Pazīstamā adrese

Savu piemājas saimniecību mani labie paziņas nosaukuši par godu vecākajai meitai - “Aļesje”. Kaut arī vecā viensēta atrodas pavisam netālu no Šķeltovas ciemata, tomēr no dažādiem trokšņiem to pasargā nelielu mežu ieloki, arī ezers tepat blakus. Taču ūdens viensētā ir vissvarīgākā lieta, tāpēc tālredzīgie saimnieki trijos piegājienos dīķi pie paša sliekšņa paplašināja līdz vajadzīgajam lielumam, un tagad ūdens spogulis aizņem piecus ārus. Arī dziļums pieklājīgs - vairāk nekā trīs metri, kas paglābj ūdens iemītniekus no smakšanas. Tomēr ziemā Nikolajs cērt āliņģus, kuros ieliek niedru aizbāžņus (labākai aerācijai), un skābekļa bads pagaidām nebija vērojams.

Zivsaimnieciska darbība te rit amatierlīmenī: mākslīgajā ūdenstilpē saimnieka pūlēm mīt tādas pašas zivis kā arī kaimiņos esošajā ezerā. Sen zināma patiesība: tāpēc jau līdaka ir ezerā, lai karūsa nesnaustu. Kādu reizi Nikolajs ielaida dīķī tikai dažas plēsoņas, un tās savairojušās nodrošināja aktīvu dzīvesveidu visu sugu zivīm, kas veicina sudrabkasūsu un dzelteno karūsu, asaru un ruduļu strauju augšanu. Bija gadījums: vecākā dēla draugs Jevģēnijs no krasta ar makšķeri noķēra pusdienām kilogramu smagu līni un nedaudz mazāku plaudi. Sajūsmai ne-bija gala, copmanim tā nekad nebija veicies pat uz lieliem ezeriem.

Pie Zojas un Nikolaja es ciemojos trešo reizi. Kādu reizi viņi kļuva populāri Latvijā kā integrācijas radiokonkursa “Saskaņa ģimenē, saskaņa valstī” uzvarētāji. Intriģējoši bija tas, ka Taraseviči ir ne pavisam parasta ģimene: čigāniete un baltkrievs. Pašlaik, ielūkojoties savu paziņu sejās, es neviļus pajokoju: “Kurš tad no jums abiem ir čigāns?” Patiešām iedegušais baltkrievs Nikolajs, kurš pastāvīgi strādā svaigā gaisā, visdrīzāk līdzīgs arābam. Toties čigānietei Zojai ir pavisam balta ādas krāsa. Kā viņa pastāstīja, to mazmeita saņēmusi mantojumā no savas vecāsmātes Ievas, kura, starp citu, bija krieviete.

Otro reizi es stāstīju par šo ģimeni porcelāna kāzu sakarā: ātri aizritēja divi kopīgi nodzīvoto gadu desmiti. Kad savi bērni jau paaugās, Zoja un Nikolajs nolēma paņemt audžudēlu. Kopš tā laika pagājuši seši gadi, un rudenī Artūrs ies pirmajā klasītē! Šajos gados bioloģiskā māte tā arī ne reizes nav iegriezusies viensētā, bet aizbildņi nebeidz priecāties, raugoties uz dēlu. Tēvs tā arī sacīja: “Artūrs ir kā pieaudzis cilvēks, viņš nemīl sēdēt, rokas klēpī salicis, bet viensētā darbu gana gan pieaugušajiem, gan arī bērniem.”

Tiesa, savi bērni ir gandrīz patstāvīgi. Kādreiz Zoja un Nikolajs pabeidza Višķu sovhoztehnikumu. Sekojot vecāku piemēram, arī vecākais dēls Aleksandrs pabeidza to pašu mācību iestādi (bet jau pārdēvēto), kur saņēma mehāniķa diplomu. Izmēģināja savu māku gan Rīgā, gan Anglijā, kur nopelnīja naudu sava mērķa realizēšanai un tagad ar prieku stūrē BMW. Nav svarīgi tas, ka ārzemju vāģis nav nekāds jaunais, toties drošs braukšanā. Tagad Aleksandrs devies peļņā uz kādu stipru Bauskas rajona saimniecību. Taču arī tur radušās problēmas: piena iepirkuma cenu lejupslīde vistiešākajā veidā ietekmēja mehanizatora no Latgales peļņu. Visur savas likstas... Meita Aļesja pabeidza Daugavpils Saules skolas pirmo kursu un tagad, atpūšoties laukos, palīdz vecākiem. Viņai ir daudz draugu no vietējiem, un visi atzīst par labāku peldēties dīķi nekā ezerā. Vārdu sakot, viensētā nenākas garlaikoties.

Katrā atbraukšanas reizē es manīju aizvien jaunas labiekārtošanas pazīmes. Ērta lapene ar savdabīgu pītu kārklu klūgu jumtiņu, tādi paši dekoratīvi žodziņi. Dīķa krastus savieno tiltiņš, kuru iecienījuši gan makšķernieki, gan peldētāji. Pagalmā ir daudz puķu improvizētos podos, arī puķu dobes te visai savdabīgas. Dzīvesbiedri Taraseviči mīl skaistumu. Pašā krastā blakus ugunskura vietai divi jauni barbekjū cepšanas trauki. Pamanījusi manu vērīgo skatienu, Zoja paskaidroja: “Pagājušā mēneša 17. datumā man bija dzimšanas diena. Vajadzēja tā sagadīties, ka gan vecākais dēls, gan veikala saimniece, kurā es strādāju, uzdāvināja man šašliku pagatavošanas ierīci. Un īsti vietā: mēs mīlam uzņemt ciemiņus un cienāt tos. Vieniem cepam desiņas uz oglēm, otriem piedāvājam folijā ceptas zivis, bet šašliki ir obligāts ēdiens. Abi bar-bekjū pavardi tiek likti lietā.”

Visgrūtākā tēma ir par peļņu, kas nav nekāda labā. Veco viensētu dzīvesbiedri Taraseviči saņēma mantojumā pirms deviņpadsmit gadiem. Sākumā pievērsās lopkopībai, taču bagāti nekļuva. Vēlāk diplomētie agronomi nopietni aizrāvās ar dārzeņu audzēšanu, un sakņudārzs zem plēves reizēm aizņēma līdz desmit āru platību. Tikai galveno peļņu saņēma ne jau paši audzētāji, bet gan pārpircēji. Izstudējuši visus siltumnīcu saimniecības vadīšanas noslēpumus, sezonā no sešiem āriem viensētnieki pamanījās novākt pat sešu tonnu gurķu ražu. Bija sāpīgi saņemt nieka peļņu (kā jau Latgalē) ar tik izcilu ražību kā Holandē. Tāpēc arī nācās samazināt ražošanu. Taču, ja situācija tirgū mainīsies, dzīvesbiedri Taraseviči gatavi atkal pielietot savas zināšanas un pieredzi. Turpretim pagaidām lielas peļņas nav, un jauna traktora iegāde joprojām ir nerealizējams sapnis. Tāpat kā pamatīga mājas rekonstrukcija, kas arī tiek atlikta līdz labākiem laikiem.

Atmetis ar roku lauksaimniecībai, tagad Nikolajs dod priekšroku darbam jaunbūvēs, kur vēl ir pieprasīts viņa talants un meistara rokas. Nekur tālu viņš nebrauc, bet samaksa par darbu Latgalē ir ļoti pieticīga. Arī Zojai nākas samierināties ar minimālo algu. Turpretim cenas veikalos ir gluži kā čūskas - šņāc un kož. Grūti ir dzīvot bez pārliecības par rītdienu. Atklātie lauku cilvēki man sacīja, ka ne tik lielā mērā uztraucas par sevi kā par bērniem. Patiešām mēs visi esam nogaidījušies stabilitāti. Augstākajos un vidējos varas ešelonos pat netiek nosprausts mērķis likvidēt nabadzību un nodrošināt ekonomikas kāpumu. Augstas cenas, tāpat kā pazemojošas algas un pensijas tikai apstiprina amatpersonu nekompetenci un varas orgānu vienaldzību pret vienkāršās darba tautas vajadzībām. Toties tagadējos laikus slavē kabinetu cilvēki.

Aleksejs GONČAROVS