Liktenis

Pirms dažiem gadiem Andrupenes pagasta Uženišķu ciema iedzīvotāji uzticēja man neparastu uzdevumu - palīdzēt krietnai, jaunai sievietei pārvarēt vientulību. Toreiz es iepazinos ar Ingu Filimonovu, kura viena apkopa 30 hektāru saimniecību. Vārdu sakot, viņa ir viena no tām sievietēm, kura spēj savaldīt zirgu auļos... Ikviens darbs raisījās viņas rokās. Pati uzsāka vecās mājas remontu, pati sēdās pie traktora, vieglās automašīnas stūres, varēja strādāt ar motorzāģi... Lopkopībā mācījās pie mātes, tāpēc arī izvēlējās piena ražošanu. Bet tas, ka viņa ir gan grāmatvede, gan agronome, skaidrs arī tāpat...

Tikai viena nelaime: Ingu mocīja vientulība, labus vīriešus pašlaik taču ne ar uguni neatradīsi. Viņas žēlsirdīgās kaimiņienes arī aicināja laikrakstu palīgā. Pēc raksta “Saimniece Inga” publikācijas aizritēja mēneši un pat gadi. Nejauši saticies ar viņu, es pēc acīm nopratu, ka labu ziņu nav. Taču ticēju, ka vecums pēc trīsdesmit gadiem ir vislabākais un Ingai viss vēl priekšā. Vēlāk kādu reizi es viņu sastapu atkal un tik tikko pazinu: acīs staroja laimīgas uguntiņas. Es nesāku uzdot muļķīgus jautājumus, tikai viņa pati atzinās: “Lūk, arī satiku savu likteni.” Uzprasījos ciemos. Kaut arī ne uzreiz, tomēr saņēmu uzaicinājumu.

Tūdaļ pamanīju, ka Ingas sēta ir izmainījusies. Vispievilcīgākā telpa ir piena istaba, kūts, šķiet, kļuvusi plašāka. Atjaunošanas pazīmes pamanīju arī vecajā mājā: koka logu rāmju vietā mūsdienīgas plastikāta paketes, mājas sienas ne tikai nodrošinātas pret aukstumu, bet arī tiek apšūtas ar moderniem materiāliem. Pagalmā, kur agrāk stāvēja “Opel”, tagad greznojas “Audi” - Ingas pirkums. Bet traktors ir tas pats vecais T-25.

Raimonds man iepatikās uzreiz: gara auguma, spēcīgs, skaists, iededzis, jautrs. Kamēr mēs ar Ingu runājām par dzīvi, viņas izredzētais tūdaļ uzklāja galdu. Te arī noskaidrojās, ka cienāt viesus ir viņa vaļasprieks. Pirmkārt, viņa māte bija pazīstama pavāre, otrkārt, armijas dienestā viņam pašam nācās būt par pavāru. Kad Inga atgriežas no rīta un vakara slaukšanas, viņu vienmēr gaida brokastis vai vakariņas. Taču ne jau tas ir galvenais: kopīgi nodzīvotajā gadā viņi ne reizi nav sastrīdējušies - nebija laika. Lai arī savedējas lomā rajona laikraksts neguva panākumus, toties savu panāca visuresošā Annas tante, tā, kura aicināja mani palīgos. Nejauši tikusies ar celtnieku Raimondu, viņa pieprasīja Ingai, lai tā paņem prasmīgā meistara telefona numuru. Iznāca gluži otrādi, simpātiskais svešinieks pats pierakstīja Ingas koordinātes un sāka neatlaidīgi zvanīt, reizēm pat ļoti vēlu. Tā turpinājās veselu mēnesi, bet tad notika tas, kam bija jānotiek: satikās divi vientuļi cilvēki. Visvairāk Inga pārdzīvoja tā iemesla dēļ, kā viņu uzņems Raimonda dēlēns. Viss beidzās labi, un lai arī astoņus gadus vecais Jānis viņu uzrunā par Ingu, toties visi trīs tagad ir kā viena ģimene. Dēls sekmīgi pabeidza Andrupenes pamatskolas pirmo klasi un ar lepnumu parādīja man vairākus pateicības rakstus. Inga atzinās, ka jauktajai ģimenei ir savs pluss: viņa tagad padziļināti apgūst latviešu valodu, bet Jānis iemācījies runāt krieviski. Kas sakāms par saimnieciskām rūpēm, tad tagad klājas labāk nekā agrāk. Inga slauc astoņas govis un sapņo vēl par divām. Vasaras mēnešos realizē pa četrām tonnām piena un slavē vietējo piensaimnieku kooperatīvu “Avots”, kas nodrošina stabilu iepirkuma cenu (20 santīmus par litru). Te arī Raimonds sāka runāt par veiksmi, kas pavada viņus. Viņa dzimtajos Rudzātos tā pati rūpnīca “Preiļu siers” maksā vietējiem zemniekiem tikai 12 santīmus par litru.

Zāles pļauja šogad ir sarežģīta, taču, kad ierunājāmies par lopbarību, manu sarunbiedru sejas sāka starot. Problēma pilnībā atrisināta: ziemai sarūpēts 100 rituļu skābbarības un 30 rituļu siena. Savas lopbarības sagādes tehnikas kompleksa viņiem nav, taču palīdz sadarbība ar Aulejas firmu “Līvi” - ilggadējie partneri viens ar otru ir apmierināti. Tiesa, Raimonds pasūrojās, ka nedod mieru vārnas: riebīgie putni pastāvīgi saknābā rituļu plēvi: vai nu palaidņojas, vai mielojas ar smaržīgu barību. Nācās uzstādīt putnubiedēkļus, kurus viņš arī taisīja pirms manas ierašanās. Saruna ar saimnieku ritēja viegli. Raimonds atzinās, ka viņa aicinājums ir celtniecība, bet namdara iemaņas kopš jaunām dienām ieaudzināja krusttēvs Jānis. Arī tagad ar labu vārdu viņu atceras pateicīgais skolnieks. Pats par sevi saprotams, ka laukos prasmīgi celtnieki tiek ķertin izķerti, bet, tiklīdz pagadās brīvs brītiņš, Raimonds strādā pie savas mājas atjaunošanas. Solīja, ka pēc gada mājai uzliks sarkanu jumtu. Citādi pagaidām saimniecības ēkas izskatās skaistākas par dzīvojamo māju. Dzīvespriecīgie saimnieki sapņo par jaunu traktoru, un ļoti gribas, lai viņu sapnis piepildītos. Inflācija pašlaik sakaitinājusi visus, bet visgrūtāk cenu trako kāpumu pārdzīvo lauku ļaudis.

Mani patīkami pārsteidza Ingas un Raimonda optimisms. Atraduši viens otru, divatā viņi kļuva stiprāki un pārliecinātāki. Tāpēc par kopīgas saimniecības nākotni var neuztraukties. Gribas ticēt, ka Latgalei neļaus izmirt tādas laimes saliņas. Par vienu no tām es arī pastāstīju lasītājiem. Mīli, tici un dari darbu labāk par visiem, tad būsi laimīgs! Vai man nav taisnība?

Aleksejs GONČAROVS