Par godu tam, lai paēstu!

Bet vienkāršā tauta skaita santīmus un skraida no veikala uz veikalu, lai nopirktu lētāko. Indriešiem paveicies varbūt vairāk nekā citiem, jo ciematā ir vairāki veikali, kas savstarpēji konkurē.

Pirmā satiktā pircēja ir pensionāre Tamāra, kura par cenām izsakās skarbi: “Tāda dārdzība, ka prātā var sajukt. Knapinos no pensijas līdz pensijai, pērku tikai pašu nepieciešamo. Dārgu desu sen nevaru atļauties, bet vārītās kvalitāte man nepatīk. No savas jaunības gadiem atceros — ja nopērc sardeli, tad to bija prieks ēst. Tagad tādu vairs nav. Banānus vairs nevaru atļauties, bet agrāk tos pirku, jo man garšo šie augļi. Maize fantastiski dārga, bet es dzīvoju viena, tāpēc ar klaipu pietiek nedēļai. Pensiju valdība indeksē, bet tas mums nekompensē cenu kāpumu. Par elektrību vien šomēnes būs jāsamaksā vidēji divi lati vairāk nekā ie-priekšējos mēnešos. Turklāt sola, ka gāzes cena arī augs. Labi, ka bērni jau patstāvīgi un var man palīdzēt, ja vajag. Savu saimniecību neturu, viena pati nespētu pavilkt. Dzīvoju tikai no pen-sijas, tālab apstaigāju veikalus, meklējot, kur ko var nopirkt lētāk. Vienā gan neiegriežos, jo tur ir fantastiski augstas cenas visām precēm, kas mani interesē.”

Pārdevēja Kira, tikko kā apkalpojusi kārtējo pircēju, gan apgalvo, ka iedzīvotāji iepērkas labi, jo ēst jau vajag šā vai tā un katru dienu: “Cenas aug, bet cilvēki pamazām pierod un pērk arī dārgās desas, lai kāda tā cena būtu. Momentā pat nevaru pateikt, kura sadārdzi-nājusies prece būtu palikusi nepieprasīta. Ja pirmajā brīdī nepērk, tad vēlāk sāk pirkt. Laukos tagad retais tur lopus, tālab labs noiets ir piena produktiem, pusfabrikātiem. Pērk burtiski visu: sākot ar maizi, beidzot ar kaķu barību, sākot ar pulveri veļas mazgāšanas automātiem, beidzot ar elektroprecēm. Lūk, nesen sulu spiedi pārdevu, atkal jaunu pasūtījām. Varbūt tikai ūdens mīkstinātāji nav populāri, indrieši izdomājuši savu alternatīvu — citronskābi. Alkohols pēc Lieldienām sadārdzinājās, noiets saruka. Pēc cenu kāpuma cigaretēm bezmaz visi nolēma atmest smēķēšanu, taču nu jau atkal atsāk pirkt. Cigarešu sadārdzināšanās palielināja stiprā dzimuma interesi par ledenēm — vīrieši pūlas atmest smēķēšanu. Konfektes pērk gan vecmāmiņas, gan vectētiņi mazbērniem, gan mammas un arī bērni. Nav zudusi pircēju interese par kafiju un tēju, turklāt tējas biežāk izvēlas tās labākās un dārgākās. Nemāku izskaidrot kāpēc, laikam vēlas kvalitāti. Zivis ir ļoti dārgas, bet svētku galdam arī tām ir noiets. Ir daži pircēji, kuri produktus iepērk vairumā, jo tā viņiem ir ērtāk un izdevīgāk. Taču pamatā vietējie ļaudis izvēlas iepirkties mazāk, bet biežāk. Pārtiku pasūtām nelielos apjomos, rūpējoties, lai pircējs tiek pie svaigākas maizes, desām un citiem produktiem. Zinu veikalnieku viltībiņas, kā uzlabot preces izskatu, bet nekad nepielietoju. Ciemats šeit mazs, slikta slava ātri izplatīsies, pamēģini tad pierādīt pretējo. Lai nezaudētu uzticību, jāstrādā godprātīgi. Nekad netirgojam vecu preci, uzmanīgi sekojam derīguma termiņam katram produktam!

Manuprāt, cenu kāpuma dēļ grūtākā situācijā nokļuvuši dziļākos laukos dzīvojošie. Autoveikali turp brauc, bet cenas tajos augstākas nekā Indras veikalos.”

Konkurence nenoliedzami nāk par labu pircējam. Nākamais pircējs, kuram pievērsās pārdevēja, izrādījās gados jauns cilvēks, kurš atnāca pēc cigarešu paciņas. Par pirkumu norēķinājās sīkās monētās, kuru skaitīšana ieilga uz pāris minūtēm. Amizanti, jo radās iespaids, ka vīrietis sagrabinājis pēdējos santīmus, lai izkūpinātu tos dūmos, nevis nopirktu kaut vai augļus, kas tikai veicinātu veselību. Viņa izvēle apstiprināja senu patiesību — ieradumam ir milzu spēks, kā arī pārdevējas sacīto. Pirmais šoks garām, pircēji pamazām atgriežas pie savām iecienītajām precēm, lai vai cik tās šodien maksā. Vēl pēc brīža pārliecināmies, ka katrā likumsakarībā ir savi izņēmumi.

Pensionāre Danuta: “Inflācija šausmīgi augsta, vairs nepērku savu iemīļoto kafiju “Jakobs”, pārgāju uz indiešu, kas pagaidām maksā santīmus. Bet tā ir skābāka, un kuņģis to sajūt. Skābuma piegaršu centos mazināt, pieliekot saldo krējumu, bet tagad arī tas krietni sadārdzinājies. No šņabja atteicāmies pavisam. Visus gadus pirku vārīto maizi, bet tagad pārgāju uz “ķieģelīti”, kas man īsti negaršo. Jelgavas cukurs bija saldāks un labāks, man pietika ar divām tējkarotēm. Tagad vajag trīs, un, šķiet, ar to arī par maz. Laime, ka vīrs nesmēķētājs — nav jātērējas cigaretēm. Pat nezinu, cik tās maksā, manis pēc — kaut desmit latu.

Ja cenas turpinās augt tik strauji, atteikšos no gaļas produktiem. Tagad vēl pērku žāvētās desas. Lai dārgas, bet tām vismaz kaut kāda garša. Citiem pie kafijas vajag cepumu vai konfekti, man — gabaliņu servelādes. Žāvētas skumbrijas garšu sen aizmirsu, jo trūkst naudas. Kas tā par pensiju indeksāciju, ja neko nenosedz — pielika 9 latus ar santīmiem. Mazbērni atnāk ciemos un saka: “Vecmāmiņ, kā tā? Pie tevis nav konfekšu?” Sanāk, kritizē mani, bet līdz kārtējai pensijas naudiņai, vai, cik ilgi jāgaida... Bērniem arī saldējums garšo. Maksāja 16 santīmus, kādreiz bija vēl lētāks, bet tagad jau 31 santīmu! Domāju — pirkt vai nē?

Inflācijas apstākļos visi esam kļuvuši par grāmatvežiem. Uz dārgāko veikalu Indrā vispār neeju. Ja gadās būt Krāslavā, noteikti apmeklēju lielveikalu, kur ir lētāks sviests, augu eļļa un citi produkti. Cenšos pirkt tieši akcijas preces, lai maksimāli ieekonomētu, bet uz Krāslavu katru dienu nepiebraukāsi.”

Liekot somā maizes klaipiņu un makā mobilo sakaru operatora atjaunošanas karti, Danuta paspēj atbildēt uz vēl vienu jautājumu: “Kas vainīgs?

“Valdība!”, un tūlīt pati izplūst smieklos. “Ja nopietni, tāda dzīve, ka viss sadārdzinās. Tomēr mums ir sāpīgi ska-tīties televīziju un dzirdēt prātam neaptveramas summas, kuras apgroza manīgi cilvēki: 43 miljoni, 3,3 miljoni, 4,4 miljoni utt. Rīgas saldskābās maizes klaips rudenī maksāja 36 santīmus, bet šodien par to pašu naudu man sanāca puse klaipa... Nopirkt tikpat šodien vairs nevaru atļauties, ko vēl piebilst!”

Starp citu, lētākais 500 gramu akcijas maizes klaips veikalā todien maksāja 28 santīmus. Viena pircēja mums apgalvoja, ka Indras veikalos cena uz dažu preci atšķiras pat līdz 40 santīmiem! Ne velti daudziem šejieniešiem ir izveidojies stabils ieradums apskriet visus veikalus, katrā nopērkot lētāko.

Padomju laikā ļaudīm bija nauda, bet veikalu plaukti tukši, tagad — otrādi. Kas labāk? Pircēja Tatjana gan nekādu dilemmu nesaskata: “Darba cilvēkam pie jebkuras varas jāstrādā. Esam kolhoznieki, mums bija tad labi un tagad labi, jo strādājam. Nebija darba Indrā, vīrs to atrada Krāslavā, arī dēli strādā. Turam lopus. Pagasts nepalīdz tādiem, kā mēs, bet gan sliņķiem un dzērājiem. Redz, tiem nedrīkst atteikt palīdzību. Kolhoza laikā biju grāmatvede, labi atceros, kā viņus pa ciematu meklēja un uz fermu darbā veda. Bet viņi arī šodien staigā piedzērušies. Kas vainīgs?”

Cita pircēja, kura iepirkās nedaudz bagātīgāk nekā pārējie veikala apmeklētāji, uz jautājumu, kam par godu, atbildēja ļoti trāpīgi: “Par godu tam, lai paēstu!”

Nepilnas stundas laikā veikalā tika izdarīti daži pirkumi, kurus nepieskaitīsi pie pirmās nepieciešamības precēm, piemēram, rieksti par Ls 3,85 kilogramā. Izrādās, ka cilvēki pērk pat dārgu alkoholu — plauktā gozējās dažāda kalibra Rīgas Balzama pudeles, pat kāds stiprais dzēriens kartona kārbiņā par turpat 19 latiem. Tiesa, ne jau katru dienu tos pērk, bet lielos svētkos vai ģimenēm nozīmīgas tikšanās brīžos, kad indriešu bērni, kuri strādā Latvijas pilsētās vai ārzemēs, apciemo vecākus, kvalitatīviem dzērieniem un ēdieniem noiets labāks. Laukos dzīvojot, nav jāmaksā milzīgas summas par komunālajiem pakalpojumiem, turklāt daudziem ir savs dārziņš, kādam arī lopi. Tātad nav jau pavisam bēdīgi, lai gan īsti priecāties nesanāk. Laucinieki nobažījušies par stabilitātes trūkumu. Ja šodien pienu var realizēt, tad nav nekādas garantijas, ka to varēs nodot arī rīt. Pat baumo tā: valsts tika galā ar cukura nozari, tagad ķersies klāt piena nozarei. Lauku ļaužu nervozitāte ļoti izteikta.

Gan pārdevēja, gan pircēji atzīst, ka Latvijas prece ir kvalitatīvāka par ārzemju analogiem, bet dārgāka. Līdz ar to cilvēki izvēlas lētāko, dzenot iznīcībā mūsu pašu ražotnes.

Juris ROGA