Pavasara diena gadu baro

Atbilde ir ļoti lakoniska: šajā pagastā dzīve nestāv uz vietas, aizvien kaut kas notiek. Lūk, arī pavasara tehnikas skate te noritēja visaugstākajā līmenī, par ko nācās pārliecināties pašam. Nu jau daudzus gadus es gatavoju pirmssējas reportāžas, taču pirmo reizi manā žurnālista praksē tehnikas gatavības eksāmens ievilkās pilnas darba dienas garumā. Tas sākās Pleikos, turpinājās Skukos, bet beidzās Robežniekos. Vērojot kārtīgi novietotu traktoru rindas, no kuriem daudzi bija svaiga krāsojuma, neviļus atcerējos vecos laikus, kad tieši tāpat pavasarī kolhozi un sovhozi demonstrēja tehnikas varenību. Tikai toreiz nebija ne miņas no prestižu pasaules firmu traktoriem un kombainiem, bet tagad ar rietumvalstu ražojuma supertehniku nevienu nepārsteigsi. Mūsdienu fermeri, runājot par graud-augu platību apmēriem, nosauca simtiem hektāru ziemāju un vasarāju. Sīkos zemniekus ne pa jokam biedēja inflācija, tajā skaitā arī augošās degvielu un eļļošanas materiālu, mēslojuma, sēklu cenas, tikai zemes kopēju gars ir neiznīdējams. Gadsimtu vecā gudrība “Kaut mirsti, bet iesēj rudzus” arī mūsu krīzes laikā skan gluži kā pavēle aktīvai darbībai: īstiem zemniekiem zeme nedrīkst palikt neapsēta. Nekādos apstākļos.

... Mehanizatori manāmi uztraucās: Eiropas prasības paaugstinās, bet vairākums traktoru iepazina grūtības vēl sabiedriskajos tīrumos. Taču jauno saimnieku “zelta rokās” riteņtraktori ieguva “otro elpu”. Toties kāpurķēžu traktori uz visiem laikiem palika pagātnē. Tikai retajam mūsu dienās laimējās vadīt jaunu traktoru, bet, lūk, mehanizatorei Irēnai Šibajevai paveicās: torīt viņa staroja tāpat kā viņas jaunais “Belarus-920”. Abi ar vīru Juriju viņi riskēja paņemt līzingā dārgo tehniku, ko abi nemaz nenožēlo. Viņiem ir piemājas saimniecība: pussimta savu hektāru un trīsdesmit nomāto. Šogad plāno iesēt desmit hektāru graudu lopbarībai: kūtī ir 17 slaucamo govju, 10 teļu. Gadu no gada vieglāk nekļūst, lūk, arī tagad kritušas piena iepirkuma cenas, bet kur tu liksies: ģimenē ir divi skolēni. Irēna paslavēja Baltkrievijas ražojuma traktoru, tagad viņai nav starpības: vadīt “opeli” vai arī “belarusu”. Protams, savā dzīvē otro tehnikas skati zemniece no Skukiem izgāja bez neviena aizrādījuma.

Centra ciematā mani apstāja seni paziņas. Man blakus uzreiz nostājās vecākais mehanizators Ju-zefs Kozaks. Viņam drīz apritēs 75 gadi, mehanizatora stāžs — 57 gadi. Viņa “tērauda rumakam” ir tieši divdesmit gadu, bet strādā kā pulkstenis. Kā vienmēr pārbaudes dalībnieki paslavēja veco Kozaku, kurš arī tagad neatpaliek no visbrašākajiem traktoristiem. Arī dēli atsitušies tēvā, palikuši uzticīgi dzimtajam novadam un strādā vaiga sviedros savos tīrumos. Kozaks seniors pajautāja, vai neesmu aizmirsis gadījumu, kad viņš pārsniedza kombainieru republikānisko rekordu? Es tikai pasmaidīju: rajona laikraksts nekad neiztika bez Robežnieku labākā mehanizatora portretiem. Viņš arī pierasti palūkojās fotokameras objektīvā, kāpēc tad būtu jākautrējas?

Protams, es nepalaidu garām iespēju iepazīties ar jaunajiem traktoristiem Daini Paceviču un Rihardu Korsaku. Tikai ar viņiem runājām nevis par tehniku, bet gan par meitenēm, kuru šajā pusē ir liels deficīts. Tādas, lūk, lietas...

Noklausījies druvu kopēju sarunas, es secināju: šogad ir normāls pavasaris. Augsnē netrūkst valgmes — tas uz ražu. Pagaidām tehnika gaida starta pozīcijā. Tiklīdz saule apžāvēs zemi, tad, mehanizator, sāksies tavs darba laiks! Pavasara diena gadu baro...

Aleksejs GONČAROVS