Pēc desmit gadiem...

No visām svarīgākā laikam ir priecīgā ziņa, ka visas trīs meitas — Svetlana, Aļona un Jūlija — ir ieguvušas profesiju, apmetušās uz dzīvi Latvijas galvaspilsētā, atradušas darbu, nodibinājušas savas ģimenes un katrā no tām aug pa bērnam. Svetlana ir ekonomiste Latvijas pastā. Aļona ir šuvēja, bet šobrīd nestrādā, jo pieskata savu mazo bērniņu. Jūlija ir menedžere parfimērijas veikalā. Dzīvokļa jautājumu Jūlijas un Svetlanas ģimene risināja, ņemot kredītu, kas arvien vēl jāatmaksā, savukārt Aļonas ģimene dzīvokli īrē. Anatolijs priecājas, ka bērni iekārtojuši savu dzīvi, tomēr bēdājas par to, ka viņi ir tālu projām. Vēl sirdi kremt arī tas, ka augstāko izglītību spēja nodrošināt tikai vienai vecākajai meitai, jo izdevumi mācībām bija lieli un ģimenei finansiāli nebija paceļami. Ja agrāk visus brī-vos naudas līdzekļus, kas nopelnīti lauksaimniecībā, vecāki tērēja savu bērnu skološanai, tad pēdējos gados palīdzēja finansiāli jaunajām ģimenēm, kurās tāpat izdevumu netrūkst. Tiesa, pēdējā laikā ienākumi no lauksaimnieciskās darbības ir krasi sarukuši, un vecākiem nav pārliecības, vai arī turpmāk spēs finansiāli palīdzēt bērniem Rīgā.

Tēvs gan nelolo ilūzijas, ka kāda no meitām atgriezīsies laukos, jo “man, šķiet, ka galvenā problēma ir naudā. Rīgā tomēr var daudzmaz labi nopelnīt un baudīt dzīvi, bet ko gan jaunatnei darīt šeit, laukos, kur nav nekāda darba, kur nu vēl labi apmaksāta?”

Atšķirībā no meitām, Anatolijs un Valentīna kredītus nav ņēmuši un nedomā to darīt. Tiesa, padomju laikā viens tāds tomēr bija. Ģimene dzīvo personīgajā mājā, kuru A. Sirota uzbūvēja pats savām rokām īsi pirms sovhozu sabrukuma — pārveda koka guļbūvi un apšuva ar ķieģeļiem. Smagākos darbus palīdzēja veikt radinieki, bet sovhozs piedāvāja celtniecības materiālus, bet, tā kā naudas ģimenei nebija, tad tika noformēts aizņēmums, kuru vēlāk ar pajām atdeva.

Pašu saimniecības un lauksaimnieciskās darbības attīstībai ņemt kredītu A. Sirota neriskēja. Toties izmantoja iespēju startēt projektā, piesakoties pusnaturālo saimniecību atbalstam, kura lielums ir 1000 eiro gadā piecus gadus pēc kārtas. Tādējādi nopirka ledusskapi, pārvietojamo slaucamo iekārtu un citu. Vēl bija iespēja startēt arī būvprojektā, jo ir nepieciešams sakārtot liellopu novietnes jumtu un pašu fermu, bet no šī projekta nācās atteikties, jo tā realizācija izrādījās šausmīgi dārga — visa iemērīšana, arhitekti, elektriķi, ugunsdzēsēji. Uzbūvēta tikai piena māja.

Uzsākot patstāvīgi saimniekot, A. Sirota praktiski uzreiz atrada savu nišu un nodarbojas ar piena un gaļas lopkopību. Ja pirms desmit gadiem viņam kūtī bija pāris govis un daži jaunlopi, tad tagad tajā ierīkotas 24 vietas liellopiem: pašreiz fermā ir astoņas slaucamas govis, pārējie — jaunlopi. Sivēnus ģimene neturēja pirms desmit gadiem, netur arī tagad, jo tad tiem ir jāuzbūvē atsevišķa ferma — tie atkal ir lieli izdevumi, kurus šobrīd gribēdams neatļausies.

“Bija laiks, kad par pienu maksāja 16-17 santīmus, kas ir pieņemama cena, lai gan arī tā šķita pamaza, jo daudz līdzekļu jāiegulda zemē, ganību un zālāju atjaunošanā. Tagad piena iepirkuma cena krasi samazināta, faktiski jāstrādā ar zaudējumiem. Viena laime — sadarbojamies un pienu nododam uz Kaunatu, un viņi vien-mēr norēķinās savlaicīgi un ļoti regulāri — divas reizes mēnesī. Tas priecē, bet sarūgtina fakts, ka pienu vairs nesavāc katru dienu. Mums tamdēļ ir lielāki izdevumi par elektroenerģiju, jo ilgāk jādarbina piena dzesētājs. Tomēr govis turam, jo reiz taču tā krīze beigsies, bet atjaunot govju ganāmpulku būs varbūt pat neiespējami. Turklāt visus gadus vienīgais regulāro ienākumu avots ir tikai piena nauda, gaļas jaunlopus audzēt ir vēl neizdevīgāk. Vispār prātā bija ienākusi doma pāriet uz graudaugu audzēšanu, jo tagad ir savs graudaugu kombains un arī zemes pietiekami — 54 hektāri. Bet arī graudiem iepirkuma cenas nav lielas, turklāt savas kaltes nav, uzglabāt arī nav kur. Tāpēc graudaugus audzēju tikai saviem lopiem, šogad — astoņos hektāros. Lopiem pārtiku nepērkam, jo tad vispār būtu beigas. Es pat nesaprotu, kā cilvēki var savilkt galus ar vienu govi, maksājot par visiem pakalpojumiem.”

Tiešā mājas tuvumā ģimenei pieder tikai hektārs zemes, vēl pāris hektāru ir turpat netālu aiz kalniņa, bet pārējā zeme — divu kilometru attālumā. Anatolijs uzskata, tas pat labi, ka zeme ir attālāk — mazāk mušu pagalmā un klusums apkārt. Vienīgais trūkums — ik dienu uz ganībām un atpakaļ ar mašīnu jānobrauc desmit kilometri, lai tikai izslauktu lopiņus un atvestu pienu, bet benzīns tagad kļuvis dārgs, turklāt automašīnai vajag remontu. Vēl viena problēma ir pēc ziemas palaist govis ganībās — jau izvedot no kūts, tās uzvedas kā trakas. Lopu pārvadāšanai ir sataisīti rati, bet tajos vienā reizē visas govis nevar aizvest, tālab tīrumā kādam jāpaliek tās pieskatīt, kamēr atved nākamos lopiņus. Pēc tam viss ieiet ierastās sliedēs, lopi paliek laukā pa nakti. Nepiesietas govis spēj stāvēt pretī vilkiem, bet mazos teļus pa nakti laukā nekad neatstāj. Slaukšanai sameistarota pārvietojama nojume, kurā vienlaikus ir vieta četrām govīm.

Vēl katru gadu ģimene stāda kartupeļus — tikai savam galdam. Ar visiem darbiem kaut kā tiek galā divatā: ir siena prese, ir visa cita lauksaimniecībā nepieciešamā tehnika. Daudz ko Anatolijs atjaunojis, saremontējis un sataisījis gan savām rokām, gan ar brāļa palīdzību. Pie ārzemju kombaina tikuši, pateicoties senai ģimenes draudzenei no Ludzas, kura atjaunoja savu tehnikas parku un atdāvināja savu veco kombainu. Tam gan bija beigts dzinējs, bet zemnieks pielāgoja kāpurķēžu traktora motoru, un kombains kuļ uz nebēdu. Bija viens traktoriņš T-25, treknajos gados nopirka MTZ markas rumaku smagākiem darbiem — aršanai un citiem.

“Vēl nesen zemniekiem bija cits noskaņojums,” turpina Anatolijs. “Kad realizēju savu pirmo un pagaidām vienīgo projektu, bija sajūta, ka esam kādam vajadzīgi, ka pienu valstij vajag, ka par mums rūpējas. Bija atbalsts, bija noskaņojums, bija mērķtiecība. Pēkšņi viss mainījās — šodien no valsts puses ir jūtama liela vienaldzība. Man līdz pensijai, vai, cik tālu — esmu dzimis 1955. gadā. Sieva trīs gadus jaunāka, viņai — vēl tālāk. Veselība klibo abiem. Bet vienalga strādājam un palīdzam bērniem. Gaidām viņus biežāk ciemos, priecājamies par mazbērniem — divām mazmeitām un mazdēlu, kuri vasarā atbrauc uz ilgāku laiku. Vecākais mazbērns rudenī ies pirmajā klasē, vidējā meitenīte — sagatavošanas grupā, jaunākā ir bērnudārza vecumā.”

Šajā tikšanās reizē A. Sirota izstāstīja spilgtākās epizodes no savas biogrāfijas. Izrādās, viņš ir ukrainietis — dzimtā sādža atradās netālu no ogļraktuvēm, bet māju apkurināt nācās ar govju mēsliem, kurus ar zāli un citu degt spējīgu materiālu iejauca speciāli sasistās kārbās, izžāvēja saulē un izmantoja kā kurināmo līdz ar kārkliem līdzīgiem augiem, jo meža nekur apkārtnē vienkārši nebija. Kartupeļu lauks mēslojumu vispār neredzēja. Anatolija bērnība pagāja nabadzībā lielā ģimenē, kurā bija deviņi cilvēki: vecvecāki, vecāki un bērni — četri brāļi un māsa. Visu, ko vien varēja, cilvēkiem atņēma valsts. Sarunbiedrs atceras, ka ģimenei ļāva turēt tikai vienu govi un cūku. Viss.

“Dzīvojām pusbadā — kartupeļus pannā sacep, kam no ģimenes tiek, kam — netiek,” turpina Anatolijs. “Latvijā dzīvoja tēva māsa, viņa izlielīja šo zemi, un vecāki atbrauca apskatīties. Šeit viennozīmīgi bija labāk, viņiem patika, un visa mūsu ģimene pārcēlās. Tiesa, pilnībā izrauties no nabadzības neizdevās, arī Latvijā bija laiks, kad palikām bez jebkādiem ienākumiem, un gadījies arī bez maizes sēdēt. Pārejas posmā no pašaudzētiem kviešiem cepām plāceņus, no tā arī pārtikām. Es varbūt pasteidzos aiziet no darba sovhozā, lai sāktu saimniekot pats. Bija jāizvēlas, jo rauties darbā un savā saimniecībā nekādi nevarēja. Turklāt sovhozā jau neizmaksāja algas. Sāku saimniekot pats, bet nekā nebija, aizņemties arī nebija iespēju. Bērnam bija jāiet augstskolā, tālab arī daudz meža izzāģēju, ko tagad nožēloju, bet izglītošanos pusceļā nevarēja pamest.”

Dienesta laikā Padomju Armijā Anatolijs ieroča vietā rokās turēja vien atslēdznieka instrumentus, jo remontēja armijas štāba komandējošā sastāva transportu — automašīnas “Volga”, un karoti ēdnīcā. Pēc dienesta atgriezās Latvijā pie vecākiem, apprecēja vietējo meiteni — bērnudārza audzinātāju. Sākumā jaunā ģimene mitinājusies pa dzīvokļiem, līdz uzbūvēja savu māju. Būdams labs atslēdznieks, Anatolijs turpināja izglītoties — nokārtoja traktorista tiesības un strādāja sovhozā “Voshod” uz dažādas traktortehnikas un tam laikam pat ļoti modernā vācu zāles pļāvēja-smalcinātāja “E-280”. Dzīvesbiedre Valentīna strādāja bērnudārzā.

Anatolijs ir ļoti iejūtīgs cilvēks. Kādu dienu Sirotas savā ģimenes mājā uzņēma vecu sieviņu no Reinikiem, kuru nebija kam pieskatīt. Kad sirmgalve nomira, Sirotas viņu apglabāja un tagad rūpējas par nelaiķes kapa kopiņu. Anatolijs nekad neatsaka palīdzību veciem un nespējīgiem. Nesen savās darīšanās brauca uz Rēzekni, pie reizes atveda zāles kādam pagastā dzīvojošam vecītim.

Tajā pašā laikā sarunbiedrs ir pilnīgā neizpratnē par cilvēkiem spēku plaukumā, kuri nododas dzeršanai un neko citu nedara: “Ja man nebūtu darba un ienākumu, strādātu par vēdera tiesu, bet šie staigā ubagodami un vēl viņiem pabalstus valsts maksā. Laikam tādā ritmā dzīvot ir vieglāk nekā tiem, kuri strādā no agra rīta līdz vēlai naktij.”

Anatoliju nevelk uz vecāku dzimteni, kur palikuši daži draugi, radi. Vienu reizi gan bija aizbraucis, un secinājis, ka uz labo pusi nekas nav mainījies. Sādža faktiski izzudusi no kartes — jaunatne visa aizbraukusi prom, veči vien palikuši. Viņu nevilina arī pilsētas dzīve, kurā jūtas kā nebrīvē, salīdzinājumā ar lauku plašumiem. Kremt, ka lauki izmirst, jaunatne brauc projām, jo neredz gaismas stariņu tumsā.

“No mūspuses trīs puiši aizbrauca pelņā uz Angliju,” turpina Analolijs. “Tur mīt vienā nelielā istabiņā — kā bomži. Viss dārgs, nopelnīto naudu faktiski noēd, bet vismaz ir ar darbu un neblandās bez jēgas pa ciematu. Nesaprotu valsts politiku: mežā ceļus būvē, kur retajam tos vajag, milzīgas rūpnīcas sagrāvuši, bet vietā nekā nav, bez darba palikuši stipri vīri slīkst alkoholismā. Kas īsti notiek, kurp ejam?”

Lai arī laukos darbs dzen darbu un tāds jēdziens, kā atvaļinājums, lauksaimniekiem faktiski svešs, Anatolijs šad tad atļaujas kādu ekstremālu izklaidi. Planēja ar izpletni aiz kutera virs Rāznas ezera. Šī atrakcija toreiz maksāja desmit latus. Kuteris uzņem ātrumu, izlaiž izpletni, un cilvēku burtiski uzrauj gaisā. Ir laidies uz slēpēm no kalna, apmeklējis Akvaparku Jūrmalā un izmēģinājis visas tā caurules, kas burtiski uzkarsē asinis. Ir sēdies arī pie karta stūres. Tas viss, pateicoties aktīvajam znotam, kurš sievastēvu ievilka šajās ekstremālajās izklaidēs.

Juris ROGA