Ak, vasara skaistā!

Mūsu dienās vasara daudziem patīk pat vairāk nekā dzejnieku iecienītais gadalaiks — rudens. Kāpēc? Tāpēc ka vasarā bērniem ir liela brīvība. Visgarākais brīvlaiks, bet vairākumam pieaugušo — ilgi gaidītais atvaļinājums.

No jums, dārgie “Ezerzemes” lasītāji, mēs šķīrāmies pavasarī. Toreiz es stāstīju jums par pavasara mēnešu un pavasara puķu izcelsmi. Tagad parunāsim par vasaru, par puķēm, augiem un ogām.

Jūnijs ir pirmais vasaras mēnesis, tas ir visgarākās dienas un visīsākās nakts mēnesis, kad mēs nesēžam mājās un atzīmējam Līgosvētkus un Jāņudienu.

Jūniju tā nosauca Romas dievietes Junonas vārdā. Romieši ticēja, ka Junona dāvā cilvēkiem lietu un ražu, panākumus un uzvaru. Viņu uzskatīja par auglības dievieti.

Tautā ir daudz sakāmvārdu par jūniju: “Jūnijā tukšums pagalmā, toties druvā ka biezs”, “Skopulis jūnijs krāj ražu veselam gadam”. Šajā mēnesī zemnieku ir grūti atrast mājās. Viņš strādā laukā. Vārds “lauks” (senkrievu “poļ”) nozīmē “atklāts, klajš”. Piemēram, grāmatas laukums, tukšas vietas, klajums mežā, platmale. Bet, lūk, druva ir zeme, kur aug graudaugi, nevis tukša telpa. Tautā saka: “Baro nevis lauks, bet druva.”

Šogad jūnijs bija neparasts: nelija lietus, pat Līgonaktī nelija. Šo laiku skaisti aprakstīja A. Grekovs. Viņš teica, ka virs dzidrā debess juma spīd karstā saule, reibinoši smaržo liepziedi un šalc tumšais mežs, kas ir noslēpumu pilns. Tomēr jūnijs iepriecināja mūs: agrāk nekā parasti mežā un dārzā nogatavojās zemenes un mellenes. Bet, kad nolija pirmais lietus, no rītiem pļavās un mežos mēs tīksminājāmies par rasas dimantiem. Tēlainā valodā par dimantu dēvē visu, kas staro, spīd, dzirkstī, laistās visās krāsās.

Puķu karaliene jūnijā ir peonija. Šai puķei pievērsa uzmanību pat slavenais S. Maršaks. Viņš jūsmoja par tās ziediem: krāšņiem, vēsiem, spilgtiem, to reibinošo smaržu, robotām tumšzaļām lapām. Peonijas ir mūsu jaunības labākā puķes. Tās ziedi bija kopā ar mums gan eksāmenos, gan izlaiduma ballēs.

Gribu jums pastāstīt par vēl divām vasaras puķēm. Lauvmutītes... Tagad dārzos tās sastopamas visai reti. Bet pie romiešiem tās auga visur, jo atgādināja viņu iemīļoto mīstisko varoni Hēraklu, kurš uzvarēja nikno lauvu, pārplēsdams pušu tā baismīgo rīkli. Tad puķu dieviete Flora radīja ziedu, kas pēc formas un krāsas atgādina asiņainu lauvas muti. Bet pie mums bieži var sastapt kliņģerītes (no vārda “kalende”). Tā romieši nosauca pirmās un pēdējās mēneša dienas, no tā arī cēlies kalendārs. Bet kāds tam sakars ar ziediem? Augs nosaukts tieši tāpēc, ka tas zied ilgi, vairākus mēnešus. Turpretim sēklas ar ieliektām bedrītēm atgādina apgrieztus nagus. Ziedi ir ārstnieciski. Kliņģerītes sāk ziedēt jūnijā un turpina jūlijā.

Jūlijs savu nosaukumu dabūjis par godu slavenajam Romas karavadonim, politiskajam darbiniekam un rakstniekam Gajam Jūlijam Cēzaram. Jūlijs ir vasaras pilnbrieds, gada vidus. Tas ir viskarstākais mēnesis. Viss zied un nobriest, pat nezāles. Paiesies pa zāli, un svārkiem vai biksēm pielips dažādu nezāļu sēklas. Pieķērušās mūsu drēbēm, dzīvnieku vilnai, tās gluži kā nelūgtas viešņas pārceļo uz jaunām vietām.

Bet cik daudz ir ogu un sēņu! Ne vienu reizi vien grozu jūs pielasījāt pilnu mežā vai dārzā. Par sēnēm daudz rakstījis N. Sladkovs: kur vien skaties, pavīd gan dzeltenās gaileņu cepurītes, gan celmenes uz tievā kātiņa, gan smuidrās bērzlapes. Lai gan šogad sēņu ir pamaz, visčaklākie sēņotāji tās tomēr atrod.

Jūlijā mūs iepriecināja lieti ar varavīksni, pabiedēja arī negaisi.

Nu jau sācies vasaras pēdējais mēnesis augusts. Tā nosaukums cēlies no seno romiešu vārda “augustus”, kas nozīmē “dižs”. Tā sauca vienu no senās Romas imperatoriem.

Augusts iepriecinās mūs ar svaigiem dārzeņiem un kartupeļiem, kartupeļu bumbuļi atgādina trifeļsēni, kas aug pazemē. Bet Itālijā, kurp kartupeļus ieveda no Amerikas, to nosauca sēnes vārdā — “tartufolo”. Vēlāk vācieši pārmainīja šo vārdu, un tas kļuva par kartoffel. Mums tā ir “otrā maize”. Bet kādreiz cars Pēteris I piespieda stādīt kartupeļus, jo trūka graudu un tauta cieta badu. No vēstures ir zināms, ka cilvēki, iestādījuši kartupeļus, sāka ēst to zaļos ābolīšus, nevis bumbuļus un... mira no saindēšanās. Sazaļojuši kartupeļi ir bīstami cilvēkam un dzīvniekiem. Taču mums tas nedraud, mēs daudz zinām, bet dažas kartupeļu šķirnes tagad pat nezied. Paiet 70 - 80 dienu kopš stādīšanas — un roc, ēd ar baudu. Jaunajos kartupeļos taču ir daudz vitamīnu, tie ir gandrīz ārstnieciski.

Nobriest arī kāposti, pat vēlīnās šķirnes. Vārds “kāposts” nozīmē “kacēns, kāpostgalva”. Kādas tad var būt pusdienas vasarā bez gurķa? Vārds “gurķis” cēlies no grieķu vārda “aguros”, kas nozīmē “nenogatavojies, nenobriedis”. Patiešām melones, arbūzi, ķirši jo vairāk ir nogatavojušies, jo garšīgāki, bet gurķi, gluži otrādi, tiek augstāk vērtēti, kamēr nav sadzeltējuši, pārgatavojušies. Ļoti garšīgi ir gurķi ar medu.

Tagad mūsu dārzos aug gan paprika, gan baklažāni. Lai jums ir bagāta raža, laba ēstgriba un patīkama atpūta!

Ņina GADŪNE