Neparasta personība

Vācijā 1975. gadā publicētajā K. Raudives darbu bibliogrāfiskajā rādītājā nosauktas viņa 33 grāmatas latviešu, vācu, angļu, itāļu valodā, kurām vēl jāpieplusē daudzie raksti periodikā. Eiropā un Amerikā K. Raudive kļuva pazīstams galvenokārt ar septiņām grāmatām, kuras vācu valodā tulkojusi Zenta Mauriņa. Plašākas atsauksmes izpelnījusies triloģija “Silvestra Pērkona memuāri”, kura vāciskais nosaukums “Helligheit und Zweilicht” — “Gaisma un mijkrēslis” (1967), filozofisko eseju grāmata “Haosmensch un seine Überwindung” (1951), kurā paustās idejas par pārejas laikmeta cilvēku izvērsti izklāstītas vēlākajos darbos, īpašu uzmanību piesaistīja parapsiholoģijai veltītās, vācu valodā uzrakstītās divas grāmatas “Unhörbares wird hörbar” (1968) (”Nedzirdamais kļūst dzirdams”) un “Überleben wir den Tod?” (1973) (“Vai pārdzīvosim nāvi?”). Šie darbi, kā arī piedalīšanās ar referātiem parapsihologu simpozijos vairākās Eiropas valstīs Raudivem nodrošināja plašu ievērību — viņam tika piešķirta Šveices Parapsihologu augstākā godalga (1969), Romas Zinātņu akadēmijas goda akadēmiķa statuss, kā arī Nobela prēmijas nominācija.

K. Raudives kā personības neordināro raksturu pauž ne tikai viņa grāmatas, bet visa viņa dzīve, eksistenciālu, dziļi individuālu lēmumu un pavērsienu pieņemšana. Tas tika uzsvērts trešās atmodas laikā Rēzeknē, dzimtajā Asūnē un citur viņa 85 un 90 gadu atzīmēšanai veltītajās konferencēs, kad tika celts augšā padomju laikā noklusētais un specfondu dzīlēs noslēptais. Tika at-kārtoti izdotas K. Raudives grāmatas “Dzīves kultūrai”, “Personīgais un pārpersonīgais”, viņa tulkotā, ar plašu monogrāfisku ievadu apgādātā H. Ortegas i Gaseta “Mīlestība un gudrība”.

Toreiz apziņā aizķērās konferencē Rēzeknē kāda runātāja izteiktā līdzība. Sengrieķi nosaukuši savu septiņu gudro vārdus, pēc kuru veikuma var spriest par grieķu kultūru kopumā. “Ticu,” teica runātājs, “pienāks laiks, kad arī latvieši nosauks savus septiņus gudros un viņu vidū būs Konstantīna Raudives vārds.”

Ilgāku laiku bija relatīvs klusums, ja neskaita nedaudzus rakstus K. Raudives — parapsihologa sakarā. Un latviski iznākusī grāmata “Nedzirdamais kļūst dzirdams” (Zintnieks, 2003). Taču par Raudivi kā izcilāko hispānistu Latvijā spēcīgi atgādināja viņa tulkotais un apgādā “Jumava” izdotais Servantesa “Don Kihots” (1937 - 1938) ar A. Spekkes ievadu, izcilu Eiropas meistaru ilustrācijām, komentāriem, 720 lappuses lielformātā. Spānijas vēstniecība finansiāli atbalstīja šī lielā darba izdošanu, 500 eksemplārus dāvināja skolām, to visu vēršot par nozīmīgu kultūras notikumu Latvijā. Taču ne tikai šī lieldarba lielisks tulkojums, bet vairāki citi notikumi raksturo K. Raudivi kā neparastu personību.

Pirmkārt, tas, ka pašā Latgales nostūrī — pie robežas ar Baltkrieviju Mazo Baranauču ciemā — sīkzemnieku ģimenē dzimušais, bērnībā ļoti vārgais, noslēgtais zēns pēc Asūnes pamatskolas un Krāslavas ģimnāzijas beigšanas devās uz Eiropu. Drosmīgi, atpakaļ neatskatoties, lai izcilākajās universitātēs Parīzē (1930-1932), Madridē (1932-1932), Edinburgā (1934-1936) apgūtu zināšanas. Kā izvēles priekšmetus studētu filozofiju, kultūrvēsturi, literatūru. Un vēl studiju laikā Parīzē uzrakstītu savu pirmo grāmatu “Grieķu un romiešu mīti mākslā” (1931), kas iznāk divos laidienos un īpaši noderīga skolu jauniešiem un studentiem. K. Raudive klausās tādu izcilību kā K. Junga, H. Ortegas i Gaseta, Č. Finlaisona u.c. lekcijas, dodas ciemos pie Salamankas universitātes profesora Miguela de Unamuno. Tulko Unamuno romānu “Migla” un filozofisko traktātu “Dzīves traģiskās jūtas cilvēkos un tautās”, sarakstās ar spāņu filozofu līdz viņa aiziešanai mūžībā 1936. gadā.

K. Raudive līdzās dzimtajai latgaliešu un latviešu valodai pārvalda vācu, angļu, itāļu, krievu, franču, spāņu valodu, īpaši tuva viņam spāņu valoda, kuru pārvaldot perfekti, latviski tulko Servantesa, Unamuno, Ortegas i Gaseta darbus, raksta par viņiem apceres (žurnālā “Daugava” un citur). Rīgā top K. Raudives esejiski filozofiskā grāmata “Don Kihots un mūsdienu cilvēks” (1938), kurā — monogrāfiska apcere par Servantesu un esejas par spāņu kultūru. K. Raudive iekaro izcilākā hispānista (iepazīstinātāja ar spāņu kultūru) Latvijā slavu. Pēc atgriešanās Rīgā draugu pulciņā viņš tiek dēvēts par ārlietu ministru kultūras lietās. Ir viens no no jaunākajiem pazīstamajiem literātiem, kura nopelni atspoguļoti prestižajā biogrāfiskajā vārdnīcā “Es viņu pazīstu” (1939) K. Raudivi kā noteikta rakstura cilvēku raksturo viņa uzskatu suverenitāte, patstāvība. To viņš apliecina, gan neiekļaujoties Ulmaņa laika elitē, gan divus gadus (1942-1944) vadot kultūras nodaļu laikrakstā “Daugavas Vēstnesis”, rakstot par Latvijas un pasaules kultūras izcilākajām parādībām, bet vairoties no toreizējās politiskās konjunktūras. Viņš uzsver, ka noraida totalitārismu nacisma un komunisma formās, kā arī uzpūtīgo nacionālismu. Trimdā norobežojas no latviešu emigrantu ķildīgajām aprindām un gan Zviedrijas, gan Vācijas (Badkrocingenas) periodos ar dzīvesbiedri Zentu Mauriņu dzīvo visai savrupi. Liela patstāvība, patīgi kritiska attieksme Raudivem ir pret Eiropā izslavētajām dažām modernisma formām mākslā, kultūrā, kas analizētas filozofiskajās grāmatās “Laikmetu ārdītāji” (1974) un “Laikmeta atjaunotāji” (1976). K. Raudive savu filozofiju dēvē par sintētisku. Lielā mērā balstoties dzīves filozofijā, A. Bergsona intuitīvismā un spāņu eksistenciālismā, K. Raudive nekļūst par kāda filozofa tiešu sekotāju, saglabā savu patību konceptuālā un stila ziņā. Viņu kā nepakļāvīgo baigajā gadā arestē čekisti, bet kara sākumā Raudive nonāk Reimersa ielas gestapo izolatorā, no kura viņu izpestī Zenta Mauriņa ar savām vācu valodas perfektajām zināšanām. Savā dzīves laikā neredz nevienu valstisko struktūru, ar kuru varētu bez iebildēm solidarizēties, atbalstīt vai idealizēt. Tāpēc nebrīnīsimies, ka K. Raudive asi un nepārprotami noraidīja padomju varas pārstāvjus, kas pie viņa un Z. Mauriņas ieradās trimdā, lai mēģinātu pierunāt atgriezties Padomju Latvijā.

Kā rakstnieks K. Raudive uzrakstījis sešus romānus un noveļu krājumu “Dzīvības bads” (1964). Taču kā redzamākais un savdabīgākais, vispersoniskākais, reizē episki vērienīgākais “Silvestra Pērkona memuāri” — trijos sējumos, 10 grāmatās. Tā pirmajās nodaļās par prototipu kalpojis kāds Raudives novadnieks, kas apguvis mākslinieka iemaņas toreizējā Krievijas galvaspilsētā. Taču romāna varoņa — tēlnieka Silvestra tālākās gaitas Francijā un Spānijā ir visai tiešs paša Raudives dzīves un pieredzes atspulgs. Kaut arī brīvi transformēts laikā un profesijā. Rakstot šo lieldarbu 25-29 gadu vecumā, autors izseko septiņdesmitgadīgā Silvestra Pērkona dzīvi no 19. gadsimta beigām līdz jaunlaikiem. Atklājot būtībā paša pieredzi, jaunradi, mīlestību Parīzē un Spānijā. “Rakstot šos memuārus, es dziļāk pārdzīvoju šos notikumus, nekā toreiz, kad tie bija manis īstenoti,” secina K. Raudive.

“Silvestra Pērkona memuāru” visai sazaroto struktūru varētu kaut cik vispusīgi atklāt kādā plašā apcerē vai pat atsevišķā monogrāfijā. Šeit par pašu galveno. Tas ir darbs ar sazarotām sānlīnijām, ar romāniem romānā, ekskursiem mākslas krātuvju bagātībās, kultūrvēsturē. Ar filozofiski esejiskām atkāpēm. Vēstījuma dažādošanai izmantotas dienasgrāmatas un vēstuļu for-mas, īpaši mīlestības pārdzīvojumu atklāsmei. Reizē paša autora radošās varēšanas, jūtu niansētai atklāsmei. Līdz cilvēciskai neiespējamībai sakāpinātas Silvestra vēstules parīzietei Mirandellai. Epistolārie šedevri. Iejūtīgi, ar dramatiskiem piesitieniem raksturota pianiste Terēze Emi-nesku, kuras skulpturālo tēlu veido mākslinieks Silvestrs un kuras prototips ir Zenta Mauriņa.

Vēl īpaši atzīmējams K. Raudives romāns “Neredzamā gaisma” (1954), kurā tēlotas Baigā gada (pirmās okupācijas) norises Latvijā. Neviens no latviešu rakstniekiem līdz šim nav spējis ar tādu satriecošu patiesīguma mēru tēlot dažādu personāžu likteņus krievu padomju okupācijas laikā. K. Raudive šajā literāri filozofiskajā darbā nežēlīgi atklāj to ļaunumu un zaudējumus, ko staļiniskais totalitārisms nodarījis mūsu zemei. Gan dokumentālajos (ieskaitot Kārli Ulmani), gan brīvi tipizētajos tēlos un raksturos atklāj gan atsevišķu indivīdu, gan visas tautas traģēdiju.

Lielākā eksistenciālā izvēle K. Raudivem bijusi savas dzīves savijums ar slaveno rakstnieci, esejisti Zentu Mauriņu. Ar 12 gadus vecāko sievieti, kopš piecu gadu vecuma invalīdi uz ratiņiem. Vienmēr jaunu savos darbos, gara aktivitātēs. Pirmajā tikšanās reizē Rīgā Konstantīnu asi satrauc nesavienojami pretstati. Liela garīga spēka, smalka intelekta klātbūtne — reizē bezspēcība, nebrīva piekaltība, kas izraisījusi žēlumu un līdzjūtību, tieksmi palīdzēt, balstīt. Līdz top apņēmība — kļūt par viņas balstu. Reizē apzinoties, kādas grūtības uzņemas savā turpmākajā dzīvē. Mūža derība tiek noslēgta abu sapņu pilsētā Florencē, kad pirmais bildinājums Rīgā noraidīts. Un tā — gandrīz 40 gadi kopā kā savstarpējs balsts esamībai un radīšanai. Pati Mauriņa vēlāk rakstīs, ka, ja ne Raudive, viņas mūžs aizritētu kādā nespējnieku patversmē un viņa nespētu uzrakstīt daudzās grāmatas. “Neviens tā nav izpratis manu dzīvi kā viņš”— tā Mauriņa par šo nedaudz robusto, donkihotisko vīrieti. Savstarpējais garīgi radošais magnētisms satur viņus kopā, neraugoties uz atšķirībām raksturos, sāngājieniem, ārlaulības meitu, kuru Zenta pieņem kā savu bērnu. Konstantīns nekad nav kautrējies no Zentas invalīda ratiņiem, to sliedes ar viņa gādību atstātas Latvijā, Lietuvā, Somijā, Šveicē, Itālijā, Vācijā, Dānijā, Francijā — visur, kur kopā būts.

Konstantīns ir viņas kājas, pareizāk — viņa rokas pārvēršas par viņas kājām. Sākot ar 1952. gadu, Z. Mauriņai Zviedrijā, Vācijā, Šveicē ir pāri par 500 priekšlasījumu. Uz tiem ar savu mašīnu aizved Albatross (tā Zenta dēvē savu dzīvesbiedru). Uz savām rokām aiznesot līdz sarīkojumu galdam, skatuvei, uznesot par viesnīcu trepēm. Neuzticot nevienam citam, jo cilvēks nav čemodāns, ko var nest kā pagadās. K. Raudive ir viņas ekonoms, finansists, autovadītājs, bieži — pavārs, ekspresis, apteksnis... Vajag tikai Zentai bilst vārdu, un pēc kāda brīža viņi ir rakstnieces iemīļotajā upes krastā, mežā, kalnos... Bet Konstantīns, kā liecina Mauriņa, liek izteiktāk apzināties viņas talantu, ir pirmais viņas tikko tapušo darbu iejūtīgais vērtētājs. Viņa attieksme tiek raksturota ka “labestības brīnums”, “sargātājspēks”, “pašaizliedzes mīlestība”...

Taču savu iespēju robežās Zenta garīgi balsta savu Albatrosu, vairo viņa slavu pasaulē. Ļoti trūcīgajā Zviedrijas sākumlaikā tulko viņa nozīmīgos filozofiskos darbus.

Īsts Z. Mauriņas gara varoņdarbs ir Raudives apjomīgā lieldarba “Silvestra Pērkona memuāri”, tulkojums, kas iegūst vācisko nosaukumu “Heilligheit und Zwielicht” (1966). Z. Mauriņa ieteic romāna “Neredzamā gaisma” nosaukumu vāciski — “Das unsichtbare Licht” (1956).

Ja Latvijā K. Raudive kļuva pazīstams ar spāņu autoru darbu tulkojumiem un apcerēm, monogrāfiju “Don Kihots un mūsdienu cilvēks”, tad Eiropā un Amerikā — ar trimdas laikā tapušajiem darbiem ar Z. Mauriņas kā teicamas tulkotājas (vietumis arī viņa stila pieslīpētajās) starpniecību.

Pēdējie desmit K. Raudives dzīves gadi norit zem parapsiholoģijas zvaigznāja. Izmantojot sava laika moderno tehniku, aizrautīgi tiecas ierakstīt mirušo cilvēku balsis. Iegūtais plašais materiāls un teorētiskās apceres tiek apkopotas un izdotas divās grāmatās vācu valodā.

Kā jau atzīmēts, šie darbi, kā arī piedalīšanas dažādās konferencēs, guva augstus apbalvojumus un pagodinājumus, var teikt — iekaroja pasaules slavu, neraugoties uz daudziem noliegumiem un skeptiskiem iebildumiem. Taču šie pretrunīgie eksperimenti bija saistīti ar upuriem, zaudējumiem kā paša dzīvē, tā abu slaveno rakstnieku attiecībās. Pirmkārt, jaunas un aizvien modernākas aparatūras iegāde “balsu uztveršanai” prasīja krietnus līdzekļus, kurus sedza galvenokārt Z. Mauriņa no saviem honorāriem. Otrkārt, pavadot daudzas stundas un gadus pagraba laboratorijā, eksperimentētājs zaudēja krietnu daļu no savas veselības, reizē radot atsvešināšanos no agrākajām sirsnīgajām attiecībām, darbu apspriešanas” utt.

Piemēram, Zenta pārdzīvoja, ka K. neņēma viņu līdzi uz Vīni, kur notika kārtējā konference. Vīni viņa tik ļoti mīlēja. Un to, ka izpalika vairākkārt solītais ceļojums gar Vidusjūru. Tā vietā mierinājums: “Esi pacietīga, pabeigšu otro grāmatu par balsīm, es atgriezīšos pie literatūras, mēs būsim kopā. Un dosimies ceļojumā...”

K. Raudivem bija iesākts romāns “Dr. Faustus Staufenā”, iecerēts romāns “Otra krasta sieviete”, saistīts ar parapsiholoģiju, vēl filozofiska rakstura grāmata par akūtām kultūras un cilvēka problēmām.

Taču nepietika ne laika, ne spēka. Jau agrāk slimodams ar cukura diabētu un sirdskaiti, savā laboratorijā galīgi sabeidza veselību un mira 65 gadu vecumā. Pretrunīgi vērtētā parapsihologa slava bija iekarota uz netapušo, vien iecerēto literāro un filozofisko darbu rēķina.

Zenta Mauriņa piedeva Konstantīnam visas viņa vājības un sagatavoja plašu rakstu krājumu “Konstantin Raudive zum Gedächtnis” (1975).

Ar savu neparasto personību un neordinārajiem nolēmumiem K. Raudive pelnījis vismaz kādu darbu izlasi savā dzimtenē, kur reiz godināts kā Eiropas mēroga domātājs.

Pēteris ZEILE