Lai izdzīvotu, vājākajiem būs ciešāk jādraudzējas...

Dagdas vidusskola neapšaubāmi kļūs par šī novada lielāko mācību iestādi, kurā šobrīd ir 553 skolēni, 47 skolotāji un 27 tehniskā personāla darbinieki, tostarp arī sociālā pedagoģe, internāta skolotāja un skolas medicīnas māsa. Lai gan šos trīs speciālistus finansē no domes budžeta, viņu algas ir salīdzināmas ar tām, ko pedagogiem un mediķiem maksā valsts, proti, gan sociālā pedagoģe, gan internāta skolotāja, gan skolas medicīnas māsa saņem atalgojumu atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem, kas Dagdas vidusskolu būtiski atšķir no daudzām citām skolām, kur pašvaldība visiem tehniskajiem darbiniekiem nosaka atalgojumu pēc saviem ieskatiem. Bet tā nav vienīgā atšķirīgā iezīme.

— Cik daudz skolēnu jūsu skola var uzņemt?

— Dagdas vidusskola tika būvēta vairāk nekā tūkstotim audzēkņu pēc padomju laika normatīviem. Tagad šis cipars būs mazāks, bet vienalga rezerves ir lielas, ņemot vērā, ka klašu piepildījums mūsu skolā nav sasniedzis maksimumu, ko paredz ministru kabineta noteikumi — 30 bērnu klasē. Lielākajā klasē ir 27 audzēkņi, bet ir klases, kurās tikai 16 skolēnu. Ja rēķinām, ka varētu būt 30 bērnu klasē, tad ir ļoti lielas rezerves, īpaši sākumskolā. Pēc pašreizējiem datiem nākamgad mums būs 43 pirmklasnieki, no kuriem var nokomplektēt divas klases, bet īstenībā abās kopā vēl varētu uzņemt 17 skolēnus, lai katrā būtu 30 bērnu. Uzņemt varam daudz, bet mēs neesam motivēti savākt visus lauku bērnus, tas nav mūsu interesēs nekādā ziņā. Kādreiz no citu skolu skolotājiem izskan doma, ka Dagdas vidusskola “apēdīs” mazās skolas, bet es viņiem vienmēr esmu teikusi — ja arī bērns atnāks uz mūsu skolu, pašreizējā brīdī tas neko nemaina, jo pagaidām finansējums tiek piešķirts uz pedagogu slodzēm. Vienalga, vai klasē ir 16 bērni vai 27, skolotāju būs tik, cik to ir.

Skolai ir savs internāts, kurā dzīvo 31 skolēns, bet faktiski varam uzņemt vēl 12, jo tur ir 43 vietas. Tie ir vidusskolēni, izņemot vienu sestās klases skolnieku. Visvairāk internātā ir Šķaunes un Aulejas pagasta bērnu.

— Kāda situācija veidojas jūsu skolā, ja tiks ieviests jaunais finansēšanas modelis “Nauda seko skolēnam līdzi uz novadu”? Ko iegūstat, ko zaudējat?

— Iegūstam vienīgi tad, ja nauda seko skolēnam līdzi uz skolu, proti, ja naudu pārskaita tieši konkrētai skolai. Tagad gan privāto skolu direktori, gan pedagogi, gan zinātnes pārstāvji presē par to daudz runā, ka būtu ļoti jauki, ja naudiņa ietu tieši uz skolu. Nākamajā mācību gadā mums būtu aptuveni 13-14 likmes klāt pie šī gada pedagogu likmju skaita. Tas nozīmē, ka no šīm likmēm varētu apmaksāt sociālās pedagoģes darbu, kas tagad tiek finansēts no domes budžeta. Bērniem tagad ļoti daudz problēmu ar izrunu, tālab mūsu skolā ir psiholoģe un logopēde, kura ļoti labi strādā. Pašreiz šī speciālista darbu finansē no rajona kopējā budžeta, bet novadā viņu varētu paņemt darbā skolā uz pilnu slodzi. Ir citas lietas, ko varētu un vajadzētu sakārtot, tiem pašiem lauku bērniem varētu vairāk panākt pretī. Mums būtu iespēja piedāvāt bērniem vairāk pulciņu, veicināt interešu izglītību, saglabāt arī turpmāk pagarinātās darba grupas, jo ļoti daudz skolēnu nāk no pagastiem. Ja likvidējam pagarinātās grupas, tad mazie bērni paliek neviena nepieskatīti brīvā vaļā, jo autobuss no pagastiem atnāk trijos vai pusčetros, bet mazajiem stundas beidzas jau vienos dienā. Kurš tad viņus pieskatīs? Autobuss divas reizes uz skolu pēc bērniem nebrauks. Ja vidusskolēns var palikt internātā, tad mazajiem šis risinājums īsti neder. Mums ir bijušās situācijas, kad pašiem pedagogiem jārisina, piemēram, bērna ēdināšanas jautājums, jo vecāki ne vienmēr padomā, kā bērns dzīvos nedēļu pilsētā, no kā pārtiks? Naudas iedod nepietiekami, līdzpaņemtā pārtika, izrādās, nav ilgstoši uzglabājama, bet bērnam gribas ēst un viņš radušos problēmu risina, kā pats māk. Tā nav labākā izeja ievietot mazos bērnus internātā. Jauniešiem ir vieglāk, viņi ir nākamie studenti, kuri jau paši spēj parūpēties par sevi. Bet dzīve ir tāda, kāda ir: ministrijas oficiālā nostāja liecina, ka nauda sekos bērnam uz novadu. Kā tad būs, es nezinu, jo visu izlems jaunievēlētie deputāti.

— Kāda ir jūsu attieksme pret ideju, ka jaunajā finansēšanas modelī lielāka skola varētu padalīties ar mazākajām, atdodot tām kādu daļu no pedagogu slodžu skaita, kļūstot par sava veida donoru un palīdzot citiem izdzīvot?

— Dagdas novada modelī paredzēts, ka Dagdas vidusskolai pēc skolēnu skaita ir 89 likmes. Vakara vidusskola tiks integrēta mūsu skolā; Ezernieku vidusskolai, kurā šobrīd ir 140 skolēni, plānots atdot 2,66 mūsu likmes; Andrupenes pamatskolai, kurā 108 skolēni, plānots atdot 2,05 likmes; Šķaunes pamatskolai, kurā 40 skolēni, plānots atdot 0,76 likmes; Labiešu sākumskolai, kurā 13 skolēni, plānots atdot 0,25 likmes; iecerētajai filiālei Upmalā, kurā ir 26 skolēni, plānots atdot 0,49 likmes; Asūnes pamatskolai, kurā ir 82 skolēni, plānots atdot 1,56 likmes; Andzeļu pamatskolai, kurā ir 74 skolēni, plānots atdot 1,4 likmes un Konstantinovas pamatskolai, kurā ir 30 skolēni, plānots atdot 0,57 likmes. Tātad, likmes sadalītas nevis vienai divām skolām, kurām vajadzētu vitāli palīdzēt izdzīvot, bet starp visām pilnīgi visas likmes, kas mums būtu, ieviešot jauno finansēšanas modeli. Sadalīts pat vairāk, jo aprēķinu pamatā ir pašreizējais bērnu skaits. Bet nākamgad viņu būs mazāk, jo vidusskolu pabeidz 70 skolēni, bet 1. klasē atnāks 43 un vēl kāds neliels skaits papildinās 10. klasi. Skolēnu kopumā būs mazāk, kā jau tas ir katru gadu, jo ne ar ko neatšķiramies no citiem.

Protams, tas ir modelis, bet tajā mums nekas nepaliek. Līdz ar to es nevaru plānot apmaksāt ne sociālo pedagogu, ne citus speciālistus. Atklāti runājot, ja Dagda nevarēs viņus piesaistīt, tad arī neviena cita skola novadā to nevarēs izdarīt, un mums būs jāatsakās no gadiem uzkrātās pozitīvās pieredzes. Ja pašvaldība būs tādā pašā kritiskā situācijā, kā šodien, tad novadā tā diez vai varēs uzturēt šos speciālistus no sava budžeta un diez vai uzturēs, jo vienotā teritorijā tūlīt aktualizēsies jautājums: “Kāpēc Dagdas vidusskolai un ne citai skolai?” Tādējādi jaunā finansēšanas modeļa dēļ zaudē ne tikai lauku skolas, kā tas bieži izskan, zaudē arī Dagdas vidusskola.

— Kā atrast izeju no šādas situācijas? Jums jau tāpat nevajadzēs visas 13 likmes, vai cik tur tās būs...

— Visas nē, nekādā ziņā. Arī mūsu skolotāji neiebilst padalīties ar patiesi brīvām likmēm. Manuprāt, tajos pagastos, kur ļoti maz skolēnu, vajadzētu atstāt sākumskolu — 1.-4. klašu skolēniem būtu jāpaliek savās skolās. Vienalga kā: vai veidojot apvienotās klases, vai pārveidojot par filiālēm nelielas skolas, bet viennozīmīgi jāsaglabā šī iespēja mazajiem bērniem mācīties tuvāk dzīvesvietai. Šai lietai esam gatavi palīdzēt.

Tad ir daudzas skolas, kuras pašas spēs iztikt. Esmu pārliecināta, ka gan Ezernieku, gan Andrupenes, gan Asūnes, gan Andzeļu skola, pat ja viņiem būtu mazāk to likmju, galus kopā savilktu, jo bērnu šajās skolās tomēr ir pietiekami, lai izdzīvotu. Gan direktori atrastu optimālo risinājumu, varbūt kādas klases apvienotu, varbūt apvienotu mācību priekšmetus kādām klasēm, varianti ir dažādi. Pārējās varētu būt filiāles kādai tuvākai skolai, lai varētu saglābt skolu kā skolu.

— Lai mazās skolas varētu izdzīvot, tām būtu ciešāk jādraudzējas?

— Domāju, tā ir vienīgā izeja. Piemēram, jau tika runāts, ka Upmala varētu būt filiāle citai skolai. Objektīvi varam palīdzēt, lai 1.-4. klases bērni varētu mācīties uz vietas. Bet nezinu, vai tas ir iespējams, ja viss paliek pa vecam. Visiem vienalga pietrūks, uz mūsu rēķina nevarētu izglābt visas skolas pat pie lielākās vēlēšanās, jo ar katru gadu bērnu ir mazāk. Mūsu skola būtu lielāka, ja Dagdā būtu dažādas ražotnes, pilsēta augtu un attīstītos, bet tā tas nav. Labi, vienu gadu visas likmes atdosim, jo tuvojas vēlēšanas un neviens negrib runāt par nepopulārām lietām.

— Pie jums mācās ne tikai Dagdas bērni, bet arī daudz skolēnu no lauku pašvaldībām. Vai viņu zināšanas ir pietiekamas, lai turpinātu skoloties pilsētas skolā? Nav tā, ka kaut kas jāiemāca no jauna, jāpārmāca?

— Nekādā ziņā. Par saviem kolēģiem citās skolās varu sacīt tikai labāko. Mēs sakām — pilsētas skola, bet īstenībā esam gandrīz lauku skola. Runājot par izglītības kvalitāti, visi skolotāji strādā čakli un cenšas padarīt darbu pēc labākās sirdsapziņas. Bērnu vecākiem saku, ka nav tādu skolotāju, kas negribētu iemācīt. Kurš no mums, darošs savu darbu, grib, lai tas neizdodas? Bet tas, ka daudzi gudri prāti aizbrauc no laukiem, ir fakts. Arī tie gudrie audzēkņi, kuri šeit bija, aizbrauca un vairs neatgriežas, tātad arī viņu bērni pie mums nemācīsies.

Mums nav jāpārmāca bērni, kuri atnāk no lauku skolām. Viņi integrējas šajā vidē, un viss ir kārtībā. No vienas un tās pašas skolas atnāk gan tādi, kuriem sokas labi, gan tādi, kuriem mācības nepadodas, kā mēs visi gribētu.

— Lauku skolu materiālā bāze ir salīdzinoši vājāka par pilsētu skolās esošo. Tas neatstāj negatīvas sekas?

— Šajā ziņā mūsu iespējas patiesi ir lielākas, esam iesaistījušies daudzos projektos. Mūsdienīga orgtehnika, topošie dabas zinību kabineti parāda bērnam iespēju iegūt vairāk informācijas, viņš pratīs arī tālāk savā dzīvē to iegūt. Lauku skolā ir citādāk. Bet kādreiz ir tā, ka bērns var lasīt grāmatu un arī iegūt ļoti daudz. Mēs visi mācījāmies no grāmatām, nebija tādas tehnikas.

Lauku skolā ir citas priekšrocības. Tā kā skolēnu tajās maz, skolotājs visu laiku ir blakus bērnam, daudz strādā individuāli. Mēs tā nespējam, toties vairāk motivējam iegūt informāciju pašam, ne tikai ar skolotāja ciešu līdzdalību un palīdzību.

— Ir ļoti ticami, ka jaunais finansēšanas modelis nedraud jūsu skolas pedagogiem ar bezdarbu...

— Ir atsevišķi skolotāji, kuriem jau tagad pilnas likmes nav, bet mums ir pulciņi, ir fakultatīvi, līdz ar to skolotājs ir noslogots.

— Vai jums ir iespēja akumulēt lauku skolu pedagogus, ja viņi paliek bez darba?

— Uz esošo skolēnu skaitu mums vajadzīgs viens vienīgs matemātikas skolotājs, kurš jau ir sarunāts. Protams, arī mūsu skolā pedagogi noveco, pēc trim vai četriem gadiem skolotājus vajadzēs, taču visiem lauku skolotājiem vienalga vietas nebūs. Dzīve ir tāda, kāda tā ir, un nevar uz visu raudzīties pesimistiski. Pedagogiem ir jāstrādā ar optimismu, jo viņu skolēniem visa dzīve priekšā, tāpēc nevar nolaist rokas un nīgri staigāt apkārt. Cenšamies aktīvi darboties, lai bērniem ir gaišāka nākotne.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA