Cilvēks un daba: Katram savs mierinājums

Toties kaimiņos esošais nelielais mežs izskatās burvīgi. Baltie bērzi aug logu priekšā, no rītiem sveicinot savu saimnieci. Kolhoza laikos mežcirtēji gatavojās nozāģēt tos. Vera ļoti lūdza vīrus pasargāt dabas skaistumu pie paša sliekšņa. Gluži kā juta: ar laiku birzs kļūs par viņas īpašumu. Mēs pastaigājāmies pa sakopto mežu, un es ar pārsteigumu ieraudzīja trīs lielus skudru pūžņus. Mana pavadone atzinās, ka viņa saudzē visu Dieva doto. Lūk, arī nosedz skudru pūžņus ar plēvi, kad uznāk spēcīga lietusgāze, lai tā nesapostītu derīgo kukaiņu mājokļus. Vārds pa vārdam, un mana sarunbiedre pamazām atklāja savu sirdi. Viņai nācies piedzīvot ne tikai saulainas dienas vien, bet, kad likstas nospieda sievietes sirdi, viņa atrada mierinājumu... pie bērziem.

Tieši pusgadsimta aizritēja kopš tā laika, kad viņa pārvācās no Baltkrievijas uz Latviju, kur dzīve bija labāka. Pirmo māju iebraucēju ģimene nopirka Maksimovā. Dzīve viensētā nav nekāda saldā, bet te vēl vīrs pāragri aizgāja viņsaulē, kad trešajam dēlam Mihailam nebija pat gadiņa. Zināms, cik “lielas” bija laukkopju algas, bet bērnu pabalsts — tikai pieci rubļi. Nekas, izturēja, viena meita pabeidza augstskolu, otra — tehnikumu.

Pēc kāda laika Vera ar ģimeni pārcēlās uz Semešku ciemu — tuvāk lielajai dzīvei. Tolaik ciemā bija desmit mājas, tagad apdzīvotas tikai četras. Uzauga bērni, piedzima arī mazbērni. Māte pārdzīvoja lielas bēdas, kad nomira meita. Nedod Dievs, apbedīt savus bērnus, un vismelnākajās dienās viņa dziedināja dvēseles brūces pie dabas krūts. Atskatoties pagātnē, Vera uzskata, ka astoņdesmitajos gados, kad lauku cilvēks varēja normāli nopelnīt, dzīve sāka noregulēties. Tad viss sāka jukt un brukt. Bija sāpīgi skatīties, kad kaimiņos esošajā govju novietnē steidzīgi likvidēja kolhoza ganāmpulku. Mēģinot kaut kā likt šķērsli sabrukumam, māte ar dēlu par pajām nopirka fermu un saglabāja šo ēku līdz mūsdienām. Atdevusi sabiedriskajai ražošanai 36 savas dzīves labākos gadus, Vera nobirdināja asaru, kad viņai aprēķināja pensiju... 28 latu. Ar gadiem šī žēlastības dāvana palielinājās līdz normālam lielumam, un tagad sieviete, kurai rit astotais gadu desmits, nav apvainojusies uz valsti: pieaugums sasniedzis bezmaz 100 latu. Tur govi, sivēnus, citu dzīvo radību, bet dēls Mihails, kurš dzīvo kaimiņos, palīdz mātei saimniekot — viņam ir savs traktors.

Dzīve izdarīja tādu pavērsienu, ka no lielā ceļa, kas stiepjas gar pašiem logiem, ir maz labuma: agrāk bija pieci autobusu reisi dienā, tagad vairs nav neviena. Paldies pagasta vadībai, ka divas reizes mēnesī piedāvā bezmaksas braucienus uz Indru, kur var norēķināties par elektrību, telefonu un nopirkt lētākus produktus, jo iepirkties autoveikalos ir dārgs prieks. Taču visvairāk lauku iedzīvotājus biedē dīzeļdegvielas dārdzība — bez piemājas zemes gabala laukos nevar iztikt. Bija laiks, kad Vera Joņina realizēja pienu, bet tagad sākusi domāt.

Seši mazbērni un mazmazmeitiņa Kintija ir galvenā vecmāmiņas bagātība. Vasarā viņa ar prieku uzņem ciemiņus, kuri dzīvo Latvijas otrā malā. Bet ziemu vecā sieviete īsina pie televizora un vienīgā abonētā laikraksta “Ezerzeme” lasīšanas. Agrāk viņa nevarēja ne iedomāties, ka korespondents pārkāps viņas mājas slieksni. Parasti man nākas uzklausīt vīru “grēksūdzes” par dzimtās dabas tēmu. Pirmo reizi vājā dzimuma pārstāve atklātā sarunā vairākkārt pievērsa uzmanību bērziem logu priekšā. “Nemīlu demonstrēt cilvēkiem savus pārdzīvojumus, mani ārstē daba,” vaļsirdīgi atzinās mana sarunbiedre. “Pie ārstiem cenšos nemeklēt palīdzību, ja nu vienīgi pie acu ārsta, kuru apmeklēju pirms desmit gadiem. Manas zāles — darbs, pastaiga pa savu mežu, bet vēl medus, tējas sēne, sīpoli un ķiploki. Tagad daudzi ir sapratuši, ka lauku uzturs ir garšīgs un veselīgs. Lietojot uzturā pienu, maizi, gaļu un kartupeļus, mūsu vecāki dzīvoja ilgi, vai tad mēs esam sliktāki? Mīļākais laiks? Rudens, kad lasu baravikas un apšu bekas triju desmitu soļu attālumā no mājas. Gana arī aveņu, bet, lūk, melleņu kļuvis mazāk kopš tā laika, kad “pasaimniekoja” vīri ar motorzāģiem. Agrāk dzērvenes lasījām Baltkrievijas purvos, bet tagad robežas slēgtas. Nemīlu medniekus — kāpēc viņi traucē zvēriem? Gandrīz vairs nav palicis aļņu, toties stirnas pastaigājas pie pašiem logiem. Gadās, ka mežacūkas palīdz izrakt kartupeļus, tikai es nedusmojos uz tām — jādzīvo visiem.”

Atvadoties Vera pateicās laikrakstam par uzmanību lauku dzīves tēmai. Ar lielu prieku viņa izlasīja rakstu par aužamo steļļu 100 gadu jubileju: pati uzskata sevi par rokdarbnieci. Tā jau ir iekārtota lauku dzīve, ka darbs dzen darbu. Tiesa, ziemā ir mazliet vairāk brīvā laika, un tad Vera īsina garus vakarus pie televizora. Viņas mīļākie raidījumi ir “Brīnumu lauks”, “Lai runā”, bet, lūk pārraide “Gaidi mani” bieži liek nobirdināt asaras: daudz vēl ir ļaužu bēdu. Katram cilvēkam ir savs mierinājums, viņai tie ir baltie bērzi.

Aleksejs GONČAROVS