Bibliotekāre — arī psihologs

Olga neslēpa lielo prieku par jauno krāsni, jo vecā stipri dūmoja un bibliotēkas telpās tamdēļ bija smagi apstākļi: “Vecās krāsns kurināšanas laikā dūmi iekļuva telpās, avīzes ātri dzeltēja, grāmatas bojājās, bet smaka bibliotēkā bija neaprakstāmi drausmīga. Jaunā krāsns ir pēdējā laika lielākais ieguvums, kuru novērtēs ne tikai lasītāji, bet visi bibliotēkas apmeklētāji. Mums ir četri datori lietotājiem, viens — darbiniecei. Pēc projekta saņēmām arī printeri, skanētāju un kopētāju, kas ir milzu ieguvums. Pērn, pateicoties valsts mērķ-dotācijai, bibliotēka iegādājās digitālo fotoaparātu, lai varētu efektīvāk veikt novadpētniecības darbu. Agrāk šim mērķim izmantoju savu fotoaparātu. Jāatzīst, ka vienam cilvēkam nav spēka plaši izvērst novadpētniecības darbu, jo pirmām kārtām jāapkalpo bibliotēkas lietotāji, jākārto dokumentācija un jāveic citi pienākumi. Tāpat kā lielākās bibliotēkās, arī mūsu mazajā notiek izstādes, palīdzu tautas namam dažādu pasākumu organizēšanā, pēc savām iespējām nogādāju grāmatas mājās tiem lasītājiem, kas paši nevar atnākt uz bibliotēku. Piemēram, kaimiņos dzīvo 96 gadu vecumu sasniegusi pensionāre, kura agrāk aktīvi lasīja, tāpēc nesu viņai grāmatas.”

Kā jau daudzu mazo lauku bibliotēku darbinieces, arī Olga nevar lepoties ar labu algu —bibliotekāru darbs pašvaldībās praktiski pielīdzināts apkopējas darbam, neskatoties uz to, ka bibliotekāra profesija ir jāapgūst attiecīgā skolā, tā paredz gan kvalifikācijas celšanas kursu apmeklēšanu, gan pašizglītošanos, kas ir papildizdevumi. Bet laukos tradicionāli cilvēki priecājas par jebkuru darbu un gatavi strādāt par zemāku samaksu nekā pilsētās.

Turklāt jāatzīst, ka Bērziņu pagasta bibliotēka, iespējams, ir pati mazākā rajonā gan telpu, gan fonda, gan lasītāju ziņā. Fonds tik minimāls, ka mazāks nemaz nedrīkstētu būt — pašreiz tās ir apmēram 2400 literatūras vienību, bet bibliotekāre pārliecināta, ka līdz gada beigām sasniegs kāroto robežu — 2500. Šāda situācija radusies, jo pagājušajā gadā veikta apjomīga grāmatu (3000 eksemplāru) norakstīšana. ”Nebija jēgas tās turēt,” turpina Olga. “Ja jau 15 gadus neviens neņēma, kurš tad turpmākajos gados tās ņems? Ja vēl būtu kur uzglabāt, cita lieta — varētu kādu daļu no tām paturēt. Izdalīju sava pagasta iedzīvotājiem, daļu atdevu pamatskolai, kuras audzēkņi piedalījās makulatūras vākšanā, pretī bērni saņēma zīmēšanas papīru bez maksas. Iedzīvotāji grāmatas un avīzes ņēma iekuram, tikai daži atjaunoja grāmatplauktu saturu ar kādu mazlietotu grāmatu cietos vākos.

Bibliotēkas lietotāju nav daudz, bet simts ir. Vasarā atbrauks mazbērni uz laukiem, būs vairāk. Ar baltu skaudību raugos uz Dagdas kolēģiem, kas tikuši pie pilnīgi jaunas bibliotēkas. Patiess prieks par viņiem, ka būs jauki darba apstākļi. Mūsu mīnuss ir mazā telpa, bet neko nevar darīt. Lasītāju kodols ir saglabājies. Ir paliels pulks, kas lasa tikai avīzes un žurnālus. Es pat sacītu, ka pieprasījums pēc periodikas pieaudzis, jo svaiga informācija ir svaiga informācija. Bērni lasa maz, pamatā viņi bibliotēku apmeklē, lai piekļūtu internetam. Arī starp pieaugušiem apmeklētājiem ir tādi, kurus vairāk interesē internets. Taisnību sakot, dominē spēles un čats, pat filmas nelabprāt skatās, lai gan pareklamēju saiti filmas.lv”

Bērziņu bibliotēkas vidējais lasītājs ir krieviski runājošs, tālab apmēram 70 procenti fonda grāmatu ir krievu valodā. Grāmatas latviešu valodā pārsvarā orientētas uz jauno paaudzi — skolēniem un jauniešiem. Grāmatu fonds tiek papildināts, pateicoties regulārai dalībai divos tradicionālajos projektos: Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) kultūras programmas “Lasīšanas veicināšana” apakšprogrammā “Bērnu žūrija” un VKKF kultūras programmā “Jaunu grāmatu un citu izdevumu iegāde publiskajām bibliotēkām”. Mazo bibliotēku atbalstīja un atbalsta pašvaldība, bet tās iespējas nav lielas un krīzes laikā ir sarukušas. Ja agrāk preses izdevumu pasūtīšanai atvēlēja 35 latus katru mēnesi, tad tagad tie ir 25 lati mēnesī, tostarp daudzi periodiskie izdevumi kļuvuši dārgāki. Pieci lati no šīs summas ik mēnesi jātērē būtībā skolas vajadzībām, pasūtot izdevumu “Izglītība un kultūra”. Tādējādi pārējam paliek 20 latu. Grāmatām no pašvaldības agrāk bija 250 latu gadā, šogad vēl nav pirktas, bet bibliotekāre cer, ka 200 latu būs. Tas gan ir maz, taču kaut kā jāiztiek.

Līdzīgi, kā citur rajonā, arī Bērziņos jūtamas bažas novadu izveides sakarā. Olga domā, ka bibliotēka noteikti šeit būs, jo tai ir arī nozīmīga sociālā loma. Ne velti runā, ka lauku bibliotekāri ir kā psihologi. Bibliotekāre izstāsta dažādus gadījumus. Vienu dienu atnāk veca māmuļa, apsēžas krēslā un vienkārši stāsta, ka ir iesējusi tomātus, burkānus, gurķus... Cilvēks dzīvo viens, viņam nav ar ko parunāt, tāpēc nāk pie bibliotekāres, kura uzmanīgi viņu uzklausa, uzmundrina vai nomierina. Cits iesāk sarunu par adīšanu, vēl atnes savu darbiņu parādīt un pakonsultēties. Ir kontingents, kas nāk izkratīt sirdi sakarā ar krīzes izraisītām problēmām: smagie materiālie apstākļi, nespēja nodrošināt elementārākās dzīves vajadzības absolūtā naudas trūkuma dēļ. Nāk vienkārši izteikties, nāk izgāzt negatīvās emocijas, kuras nākas uzklausīt, un viegli tas nav.

Kontakts ar apmeklētāju patiesībā ir viens no svarīgiem bibliotekāres darba kvalitātes rādītājiem. Atnāk iedzīvotājs, viņam vajag sameklēt informāciju internetā. Vājo zināšanu dēļ par jauno tehnoloģiju izmantošanu vai laika trūkuma apstākļos iedzīvotājs lūdz bibliotekāri, lai viņa sameklē vajadzīgo informāciju. Tas, ka internets ir kā liela miskaste, kurā sameklēt vajadzīgo no jomas, kas pašam meklētājam patiesībā ir sveša, nav vienkārši, tāpēc jātērē daudz laika, cilvēku nepārliecina, ka būtu pašam jāsēžas pie datora. Ērtāk, ka bibliotekāre to izdara viņa vietā.

Drīz Bērziņi taps par Dagdas novada pagastu. Ļaudis uztrauc arī šis jautājums, kuru pārrunā gan savā starpā, gan satiekoties bibliotēkā. Olga stāsta, ka visbiežāk dzirdamas bažas par to, vai pagastā būs kāds pakalpojumu centrs vai nē: “Jautā, kur maksāsim par pakalpojumiem, cik un kā maksāsim. Vai būs jābrauc uz Dagdu, vai būs jāskraida pa iestādēm pilsētā. Ļaudis tas ļoti uztrauc, un viņi grib, lai visi esošie pakalpojumi tiktu sniegti šeit uz vietas pagastā. Nekad nebiju dzirdējusi nevienu, kuram gaidāmā reforma sagādātu prieku. Bet vislielākais uztraukums ir par skolu. Arī man viens bērns 5. klasē, otrs rudenī uzsāks mācības 1. klasē. Kā būs, kur viņš mācīsies? Lai ko sola, bet satraukums vienalga ir. Labi, skola būs Ezernieku filiāle, bet kas šo filiāli gaida priekšā pēc gada, diviem, trim? Neziņa ir visdrausmīgākais, mūsu iedzīvotāji, kuriem jāmāca bērni, ir par to, ka skolai noteikti jāpaliek uz vietas.

Savukārt jaunākajai paaudzei nervi stipri un viņus, šķiet, vispār nekas neuztrauc. Ir internets — labi, nav interneta — arī var iztikt. Dzīvo un neaizdomājas. Varbūt savā starpā arī diskutē, bet ne ar mani.”

Juris ROGA