Industriāli agrārā Latvija

Valstī autoritārais režīms pakāpeniski pastiprinājās. Tika aizmirsts solījums izstrādāt jaunu Satversmi. 1936. gada 11. aprīlī, kad A. Kviesim beidzās prezidentūras laiks, Ministru kabinets izdeva likumu par to, ka turpmāk prezidenta amata pienākumus veiks K. Ulmanis. Faktiski viņš pats sevi iecēla par prezidentu. Valsts politiskajā dzīvē radās jauns izteiciens — tautas vadonis.

Sabiedrisko dzīvi spēcīgi ierobežoja un reglamentēja. Daudzas organizācijas aizliedza. Tajā pašā laikā pilnīga brīvība un vislabvēlīgākais režīms bija aizsargiem. Šī organizācija izveidota 1919. gada 20. martā, galvenais uzdevums — nodrošināt sabiedrisko kārtību un sargāt to kā pilsētās, tā laukos. Pēc apvērsuma tā bija brīvprātīga armijas rezerve. Aizsargi deva lielu pienesumu kultūras attīstībā, it īpaši laukos. Mūsu novada visos pagastos radās kori. Uz I Latgales dziesmu svētkiem kopā ar citiem kolektīviem uz Daugavpili devās aizsargu kori no Dagdas, Izvaltas, Indras, Ezerniekiem, Kapiņiem, Krāslavas un tāda paša nosaukuma pagasta.

Valdība atbalstīja jaunatnes organizācijas (Mazpulku) darbību. Tās galvenais uzdevums — tuvināt jaunatni laukiem, iepotēt darba mīlestību. Krāslavas parkā, kur tagad atrodas stadions un basketbola laukums, bija izmēģinājumu lauciņš, kur audzēja lauksaimniecības kultūras. Pie ģimnāzijas bija ferma, kurā mitinājās tās pašas “zavodskije” govis. Mazpulku devīze — “Augsim Latvijai!” Viņi aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē. Kārlis Ulmanis uzskatīja, ka mazpulki ir ļoti nozīmīgi, tie ir neaizvietojami jaunatnes patriotiskajā audzināšanā.

Valdība lielu uzmanību veltīja lauksaimniecības attīstībai, taisnīgi uzskatot, ka tas ir visas valsts darbības pamats. Lauksaimniecības ražošanas efektīvai attīstībai, produkcijas eksportam bija koncentrēti visi resursi, visi līdzekļi. Radās jauna struktūra — kameras. Kā pirmā no tām 1934. gada 21. decembrī tika izveidota tirdzniecības un rūpniecības kamera, 1935. gada 29. martā — lauksaimniecības, 1935. gada 30. decembrī — arodu, 1936. gada 7. maijā — darba kamera, vēlāk kultūras, brīvo profesiju un citas. Kameru galvenais uzdevums — nozaru intereses pārstāvēt valsts organizācijās, pašvaldību uzņēmumos, pat starptautiskās struktūrās. Kameras piedalījās likumprojektu izstrādē. Tajā pašā laikā tām nebija likumdošanas tiesību, bet tikai padomdevēju. Tomēr radās priekšstats, ka likumu izstrādē piedalās ļoti daudzas struktūras. Rūp- niecības reorganizācijā liela loma bija 1935. gadā izveidotajai Latvijas Kredītbankai. Juridiski tā skaitījās kā akcionāru, faktiski piederēja valstij. Tieši tai valdība piešķīra tiesības palīdzēt uzņēmumiem, kas nokļuvuši grūtībās, kā arī radīt jaunas, lielas ražotnes. Sākās tā saucamo nacionālo uzņēmumu rašanās process (akcionāru sabiedrības, ko kontrolēja valsts). Tā radās AS “Laima”, “Aldaris”, “Kaļķis”, “Maiznieks”, “Dzirnavnieks”, “Šīferis” un citi. Palielinājās valsts monopolietekme smagajā rūpniecībā, celtniecības materiālu, elektroenerģijas, tabakas, alus ražošanā, tekstilnozarēs, kā arī valsts ekonomikā kopumā.

Ārkārtīgi liela nozīme valsts elektrifikācijas procesā bija Ķeguma HES, kuru nodeva ekspluatācijā 1939. gadā. Tā bija vislielākā hidroelektrostacija Baltijā. K. Ulmaņa valdīšanas laikā strauji palielinājās lauksaimniecības produkcijas ražošana. Izveidotas paju sabiedrības “Sviesta eksports”, “Bekona eksports” un citas. Uzlabojās eksportējamo preču kvalitāte, palielinājās apjoms, pieauga iepirkuma cenas. No Latvijas uz ārzemēm veda mežu, linus, graudus, sviestu. Un, protams, slaveno bekonu. Līdz vajadzīgajam svaram (80 kg) cūku nobaroja 7 - 8 mēnešos.

No Krāslavas stacijas līdz pašai pilsētai veidojās rinda. Vienā krātiņā — viens dzīvnieks. Ar cūku nobarošanu nodarbojās pat pilsētnieki, par bekoniem iekasējot lielas summas. Dzelzceļa sastāvs veidojās Indrā. Lūk, ko izstāstīja Nikodims Bārtulis, kas tajos laikos pārstāvēja sabiedrību “Bekona eksports”. Ešelona nodošana Padomju Krievijai notika Bigosovas dzelzceļa stacijā. Tas tika darīts prasmīgi un korekti. Lai gan puse, kura pieņēma, centās nepalaist garām pat vismazāko brāķi (par tādu tika uzskatīts pat vismazākais rukša ādas savainojums), darījums tika slēgts un dokumenti parakstīti stacijas bufetē. Latvijas puse ar lielu apetīti degustēja ēdienus un dzērienus, pieņēmēju puses pārstāvji izlikās, it kā tikko būtu pusdienojuši, viņi bija atturīgi. Alkoholiskie dzērieni šeit maksāja lētāk nekā Latvijā, tāpēc mūsējie centās iegādāties tos vēlākam laikam. Kā suvenīrus dāmām pirka smaržas. Nikodims izstāstīja, ka starp Indru un Piedruju toreiz pastāvēja šaursliežu dzelzceļš. Patiesībā līdzīgi par bekonu nodošanu un pieņemšanu Bigosovas stacijā stāstīja arī mans kaimiņš Vasīlijs Murzo, kurš agrāk dzīvoja Verhņedvinskā.

Latvija strauji palielināja eksportu. Daži skaitļi, salīdzinot 1934. un 1938. gadu miljonos latu: graudi — no 4,7 līdz 16,7; sviests — no 14,4 līdz 54,3; bekons — no 2,4 līdz 3,9. Valsts atbalstīja augstražīgu graudu šķirņu, šķirnes lopu, jaunas tehnikas ieviešanu.1939. gadā mūsu valsts tīrumos jau strādāja 1182 traktori. Vairākkārt pieauga pašmāju sējmašīnu un kuļmašīnu “Imanta” ražīgums. Zemnieki sāka audzēt cukurbietes. Uzcēla cukura rūpnīcas Jelgavā, Liepājā, Jēkabpilī. Valsts pilnībā tika apgādāta ar savu cukuru. Kārtējo reizi uzstājoties pa radio, K. Ulmanis teica, ka katrs valsts pilsonis varēs bērt krūzē trīs cukura karotītes.

Latvijas iedzīvotāji ne tikai nodrošināja sevi ar produkciju, bet arī eksports pārsniedza importu par 24,5 miljoniem latu.

Uzlabojās Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis. Fabriku un rūpnīcu strādnieku sociālā aizsardzība ievērojami palielinājās. Ieviesa obligāto apdrošināšanu slimības gadījumā. Strādnieki un viņu ģimenes locekļi sāka saņemt bezmaksas medicīnisko aprūpi, slimības lapas laikā viņiem maksāja 2/3 darba algas. Ik gadus tika piešķirts divas nedēļas ilgs apmaksāts atvaļinājums. Tajā pašā laikā zemniekiem tādu atvieglojumu nebija. Ja kāds no ģimenes locekļiem saslima, nācās pārdot lopus vai mantu, lai apmaksātu ārstēšanos slimnīcā.

Latgalē ģimenes bija lielas, daudzi iedzīvotāji devās peļņā uz bagātākiem valsts reģioniem. Daudz strādnieku katru gadu atbrauca no Austumpolijas.

Latvijas ekonomika strauji auga. Izveidoja zelta fondu. 30. gadu beigās lieli zelta krājumi glabājās Londonā (6554 kg), Ņujorkā (3048 kg), Parīzē (999 kg). 1940. gada sākumā Ņujorkas bankā zelta daudzums palielinājās vēl uz pusi, bet divas tonnas ielika Stokholmas bankā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas zelta krājumi valstij pilnībā atdoti. Pateicoties Ulmaņa laikā izveidotajam zelta krājumam, pēc neatkarības atjaunošanas mūsdienu Latvijā kļuva iespējams ieviest nacionālo valūtu — latu. Desmit gadu laikā Ņujorkas bankā izmaksātās dividendes ļāva uzturēt Latvijas, Igaunijas un Lietuvas vēstniecības ASV.

Statistikas dati liecina, ka 30. gadu beigās Latvija atradās starp tām sešām Eiropas valstīm, kurās visvairāk bija attīstīts agrārais sektors, bet dažās tautsaimniecības sfērās tā pat izvirzījās triju labāko vidū.

Neatpalika arī rūpniecība. Latvijas industrijas flagmanis skaitījās rūpnīca VEF, kurā ražoja radioaparātus, telefonus un citu elektrotehnisko produkciju. 1937. gadā izgudroja un sāka ražot pasaulē mazāko fotoaparātu “Minox”. Otrā pasaules kara laikā vācieši izveda daudz darbgaldu un patenta dokumentāciju, līdz 50. gadiem “Minox” ražoja Rietumvācijā. Otrā pasaules kara priekšvakarā VEF sāka izgatavot lidmašīnas.

Starp citu, mūsu konstruktora K. Irbīša iestrādes tika izmantotas tā laika viena no labākajiem iznīcinātājiem JAK-9 radīšanai.

Kur tagad ir slavenais VEF? Kur cukura rūpnīcas? Kur Latvijas bekons? Skumji...

Edmunds GEKIŠS (Turpinājums sekos)