Top dokumentālā filma

Starp Krāslavu un Daugavpili Latvijas dienvidu daļā 21. gadsimtā vēl joprojām atrodami daži vecticībnieku ciemi. Jau vairākus gadus Kovaļovā un Slostovkā ik pa laikam ierodas filmēšanas grupa no Rīgas, lai veidotu dokumentālas filmas par cittautiešu dzīves niansēm Latvijas lauku vidē.

Latvijas Televīzijā divus gadus pēc kārtas bija vērojami raidījumi “Etnosi” un “Etnosi. Tolerance”, kurus veidojusi šī filmēšanas grupa režisora Raita Vulfa vadībā. Šogad biedrība “Projekts “Vizuālā Latvija”” ar Latvijas Sabiedrības Integrācijas Fonda finansiālu atbalstu organizē jauna projekta norises Latgalē — dokumentālās filmas “Latvijas krievu folkloras pētnieks Sergejs Oļenkins” materiāla izpētei un filmēšanai.

S. Oļenkins ir unikāla personība Latvijas etnopētnieku vidū — viņš pēdējo 17 gadu laikā organizējis 31 ekspedīciju, apsekojot 7 Latvijas rajonu 40 pagastus. Ekspedīcijās pierakstītas ap 1800 dziesmas, ziņas par tautas tērpiem un sadzīves horeogrāfiju, mitoloģiski nostāsti, pasakas, ziņas par zemnieku materiālās un garīgas kultūras jautājumiem u.c. Pēc pētniecisko ekspedīciju adresēm LR valsts iestādes organizēja 2 ekspedīcijas ar mērķi izdarīt profesionālus audio un video ierakstus. (1993.g. decembrī Latvijas Radio kopā ar Mūzikas akadēmiju, 1998.g. martā E. Melngaiļa TMC).

1990. gadā Rīgas Krievu ģimnāzijā S. Oļenkins nodibināja folkloras studiju, bet 1996. gadā tā ieguva nosaukumu Iļjinskaja Pjatņica. Studijas ansamblis ir piedalījies vairāk kā 40 folkloras festivālos un zinātniskajās konferencēs Latvijā, Igaunijā, Baltkrievijā, Polijā un Krievijā, ir pieckārtējs Krievijas bērnu un jauniešu folkloras kopu skašu pirmās vietas ieguvējs. Arī Latvijā studijas darbība ir augstu novērtēta — 2001. gadā S. Oļenkins saņēma Lielo folkloras balvu.Studijas nosaukumam ir simboliska nozīme. Ēlijas piektdiena ir piektdiena pirms Svētā Ēlijas dienas, kura tēls laika gaitā ir pārņemis atsevišķas pagāniskā Pērkona funkcijas. Ēlijas piektdienā nedrīkst strādāt siena darbus; Latgales krievu zemnieki bieži zina stāstus, kā šī aizlieguma pārkāpējus Ēlija sodījis, piemēram, iespēris siena šķūnī, un tas nodedzis. Tautas tradīcijas ir sarežģīta sistēma, kuras likumsakarības ir grūti izskaidrojamas un bieži vien racionālam saprātam neizprotamas. Tās ir it kā iracionālas, bet nerēķināšanās ar tām var novest pie negatīvām sekām visnegaidītākajās izpausmēs. Kas zina, cik “siena” ir sadedzis aiz glupības un iedomības? Mūsdienu cilvēka izpratnē folkloras “tradīcija” ir padomju masu kultūra. Arī pēdējos desmit gados nekas nav mainījies — padomju tradīcijas vietā nāk tās Rietumu māsa. Vārds “autentisks” apzīmē centienus atšķirt īsto tradīciju no jauniem uzslāņojumiem. Iļjinskaja Pjatņica repertuārā ir Latgales, Vitebskas un Sebežas baltkrievu gadskārtu ieražu dziesmas, Latgales —Pleskavas pierobežas pareizticīgo krievu gadskārtu ieražu, kāzu dziesmas un ieražu horeogrāfijas, Latgales vecticībnieku danči, rotaļas un spēles, tā saucama lirika — Latgales vecticībnieku, Sibīrijas, Urāla un Altaja krievu, jauniešu, kara un rekrūšu dziesmas no Latgales un Krievijas Dienvidiem, mitoloģiskās, kā arī mūsdienu tautasdziesmas.S. Oļenkins strādā ar dažāda vecuma bērniem. Viņš uzskata: “Bērni cits ar citu bieži vien komunicē tādā pašā skaņā, kāda ir raksturīga etnogrāfiskajai dziedāšanai. Tādējādi viņi ļoti ātri uztver būtību, turklāt viņi labi prot atdarināt to, ko dzird skaņu ierakstā. Un šādi vienmēr esam pārmantojuši tradīciju — klausoties un atdarinot”.Sergejs savu metodiku ir izstrādājis, meklējot un eksperimentējot, strādājot ar teicējām un smeļoties pieredzi semināros, meistarklasēs un festivālos, kā arī sadarbībā ar Maskavas un Pēterburgas konservatoriju speciālistiem.

Šovasar plānots filmēšanu pabeigt un jau augustā filmu sākt montēt, jo rudenī tā jāpabeidz. Filmas stāsts par krievu folkloru Latvijā un cilvēkiem, kas ar to nodarbojas, būs savīts ar dažādu Latvijas mazākumtautību niansēm ar mērķi izgaismot šo kultūru garīgās vērtības, kuras līdzās latviešu tautas etnosam gadsimtiem ir tepat blakus, tikai 20. gadsimta vēsturisko apstākļu dēļ latviešu lielākā daļa tās nav iepazinuši. Ieraudzītas un apjaustas citu tautu pērles palīdzēs mums skaidrāk novērtēt latviešu tautas kultūras dārgumus, kuri bieži vien nepamanīti guļ lauku ceļu putekļos vai rīta rasas pilēs uz zāles stiebriem un zirnekļtīkliem saullēkta izgaismotā un kukaiņu zummoņas piepildītajā pļavu bezgalībā.

Raitis VULFS, dokumentālo filmu režisors