Sapņu pilī lauka vidū

Olga ir vietējā, savulaik strādāja par slaucēju fermā, Andrejs bija lopkopis, lai gan savā dzimtenē Moldāvijā jeb tagadējā Moldovā bija apguvis pavisam citu, interesantu profesiju celtniecības jomā, bet pastrādāja tajā neilgi — līdz iesaukumam armijā mēnešus sešus veidoja mozaīku kādai topošajai datorrūpnīcai Kišiņevā. Tagad tādus speciālistus nevajag, bet iegūtās prasmes licis lietā ģimenes mājas būvniecībā, padarot to vizuāli pievilcīgu ar interesantām arhitektoniskām formām. Ja vien tiešā tuvumā nebūtu saimniecības ēku, tad ģimenes māju vēsā mierā varētu noturēt par tūrisma mītni naudīgu viesu uzņemšanai: iekļūšana pagalmā, pabraucot zem mūra arkas, mauriņā saulē gozējas vairāki dzirnakmeņi, teritoriju naktī apspīd vairākas mazjaudīgas spuldzes, kuru darbināšanai enerģiju uzkrāj dienā.

Ieeju mājā apzīmē divas laternas, arī tās naktī dod gaismu.

Daudz dažādu dekorāciju, bet lielāku uzmanību piesaista tieši vērpjamie ratiņi, kas uzkarināti pie sienas, iepriekš tos iztīrot un attiecīgi apstrādājot. Saimnieks apgalvo, ka krietni skaistāk te ir vasaras laikā, kad viss zaļo un zied. Laika gaitā šī nelielā koka mājiņa, kuru ģimene sev iegādājās pēc kāzām, paplašināta ar piebūvēm, aplikta ar ķieģeļiem, no vienkāršas mājas pārtapusi īstā sapņu pilī. Skaistajā kompleksā iederētos pavisam ekskluzīva odziņa — pāris pāvi, kurus, starp citu, saimnieki bija plānojuši iegādāties, bet kaut kā nesanāca. Pēdējie būvdarbi pilnībā nav pabeigti, vēl liels darbs jāiegulda iekšdarbos, kā arī jāizveido jauna apkures sistēma visā mājā — krāšņu apkures vietā būšot radiatori. Saimnieki uzsver, ka pretējā gadījumā vajadzētu uzbūvēt vēl vienu krāsni, bet kurināšana jau tagad atņem daudz laika, kuru var izmantot lietderīgāk — ar visu saimniecību ģimenei jātiek galā pašiem. Līdzās mājai uzbūvēta plaša vasaras virtuve, ir aka, no kuras tiek sūknēts ūdens un novadīts mājas lokālajā ūdensapgādes tīklā. Ir vairākas saimniecības ēkas: liellopu ferma, piena telpa ar dzesētāju un citu aprīkojumu, cūku kūts, nojume tehnikai, nojume sienam. Tehnikas gan nav daudz: kravas automašīna darba kārtībā, kas uz ceļiem netiek ekspluatēta, jo ir dārgas izmaksas, divi traktori: “MTZ” un “JuMZ”, dažāds piekabināmais inventārs.

Saruna ar saimniekiem turpinās vasaras virtuvē pie kafijas. Ne tikai Olgai ir zemnieku saknes, arī Andrejs audzis laukos, tālab augkopība un lopkopība abiem nav nekas jauns vai neizzināts. Starp citu, Andrejs ar savu tagadējo kaimiņu Zaharu ir no viena ciema, bija atbraucis apciemot viņu Latvijā un te arī satika Olgu. Turpināja satikties, līdz pārcēlās uz Latviju un izveidoja ģimeni, kurā tagad ir trīs dēli un divas audžumeitas. Georgijs Daugavpils tehnikumā apgūst automehāniķa profesiju, atgriezīsies laukos, Andrejs mācās Indras vidusskolas piektajā klasē, Igors — trešajā klasē. Abas meitenes ir Olgas māsas bērni: Tatjana jau precējusies, Viktorija mācās septītajā klasē. Lielā ģimene dzīvo ļoti draudzīgi, bērni palīdz pa māju, ravē dārzu, nedaudz piepalīdz arī saimniecībā, jo divatā pagrūti tikt ar visu galā. Bērni ir arī čakli pašdarbnieki: dejo, dzied.

Šodien no trim desmitiem liellopu saimniecībā ir sešas slaucamas govis, trīs zīdītājgovis un gaļas šķirnes vaislinieks no Holandes. Cūkkopība nav kā pamatnozare: viena sivēnmāte un apmēram desmit sivēnu nodrošina ģimenes galdu ar gaļu. Ir arī dārzs, kurā tiek izaudzēts viss nepieciešamais pašu patēriņam. Zeme izvietota kompakti pie mājas, kopā ar mežu tie ir kādi 65 hektāri, lauksaimniecībā izmantojamā — 55 hektāri. Graudaugus un bietes ražo tikai pašu bioloģiskajai saimniecībai. Daudz platības vajag daudzgadīgajiem zālājiem, jo lopiem ziemai lielā apjomā jāsagatavo kvalitatīvs siens un zaļā masa. Kādreiz tas bija fiziski smags roku darbs, turklāt — darbietilpīgs process, tagad ir rituļprese un rituļu ietinējs plēvē. Mūsdienīgā tehnika iegādāta par kredītu, jo citu brīvu līdzekļu nebija. Krīzes iespaidā naudas vairāk nav kļuvis, dzīvesbiedri meklē savas produkcijas tiešās realizācijas ceļus, jo iepirkuma cena par pienu ir zema. Cūkkopība, viņuprāt, nav glābiņš. Īsā laikā ir ļoti sarežģīti “pārmesties” no vienas nozares uz citu. Var tikai nedaudz palielināt cūku skaitu, bet tas neko neatrisina.

Olga: “Pat izdevumi bērnu izglītošanai jau kļūst nepanesami smagi, jo piena iepirkuma cena no kādreizējiem 18-15 santīmiem noslīdēja uz pieciem pašreiz. Nododam Daugavpils kooperatīvam, viena laime, ka divas reizes mēnesī regulāri norēķinās. Bet kas tā par cenu — 50 latu par tonnu! Degviela ļoti dārga, būs grūti izturēt. Savilkām jostas, kārtosim dokumentus un brauksim tirgot savu produkciju paši.”

Savs labums ir no bioloģiskās saimniecības statusa kā tāda — subsīdijas par hektāru lielākas. Tiesa iekūlumi nav lieli — vidēji 2,5 tonnas, bet tāda jau šo subsīdiju jēga — kompensēt neiegūto ražu. Saimniekiem veicas iegūt pietiekami tīru iekūlumu, kas der lopbarībai, arī neizlaižot caur attīrīšanas mehānismiem. Tā kā pašiem savas kaltes nav, pakalpojums būtu jāpērk, bet tas maksā dārgi. Vispār Birkes cenšas iztikt pašu spēkiem. Ja tehnika salūst, Andrejs pats to saremontē. Viņam palīdz dēls, kurš Daugavpilī mācās attiecīgu profesiju. Tehnika parasti lūst tālab, ka apkārtnē daudz mežacūku, kuras sarakņā zemi. Andrejs pats nav mednieks, bet priecājas, ka vecākais dēls maijā kārtos eksāmenu, un varbūt tad varēs labāk pasargāt tīrumus no nelūgtajiem viesiem. Mežacūkas sagādā problēmas lopiem, jo saplēš elektriskos ganus un govis izklīst. Ar bijušās padomju valsts teritorijā ražotajiem traktoriem neliela saimniecība var tīri labi iztikt. Ja lauks liels, sējai nepieciešamo zemi Andrejs uzar vienas dienas laikā. Mūsdienīgs ir uzkabināmais inventārs: rulonprese, ietinējs, pļaujmašīnas. Kur nevarēja atļauties jaunu, tur jāiztiek ar veco, padomju laika. Degvielu uz vietas nopirkt nevar, centralizēti mazajiem zemniekiem to arī nepiegādā, atliek parūpēties pašiem. Olga un Andrejs šajā jautājumā nesaskata problēmu — tāpat bieži jābrauc uz pilsētu dažādās darīšanās, pie reizes atved degvielu. Citādi būtu, ja pēc tās brauktu speciāli.

Lai vai kā smagi strādāt laukos, ne Olga, ne Andrejs pat nesapņo par vieglu dzīvi pilsētā, nekad netiecās pārvākties uz pilsētu.

Andrejs: “Esmu pieradis iziet ārā, paieties šurpu turpu, kaut ko konkrētu padarīt, uzlabot, bet pilsētā sēdi četras sienās, un viss. Tas nav domāts man!”

Olga: “Jau trešā dienā paliek kaut kā smagi un nogurdinoši, ciemojoties pilsētā. Turklāt algota darba daudziem tur nav tāpat kā laukos.”

Birkes uzsver, ka arī laukos pašu mājās ir ūdensvads, kanalizācija, pirts, kas labāk nekā duša vai vanna. Pārbūvēs apkuri, būs vēl labāki apstākļi. Lopbarību mūsdienās nevāra, kartupeļus, bietes vien labi sasmalcina un izbaro cūkām. Aug labāk, gaļa garšīgāka. Vispār daudz kas vairs nav tā, kā bija mūsu vecmāmiņu laikā. Vienīgi internets vēl nav sasniedzis ģimenes īpašumus, bet, kā saka Andrejs, bez tā var iztikt, lai gan bērniem tas būtu labi. Tik, cik vajag zemniekiem, dators pieejams pie pagasta lauksaimniecības konsultantiem bez problēmām. Andrejs gan labprātāk apmeklē izstādes, kur apskatās jaunāko tehniku, uzzina jaunumus, nolūko idejas. Ja šodien neko arī negrasās pirkt, tad varbūt nākotnē būs kāda vajadzība un iespēja ko iegādāties.

Andrejs: “ Man vajag nemitīgi darboties, nesaprotu, kā pilsētā var visu dienu nosēdēt dzīvoklī un neiziet laukā. Laukos bez darba nekad nebūsi. Patīk konstruēt. Viss, kas šeit radīts, ir tapis bez jebkādiem rasējumiem. Mazliet jāskatās, vai akmeņi sader kopā, bet lielākoties visi der. Ceru, ka kalpos ilgi, ja radīsies kādas problēmas, izjaukšu un salikšu par jaunu. Plānoju nojaukt mazāko nojumi, jo tā te bojā skatu, uzbūvēšu vēl vienu arku.”

Izskatās, ka katru darbu Andrejs padara ar lielu rūpību — mūri izskatās kā jauni, lai gan pirmajiem jau gadi trīs. Patiesībā viņa talants ļautu paplašināt biznesu — tūristiem šādi akmens dekorējumi noteikti būtu pa prātam. Sarunbiedrs pasmejas, sak, izīrēsim māju tūristiem, bet paši iesim dzīvot citā — pie ceļa pieder vēl viena mājiņa. Bet nopietni par tūrismu ir domāts, bijusi iecere būvēt vasaras mājiņu, izrakt zivju dīķi, jo vieta patiesi skaista. Turklāt apkārtnē sastopami reti putni — gārnis, melnais stārķis, dzērves, mednis, dzīvnieki.

Andrejam patīk gatavot šašlikus. Viņš tam nemeklē īpašu iemeslu — kad sagribas, tad arī kurina grilu. Olga ir laba saimniece — viņas sietais siers burtiski izkūst mutē un kur vēl pīrādziņi — tik garšīgus prot cept vienīgi Olga! Šķiet, patiesi ir jāatgriežas tirgū.

Olga: “Pieredze man ir, savulaik tirgojām savus piena produktus Daugavpilī, kad piena iepirkuma cenas kļuva pieņemamas, par tirgu aizmirsām. Tagad labi apstākļi tirgotājiem radīti Krāslavā — tomēr tuvāk nekā līdz Daugavpilij. Mēģināsim. Ja piedāvā kvalitatīvu produkciju par saprātīgu cenu, tad būs pircējs. Neizdevušos produkciju labāk pat nepiedāvāt, jo tirgū re- putācijai ir izšķiroša loma.”

Kā čaklie darbarūķi atpūšas? Izrādās, abi mīl apciemot radus un paši labprāt uzņem ciemiņus. Starp citu, kad pagasta lauksaimniecības konsultante telefoniski interesējās, vai drīkst atvest ciemiņu, atbilde bija: “Ciemiņiem vienmēr esam priecīgi!” Daugavpils un Jēkabpils ir ar roku aizsniedzamas, Birkēm nākas mērot arī tālāku ceļu. Andrejam dzimtenē palika māte, tēvs, brālis un māsa. Pareizticīgo Lieldienās ģimeni gatavojas apciemot Andreja māte un brālis. Pēc PSRS sabrukuma šie ceļojumi ir visai sarežģīti: vajag ielūgumu, vajag vīzu, biļetes dārgas. Birkes uz Moldovu brauc ar savu automašīnu caur Baltkrieviju un Ukrainu. Trūkums — katras robežas šķērsošanai jātērē līdz pat divām stundām.

Juris ROGA