Vortniki: ceļa sākums vai beigas?

Par savdabīgo ciemu pirmo informāciju ieguvām no Anitas un Igora Reščenko. Atceraties, pērnā gada rudenī rakstījām par mīlestības ogām rudens salnās (dārza zemenēm, kas pie viņiem nogatavojās vēlā rudenī) un viesu māju “Zemeņu krastiņi”, kuras atrašanās vieta tagad ir atzīmēta Latvijas autotūrisma kartē, lai potenciālajiem tūristiem būtu vieglāk sameklēt ceļu. Toreiz saņēmām uzaicinājumu kādreiz atbraukt vēl, lai tuvāk iepazītu ciemu un tā iedzīvotājus. Apsolījām un pagājušonedēļ šo savu solījumu izpildījām.

Pirmo pārsteigumu ciema ļaudis mums sagādāja, apturot redakcijas mašīnu pie zīmes, kas apzīmē vietu, kur sākas ciema robeža. Sagaidīja ar vērienu. Mums par godu akordeona spēles pavadījumā izpildīja katram latvietim tik pazīstamo dziesmu “Kur tu teci...” nedaudz tās vārdus pielāgojot notikumam. Cienāja ar āboliem, maizītēm, karstu tēju. Turpat apkārt ugunskuram cilpas meta zaķītis — mazā Daša maskā centās pateikt, ka Vortnikos garaušu ka biezs. Ciemā trīs mednieki, bet garaušus tas nebiedē. Vilki šeit neiebrien, toties bieži viesojas stirnas, gadās redzēt alni.

Izrādās, šī ir ciema iedzīvotāju atpūtas vieta, kur visi kopā sanāk vismaz reizi mēnesī. Pirms pāris gadiem visi kopā sakārtoja šo zemes stūrīti: kurš nesa akmeņus, kurš cirta krūmus, kurš nostiprināja zīmi, kurš izdaiļoja... Talkā aktīvi piedalījās arī ciema bērni, kas ir galvenie tīrības un kārtības uzturētāji. Ja kaut kur gadās redzēt tukšas plastmasas pudeles ceļa malā, nomestus konfekšu papīrus vai tamlīdzīgus gružus, ziniet — tie nav šī ciema bērnu grēka darbi. To mums apstiprināja visi ciema iedzīvotāji.

Stāsta Dašas mamma Tatjana Barkara: “Reiz mums abām pa priekšu gāja kāds bariņš jauniešu. Viens izmeta tukšu cigarešu paciņu, cits — alus pudeli. Mana Daša nenocietās un tā ļoti skaļi sacīja: “Nav labi mest pudeles uz ceļa!” Viņiem tas bija pārsteigums.”

Mēs uzsākam ekskursiju pa ciemu, apmeklējot pirmās pēc kārtas mājas saimnieku un saimnieci. Tie ir Jurijs un Vera Triznas. Abi izaudzinājuši divus bērnus, kas nodibinājuši savas ģimenes Daugavpilī un Dagdā. Abi priecājas par mazdēlu un mazmeitu. Abiem patīk šī vieta, kur apkārt šalc skujkoku mežs. Ir divi ezeri.

Par Vortnikiem J. Trizna visu pasaka trīs vārdos: “Šeit mana dzimtene”. Māju, kurā viņš dzīvo, 30. gados no pamatiem līdz jumtam uzbūvēja tēvs. Vēl šobaltdien kārtīgi kalpo viņa darinātās durvis, logu rāmji un viss pārējais mājā. Jurijs, būdams profesionāls agronoms, neklātienē pabeidza Ogres meža tehnikumu un 12 gadus nostrādāja mežā. Štatu samazināšanas rezultātā tagad ir kļuvis par bezdarbnieku, retumis piepelnās, izpildot galdniecības pasūtījumus, lai gan šo amatu nekur nav mācījies. Savas spējas skaidro ar gēniem — tēvs taču visu prata un paveica pats.

Stāsta J. Trizna: “Vortnikos visi ir no Triznu dzimtas un visi savā starpā radi. Pēc nostātiem, pirms vairāk nekā 100 gadiem šeit uz dzīvi kompakti apmetās poļi. Triznas ir poļi un senatnē uzturēja pat savus ģimenes kapus. Esmu interesējies, kā cēlies šis uzvārds — tam ir tieša saistība ar apbedīšanas rituālu. Ja par izcelsmi runājam, tad ciems Vortniki īstenībā ir Bortniki. Senatnē ļaudis te nodarbojās ar medus vākšanu, to darīja arī mans vectēvs. Te dzīvoja dravnieki (krievu valodā — bortniki,-aut). Kur dzīvo? Atbildēja — Bortnikos.”

Viesmīlīgie saimnieki mūs ilgi nelaiž prom, tomēr jāatvadās. Ekskursija turpinās, mēs braucam uz ciema visaugstāko punktu, kur dzīvo Alberts un Anna Luņi. Mūsu gida lomu ir uzņēmusies A. Reščenko, kura vārdus ber kā no ložmetēja. Pēc brīža jau zinām, kurā ciema mājā ir “centrālais caurlaižu punkts”, kurā dzīvo jauna ģimene, kur mednieki, kur makšķernieki, kur ir īsta krievu krāsns, kur brūvē garšīgu alu, kur dzīvo vecenīte, kas pie sevis mājās uzņem visus nelaimes putnus, kam vajadzīgas naktsmītnes. Uzzinām, ka autoveikals atbrauc divas reizes nedēļā, bet pastu no centra šurp nogādā ciema iedzīvotāji.
Kad esam pie mērķa, mums atklāj, ka Albertam Lunim ir dzimšanas diena, ka visi kopā iesim viņu sveikt. Mūs sagaida saimniece Anna, kurai arī jāpieņem apsveikumi, jo 1933. gadā dzimušais dzīvesbiedrs vēl ir gana ņiprs un devies makšķerēt, ko labi prot. Tam apliecinājums Annas kaķi, kas esot resnākie visā ciemā!

Pašai Annai rudenī būs 70 gadu. Šajā mājā dzīvoja viņas vecāki, caur šīs mājas logu viņa asarām acīs noraudzījās, kā vācieši aizveda brāli un māsu uz Vāciju. Mājās palika slimais tēvs, māte un pati, vēl gluži bērns. Šīs atmiņas viņu saviļņo līdz asarām: “Māsa strādāja pie saimnieka, sapazinās ar poli un aizbrauca uz Poliju. Retumis sarakstāmies. Brālis atbrauca mājās, bet veselības vairs nebija 29 gadu vecumā nomira.”

Sarunā iesaistās ciema iedzīvotāji. Uzzinām, ka Anna visu mūžu strādāja sovhozā, bet viņas vīrs mežrūpsaimniecībā zāģēja kokus. Abi pensionāri ir aktīvi, pasūta avīzes, viņiem ir gotiņa. Tieši viņu mājās pulcējas ciema ļaudis gan bēdās, gan priekos. Vortnikos ir raksturīgi rūpēties vienam par otru, bet it īpaši par pensionāriem. Ciema iedzīvotāju starpā valdošo harmoniju mums izskaidro ar faktu, ka viņi visi ir ļoti dažādi. Un tieši tas viņus vieno.

Bet ar ko tādu Triznas pievilināja šurp meitenes vai no puspasaules?

“Šie vīrieši tikai skaistākās par sievām ņēma”, momentā atbild Marija Trizna, kuru šeit visi sauc mīļā vārdā — Marusja. “Esmu no Baltkrievijas, 1961. gadā atbraucu uz Latviju, jo izgāju šeit pie vīra. Nu jau 7 gadus dzīvoju viena...”
“Marusja mums visu zina”, apgalvo A. Reščenko. “Viņa mums ir gan informācijas centrs, gan “biznesmene”, gan citādi ļoti uzņēmīga. Aiz komata var turpināt vēl un vēl. Par katru svešinieku uzzinās itin visu. Tāpēc jokojam — pie viņas ir “centrālais caurlaižu punkts”.”

Pavisam nejauši uzzinām, ka ciemā nav nevienas “točkas”. Esot problēma ar alkoholu, jo autoveikalā to netirgo.
“Konstantinovā kāds mums teica, ka uz trim mājām viņiem ir divas “točkas”. Vajag atsūtīt jums tos cilvēkus. Viņi iemācīs”, es saku.

Pēc skaļiem smiekliem atbilde ir kategoriski noliedzoša. Nevajag. Arī bez tās velna dziras var labi dzīvot. Ciemā kopīgi svin visus svētkus. Pienāk pareizticīgo Lieldienas — visi pie Marusjas ciemos, katoļu — pie Annas.
Staņislava Nartiša pasteidzas pirmā atbildēt uz jautājumu, vai tiešām neviens negrib braukt prom?
“Noteikti uz pilsētu aizbrauks, jo neprot govi slaukt”, saka S. Nartiša un zīmīgi paskatās uz savu meitu Aiju. “Kur ar tādiem nagiem govi slaukt!”

Smieklu vilnis Aiju nesamulsina. Viņa ir Rēzeknes augstskolas 3. kursa studente, topošā sākumskolas klašu skolotāja ar lieliem plāniem, par kuriem mamma nopūšas: “Nav jau tās naudiņas, bet kaut kā mēģināsim.”

Stāsta Aija: “Jāiegūst bakalaura grāds, domāju turpināt mācības maģistratūrā. No Vortnikiem acīmredzot došos uz pilsētu, jo tur vairāk iespēju. Pie mammas braukšu ciemos. Ziemā aizsnigušo ceļu dēļ ciemā sevišķi grūti. Ja ziemas nebūtu, varbūt es te arī paliktu.”

Atkal tiek skarta ceļu tēma, tā šejieniešiem ir ļoti sāpīga. Lai gan liekas naudas nav nevienam, mums skaidro, ka visi saprot ceļa nozīmi ciematam un katrs šim mērķim dod savu naudiņu. Lai attīrītu ceļu no sniega šogad jau izlietoti gandrīz 30 lati. Ar to vien, ka pagasts reizi pirms vēlēšanām iztīrīja sniegu, ir daudz par maz. Vajag, lai regulāri varētu atbraukt autoveikals, lai “ātrie” neiestigtu, lai bērnus uz skolu varētu aizvest. Ceļš ir tā lieta, kurā koncentrējas visu ciema ļaužu intereses, šī ciema ļaudis interesējas, kā citur rajonā līdzīgās situācijās risina ceļa problēmas? Pat Reščenko mobilais tālrunis sliktas uztveramības dēļ ne vienmēr ir glābējs, bet citu sakaru te nav. Toties te ir interesanti cilvēki.

Priežmales vidusskolas skolotāja, titula “Vice Misis Priežmale-2000” īpašniece Tatjana Barkara arī dzīvo Vortnikos. Viņas dzīvesbiedrs Vladimirs ir profesionāls karpu audzētājs, diemžēl bez darba savā iemīļotajā profesijā. Abiem aug meitiņa Daša.
Vortnikos aug ne tikai līgavas, bet arī līgavaiņi. Reščenko ģimenē ir trīs bērni: Suzanna, Sandra un Raimonds, kurš pagaidām ir ciema visjaunākais iedzīvotājs.

T. Barkara arī apgalvo, ka viņai šeit patīk dzīvot. Ievērojiet, to saka bijusī rīdziniece! Vienīgais, ko viņa nožēlo, ka savulaik pārtraukusi mācības Jelgavas augstskolā. Starp citu, pārspīlētas atbildības sajūtas dēļ.
Atceras T. Barkara: “Dzīvoju šeit, strādāju skolā, man bija izlaiduma klase. Domāju, kā es braukšu uz sesiju, visus šeit pievilšu!”

Atbildības sajūta raksturīga visiem ciema iedzīvotājiem. Kā saka: “solīts — darīts!” Aleksandrs un Irina Triznas dzīvo pašā ciema nomalē, viņu māja ir pēdējā. Reiz, palīdzot Reščenko ravēt zemeņu plantācijas, Irina sarunā izteicās, ka jaunībā dejojusi baletā. Horeogrāfijas pamatus sāka apgūt Daugavpilī, tad mācījusies Rīgā horeogrāfijas skolā. Kopumā baletam atdoti daudzi dzīves gadi, bijušas neskaitāmas viesizrādes. Vortnikos Irina dzīvo 10 gadus, nokļuva šeit tradicionāli — apprecējās.

Pēc šīs sarunas Irina kļuvusi par lauku horeogrāfu. Kopš pērnā gada rudens divas reizes nedēļā pie viņas uz nodarbībām nāk ciema bērni. Jau bijuši pirmie koncerti: ciema bērnu kolektīvs uzstājās Priežmales kultūras namā, bērnudārzā, pansionātā “Krastiņi”. Bērni sniedz koncertus arī sava ciema pensionāriem.

No Luņu mājas dodamies uz Reščenko ģimenes pirti, kuras labumus izbaudīt piesakās mūsu fotokorespondents. Es turpinu sarunu pie kamīna un tējas krūzes, kā arī uzklausu kuriozus. Gan par to, kā vīrs stūmis ceļā iestrēgušu mašīnu, bet viņa sieva, grūtniece, spiedusi grīdā akseleratora pedāli un abi kopā bažījušies, vai tik bērnam nebūs jānāk pasaulē tieši šādā brīdī. Gan par kādu citu gadījumu, kad ciema iedzīvotājai nācies dzemdēt pie kaimiņienes aiz ezera sveču gaismā, jo mājās nebija elektrības. Gan citus atgadījumus no šī ciema ļaužu dzīves, kurus apciemot mums noteikti gribas vēl.

Juris ROGA