Mana pasaule ir mana dvēsele

27. martā Rīgā, LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, norisinājās valsts mēroga runas konkurss, ku-rā mūsu rajonu pārstāvēja pieci 8. - 12. klašu dalībnieki krievu, angļu un vācu valodā. Vadims Bovtramovičs, kurš uzstājās krievu valodā, ir ieguvis godpilno 2. vietu. Jā-saka, ka pirms tikšanās ar Vadimu manī uzvirmoja tāds kā iekšējs nemiera gariņš, kas atkal un atkal lika pārdomāt gan mūsu iespējamo sarunas scenāriju, gan jautājumu uzdošanas gaitu, gan sadarbību raksta izstrādē. Taču manas ba-žas acumirklī kliedēja Vadima vienkāršais un sirsnīgais sveiciens, ienākot telpā, un pozitīvā attieksme.

Vadims mācās Krāslavas Varavīksnes vidusskolas 8. klasē, un piedalīšanās šāda veida konkursā viņam ir pirmā pieredze, kas, jāsaka, bijusi ļoti veiksmīga. Balvā viņš ieguvis diplomu, grāmatu par krievu svētkiem Latvijā un divus diskus. Par zēna panākumiem priecājusies gan klases audzinātāja Svetlana Sevastjanova, gan viņa ģimene un draugi, taču pats Vadims, šķiet, itin nemaz nav uzvaras apreibināts un necenšas demonstratīvi norādīt uz gūtajiem panākumiem, kā viņa vietā, iespējams, rīkotos daudzi citi. Viņš ir reālists ar filozofisku pieeju dzīvei, kas apzinās, ka līdz savu mērķu īstenošanai vēl ejams tāls ceļš. Taču jebkurā situācijā galvenais ir nesaspringt, neapstāties un prast saskatīt sevis attīstības un pilnveidošanas perspektīvas. Vadims ir ļoti pateicīgs arī savai krievu valodas skolotājai Jekaterinai Aleksejevai par atbalstu un palīdzību gatavošanās konkursam procesā un apgalvo, ka viņa daudzējādi veicinājusi viņa mīlestību pret krievu valodu un literatūru, ļāvusi saskatīt valodas bagātīgo izteiksmes veidu un skaistumu.

Viens no Vadima hobijiem ir lasīšana. Manuprāt, tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā mūsu laikmeta vispārējo literatūras ignorēšanas sindromu jauniešu vidū un neprasmi novērtēt grāmatu kā intelekta bagātinātāju. Puisim tuvi gan krievu klasiskās literatūras darbi, kā Ļermontova “Borodino”, gan ārzemju literatūras fantastikas žanrs, piemēram, Nika Pirumova grāmata “Hjorvarda hronikas”. Taču pēdējā laikā, kā atzīst pats Vadims, viņu stipri iespaidojis Antuāna de Sent - Ekziperī “Mazais princis”. Drīzāk var teikt, ka tagad viņš to sācis skatīt pilnīgi no citas puses, nevis vienkārši kā pasaku. Arī paša Vadima dzīves filozofija lielā mērā balstās uz šo darbu, tieši tāpēc savā publiskajā runā viņš iekļāvis pārdomas un atziņas par Ekziperī pasaku. “Mans mīļākais varonis dzīvoja viens uz savas planētas, lūkojās saulrietos, mīlēja bur- vīgo ziediņu. Taču vienreiz viņš devās ceļojumā. Uz pirmā asteroīda viņš iepazinās ar vecu karali, kurš bija viens pats uz visas planētas. Karalis gribēja viņu iecelt par tieslietu ministru, taču tiesāt... nebija neviena. ”Tad tiesā pats sevi”, teica karalis. Tas ir pats grūtākais“. Un patiešām — tiesāt sevi ir tik grūti.” Intervējot Vadimu, varēja manīt, ka viņa personība slēpj neizsīkstošu vēlmi izzināt sevi, atrast sev svarīgo, saprast šo sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam. “Kas es esmu? Kāpēc esmu ienācis šajā pasaulē? Piedzimstot mēs redzam vienu pelēku krāsu. Un tikai pakāpeniski mēs apgūstam visu krāsu neskaitāmo bagātību. Pasaule, kura ir ap mani, paplašina savas robežas. Sākumā tās ir mīļās vecāku mājas, tad dzimtā pilsētiņa ar valdzinošo vārdu Krāslava. Kļūstot vecāks, sāc apzināties sevi par Latvijas pilsoni, Zemes dēlu un Jūras audzēkni. Līdz ar to mēs, tāpat kā Mazais Princis no Sent - Ekziperī pasakas, esam ceļotāji Visumā, kuri meklē lietu un pašas dzīves slēpto jēgu”.

Vadimu saista ne tikai filozofiskas pārdomas, bet arī cīņas sporta veids taekvondo, kurā viņam ir dzeltenā josta, atpūta pie dabas krūts un, kā jebkuram mūsdienīgam jaunietim, arī sērfošana internetā. Skolā Vadima mīļākais mācību priekšmets ir vēsture, jo viņš uzskata, ka, nezinot pagātni, mēs nespēsim izprast tagadnē notiekošo un vēl jo vairāk nākotni. Vispār Vadims sevi dēvē par ļoti vispusīgu cilvēku, kuram interesē gandrīz viss. Taču, jautāts par nākotnes nodomiem, viņš vēl skaidri nav izlēmis, ar ko vēlas saistīt savu dzīvi.

Uz jautājumu, kas bija arī konkursa nolikuma pamats, proti, kādu Vadims redz šo dažādo pasauli un kāda ir viņa vieta tajā, viņš atbildēja: “Mana pasaule ir mana dvēsele. Dzīvot nozīmē ticēt. Ticēt, ka var izmainīt pasauli, ticēt cilvēkam”. Un Vadims tic — ja katrs no mums darīs kaut vienu labu darbu, pasaule kļūs labāka.

Pēc sarunas ar Vadimu guvu atziņu, ka patiesībā mēs, visi cilvēki, reizēm pat paši to neapzinoties, krāsojam apkārtējo pasauli. Mums katram ir sava palete un ota. Tas ir vienkārši — ņem un triep! Uzzīmē sev smaidu uz sejas vai gluži otrādi — aizkrāso to. Mēs spējam nokrāsot savas dzīves plūsmu tādu, kādu vēlamies to redzēt, respektīvi, veidot un ietekmēt savu dzīvi. Visbūtiskākais ir tiekties pretim saviem mērķiem un darīt visu iespējamo to sasniegšanai, tajā pašā laikā nezaudējot humānismu. Jebkurā situācijā būt cilvēkam — Vadima dzīves moto. Patiess prieks par viņa panākumiem un lai veicas arī turpmāk!

Anna ZEMBLICKA, Krāslavas ģimnāzijas 11.b klase