaista apkārtne un viss savs.

"Kad šajā vietā būvējāmies, vēl nevienam nebija doma par zemnieku saimniecībām. Viegli nebija, bet sovhozā pelnīju labi, pratu visus darbus un centos strādāt, kur vairāk maksāja, piemēram, ar ķimikālijām. Tiesa, tas tagad atsaucas uz veselību, slimoju. Sovhozs palīdzēja celtniecībā ar materiāliem, dod tikai naudu. Tās nebija, es noformēju aizņēmumu, tad ar pajām atdevām. Lieku paju nepalika, pat traktoram nē, tāpēc privatizācijā nekādu labo tehniku nopirkt nevarēju", apgalvo sarunbiedrs.

A. Sirota lēti pirka to, ko neviens cits negribēja ņemt un pēc tam visu atjauno¬ja. Sarunā viņš uzsver arī to, ka dzīvo ti¬kai pateicoties atjaunotajam tehnikas parkam: "...citādi beigas mums būtu."

Redzētais pārsteidz. Jaudīgākais traktors ir 32 gadus vecs čehu "Zeter", dala no kura atrasta meža purvainē. Saim¬nieks mums izstāsta, ka vajadzēja nedēļu, lai uzbūvētu ceļu un izvilktu to no purva. Dzinēju A. Sirota nopirka, kabīni pielāgoja no MTZ markas traktora. Daudzas detaļas un mezglus piemeklēja, tajā skaitā — ģeneratoru, degvielas sūkni, bet palaidējdzinēju izgatavoja no...krievu benzīnzāģa. Risinājums ģeniāls. Grūtākais bija atrast atbilstošu sakabes mehānismu — plašajā Krievzemē ražo¬to palaidējdzinēju sakabes mehānismiem ir pārāk īss "solis".

"Akumulatori tagad dārgi, arī citi cilvēki labprāt uzstāda palaidējdzinējus. Šis nav vienīgais, kuru sataisīju kopā ar brāli Sergeju. Viņš strādā darbnīcās, sovhozā bija mehāniķis. Tagad paši konstruējam daudzas lietas", izstāsta sarunbiedrs. Par 600 latiem A. Sirota nopirka otru traktoru — T-25. Lēti, jo tam dzinējs "klabēja". Rēzeknē remonts nebija veiksmīgs. Bija vien jāpērk jauna kloķvārpsta un pašam jāremontē.

Abi traktori sekmīgi iziet tehnisko apskati, ir apdrošināta civiltiesiskā atbildība.

"Kādreiz man bija paštaisīts traktors, to pārdevām, jo vajadzēja naudu mājas būvniecībai", sadzirdu nostalģisku noti.
Abiem tērauda rumakiem ir ko rauties. Divrindu kartupeļu racēju saimnieks peni izgatavoja no veca sakņaugu novākšanas agregāta, kādu vēl arvien papilnam žogmalēs. Pateicoties pēdējā daudz izturīgākajiem transportiera rullī¬šiem, saimnieks strādā nebēdādams.

No vācu "E" gaipas pļāvēja izgatavots siena grābeklis. Darbam ar traktoru pielāgota veca zirgvilkmes sējmašīna. Uz tās rāmja nostiprināta lielās sējmašīnas sēklu kaste ar visiem citiem nepieciešamajiem mezgliem. Grūtāk bija atrisināt piedziņas jautājumu, bet tagad agregāts loti labi strādā, aiz sevis atstājot līdzenu lauku. Rūpnīcas ražojuma
vienkorpusa arklu A. Sirota pārtaisīja par divkorpusu — apgrieza augšpēdu rāmi, šo to piemetināja, samazināja vie¬na korpusa darba platumu līdz 28 cm un T-25 velk bez problēmām. Arums? Skaists, apgalvo A. Sirota.

"Zeteram" paredzēts otrs paštaisīts arkls — triskorpusu, korpusa darba platums — 28 cm. Graudu kaltēšanai A. Sirotam ir ar traktoru darbināma iekārta, kuras galvenā sastāvdaļa — siena vētīšanas agregāts. Noliek vajadzīgā vietā, sakurina ugunskuru, ar ventilatoru iesūc sasildīto gaisu un pūš graudos.

Lai gan saimniecībā ir kultivatori, tos A. Sirota tikpat kā neizmanto, tikai paštaisīto šķīvju lobītāju. Darba kvalitāte ir perfekta.
Ir zāles pļaujmašīna. Kartupeļu lakstu pļāvējs arī paštaisīts. Stacionārās traktorpiedzinas graudu mālainās dzir¬navas nodrošina arī smalku malumu. Dzirnavām vajadzēja nodrošināt 3000 apgriezienu minūtē. Kur tik saimnieks nemeklēja attiecīgu reduktoru! Atrada no vācu kombaina "E-280", Maizei
gan nemaļ un paši necep, bet savam sievietēm šādu iespēju A. Sirota piedā¬vāja. Taču pagaidām nav vajadzības.
Ir paštaisīta traktorpiedzinas kokzāģētava, ērti izmantojams cirkulārais zāģis malkas zāģēšanai, mēslu kliedētājs, degvielas glabātuve, visus paštaisīto vai atjaunoto tehniku pat grūti uzskaitīt.

A. Sirota plāno likt lietā vecā "Mos-kviča" dzinēju — būs traktoriņš. Automašīna, kurai priekšpuse nogriezta, ir pārtaisīta par T-25 piekabi. Dažreiz noder. Ne pārāk smagām kravām noder paštaisīts motocikls — pakaļējais tilts no "Ņivas", motors no "Iž-
Plaņeta". Ātrums neliels, bet mocis ļoti spēcīgs, jebkurā kalnā uzbrauks.

"Tagad man tikai viena problēma — naudu vajag, lai bērnus varu mācīt. Kredītus ņemt nav drosmes, lai gan vajadzētu paņemt vismaz kombaina iegādei. Tikai ne Krievijas ražojuma, bet rietumu. Krievu kombainu gatavo, rāpo caurām dienām pa to kopā ar kombainieri, bet izbrauc tīrumā pļaut, tas vienalga sēj graudus. Šogad sēju ziemājus, sēšu vasarājus, bet kā būs novākt — nezinu. Varbūt šogad pagasta kombainu iedzīs darbnīcā un nākošgad tas vairs neizbrauks, būs salūzis. Kombainus ļaudis par pajām sapirkuši, viss stāv, neviens netaisa. Atpirkt nevaru, jo lērums saimnieku vienam kombainam. Nevar vieno¬ties. Ja viens saimnieks būtu, cita lieta. Es ar brāli sataisītu", pasūkstās sarunbiedrs.

Tomēr piebilst, ka tagad pats sev saimnieks, tātad dzīvot tomēr labāk nekā sovhozā. Tikai neesot nekādas informācijas par to, kur varētu izdevīgi pārdot izaudzēto. Gaļu iepērk lēti, nesen pusotra gada bulli realizēja par 250 latiem. Svēra vairāk par 600 kg. Apvainojoša cena. Bet naudu pat nepaauklēja rokās, atdeva par mācībām meitai.

Pagaidām neredz, ka meitām būtu iespēja tikt pie labi apmaksāta darba. Specialitāšu daudz — grāmatvedis, ekonomists, tēvs palīdzēja iegūt šofera tiesības, pabeigti arī datorkursi, bet perspektīvas neredzot. A. Sirota apgalvo, ka bez protekcijas labu darbu Rīgā nevar atrast.

A. Sirota : "Lai bērnus izvestu cilvēkos, vajag naudu, tāpēc meklējam jebkuru iespēju nopelnīt. No nabadzības vienalga nevaram izrauties, bet paēduši esam. Ir gan gadījies arī bez maizes sēdēt, aizņemties naudu. Arī tagad vajag 250 latu, jo jābrauc pēc degvielas, lai ziemai pietiktu. Pērku Rēzeknē, sanāk lētāk un akcīzi atmaksā. Subsīdijas saņēmu tikai par ziemājiem. Pagasta vecākais piedāvā pamēģināt audzēt zemenes. Ja būtu klients, kurš garantētu, ka nopirks konkrētu daudzumu par konkrētu cenu. Izaudzēšu, bet kur likt?"

Juris ROGA