Noderīgas zināšanas

Starp citu

Pretenzijas Regulatoram un pakalpojumu sniedzējam ir ne tikai Krāslavā, piemēram, Ilūkstes pašvaldības izveidotā brīvprātīgā sabiedriskā organizācija — Ilūkstes pilsētas valde — pārmeta Regulatoram, ka tarifu paaugstināšana esot bijusi pēkšņa, par to nav bijis pietiekamas informācijas, viss notiekot slepenībā. Pausta arī neapmierinātība par to, ka Regulators nav ņēmis vērā Valdes viedokli un nav paklausīgi apstiprinājis Valdes rekomendētos siltumenerģijas tarifus.

Ievada vietā

— Katrs ir tiesīgs izteikt viedokli, bet vajag skatīties, ko saka likumdošana. Ir stingrs reglaments, kas nosaka, kad iesniegto siltumenerģijas tarifa projektu publicē avīzē, kur pakalpojumu lietotāji 20 dienu laikā no paziņojuma publicēšanas var iepazīties ar tarifu projektā ietverto publiski pieejamo informāciju un mutiski, rakstiski vai elektroniskā veidā iesniegt savus priekšlikumus un ieteikumus, cik ilgā laikā Regulatora padomes pieņemtos lēmumus par tarifu apstiprināšanu var pārsūdzēt administratīvajā tiesā utt.

Mehānisms ir stingri reglamentēts, lai pakalpojuma lietotājam būtu iespēja sekot procesam. Ja tomēr kādu pusi neapmierina Regulatora padomes lēmums, tad to mēneša laikā var pārsūdzēt administratīvajā tiesā. Bet ir jābūt argumentiem.

Piemēram, opozīcijas skatījums: mēs zinām, ka jums šķelda nav par tādu cenu, kā esat ieplānojuši, bet — lētāka. Ja Regulators šādu informāciju 20 dienu laikā ir saņēmis, to nav ņēmis vērā un vienalga apstiprināja tarifu, kādu prasīja pakalpojumu sniedzējs, tad mēneša laikā ir iespējams vērsties administratīvajā tiesā, lai tā atceļ pieņemto lēmumu. Argumentēti jāpierāda kļūdas, nevis tā — mums negribas tik augstus tarifus.

Par neuzticības izteikšanu

— Sabiedriskā organizācija Krāslavas novada pensionāru biedrība izsaka neuzticību Strazda kungam! Tas ir pilnīgi garām, jo Strazds lēmumus nepieņem vienpersoniski. Mums ir koleģiāla lēmējinstitūcija, padome, kurā ir četri padomes locekļi, viens no tiem — ekonomikas zinātņu doktore! Padome ar balsu vairākumu pie-ņem lēmumus par administratīvo aktu izdošanu, t.sk. par tarifu noteikšanu. Savu pilnvaru laikā esam pilnīgi neatkarīgi un aizsargāti. Likumā viennozīmīgi pateikts, kas un kādos gadījumos var atcelt Regulatora padomes locekļus. Runāt par neuzticības izteikšanu Regulatora locekļiem ir blēņošanās un tautas musināšana. Strādājošie neapvienojas dažādās biedrībās, viņiem nav laika. Pensionāri apvienojas. Tas viss ir objektīvi, bet jūtu, ka redzējums šeit tāds: kamēr dzīvojam, lai jebkuriem līdzekļiem atrisina mūsu jautājumus, bet kā būs mūsu bērniem, mazbērniem — tā viņu darīšana. Tā nevar skatīties. Vispirms jāzina elementāra likumdošana, bet mēs esam gatavi skaidrot likuma normas. Strādājam pēc likuma, mūsu lēmumus var atcelt tikai tiesa.

Regulators tieši tāpēc tika izveidots, lai izskaustu iespēju politiski manipulēt ar komunāliem tarifiem un nodarboties ar populismu sociāli sāpīgajos jautājumos. Turklāt tas nav mūsu valsts izdomājums, tāds ir Eiropas Savienības modelis. Eiropas investīcijas siltumapgādes un ūdensapgādes attīstībai sāka saņemt arī Latvija un izveidoja neatkarīgo institūciju — Regulatoru, lai noņemtu šo funkciju no pašvaldībām, kur ir pozīcija un opozīcija, populisms un viss ar to saistītais. Jo pats jūtīgākais instruments, ar ko varēja spēlēt vēlēšanu kampaņās, ko joprojām cenšas darīt, ir komunālo pakalpojumu tarifi. Sak, iepriekšējie bija slikti, mēs jums tarifus iesaldēsim vai pazemināsim. Cilvēki notic, nobalso, bet dzīve turpinās tāda, kāda tā ir, arī Krāslavā.

Par saikni ar pašvaldībām

— Saikne ar pašvaldību mums ir tikai divos punktos. Tā kā Regulators ir pašvaldību kopīgi izveidota iestāde (aptver Krāslavas, Preiļu, Daugavpils rajonu un Daugavpils pilsētu — lielākās apdzīvotās vietas, kur pakalpojumi tiek sniegti kā komercdarbība), reizi četros gados tā ieceļ padomi un tās priekšsēdētāju. Mazajos ciematos, kur apkuri nodrošina kāda pašvaldības nodaļa vai tamlīdzīgs veidojums, tarifs netiek regulēts, tur turpina darboties vecā shēma. Pašvaldības deputāti zina vai nezina, par ko īsti balso, tomēr par kaut ko nobalso. Ja lēmums ir objektīvs, pakalpojums saglabājas, ja tas tapis populistiski, tad viss sabrūk un nav vairs par ko balsot.

Otrs, kas ir jādara: reizi gadā līdz 1. jūnijam mums kā pašvaldību iestādei tīri no saimnieciskā viedokļa jādod pašvaldībām pārskats, kurā aprakstām, ko un kā esam darījuši. Pārskatam jāpievieno zvērināta revidenta pārbaudīta budžeta atskaite.
Viss, vairāk nekā. Likumā speciāli ierakstīts, ka Regulators lēmumu pieņemšanā vai administratīvo aktu izdošanā nav pakļauts pašvaldību vai to institūciju lēmumiem. Pārmetumi, kas šad tad izskan, ka mēs kaut ko esam sarunājuši, ir pilnīgi nepamatoti un no zila gaisa pagrābti.

Neviena pašvaldība Regulatoram nav maksājusi un nemaksā ne santīma. Ir valsts nodeva par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu, kura re-gulējamās pašvaldību nozarēs sastāda 0,4% no neto apgrozījuma. To maksā pakalpojuma sniedzēji. Viņi nevar maksāt, kā grib, sak, samaksājam jums vairāk un esat mums draugi. Likums pasaka, cik jāmaksā!

Par tarifu projektu

— Tarifu projekta tapšanas procesu stingri reglamentē Ministru kabineta Noteikumi Nr. 281 “Sabiedrisko pakalpojumu tarifu aprēķināšanas metodika pašvaldību regulējamās nozarēs”, aptverot visas tarifā iekļaujamās pakalpojumu izmaksu pozīcijas. Pamatojoties uz šiem noteikumiem, esam izstrādājuši savu noteikumus, kā sagatavojams un iesniedzams tarifu projekts un kā notiek sabiedriskā apspriešana. Prasām pievienot precīzas ziņas par iepriekšējo gadu, par pašreizējā gada attiecīgiem mēnešiem, veselu kaudzi citu dokumentu izdruku. Katrs cipars ir jāpierāda, piemēram, ka darba algām ir jātērē tik un ne vairāk vai mazāk, ka par elektrību jāmaksā tik un tik utt. Salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem — mums ir visa datu bāze, sākot ar 2001. gadu. Vārdu sakot, katra niansīte, katrs cipars tiek pārbaudīts nopietni un pamato-ti. Mēs ļoti labi apzināmies, ja mūsu pieņemtā un nopublicētā lēmuma dēļ pakalpojuma sniedzējam rodas zaudējumi, tad mēs no savām personīgajām kabatām būsim spiesti tos viņam samaksāt.

Par tarifā iekļautajām slēptajām rezervēm

— Tieši tāpēc strādājam, lai šo nelielo rezervīti atklātu. Mūs pārbaudīja Valsts kontrole, kurai sūtījām ziņas par visu uzņēmumu tarifiem — kādi iekļauti projektā un kādi apstiprināti. Apstiprinātais uz leju atšķiras no iesniegtā, kuram par latu, kuram par diviem vai trim. Valsts kontrole neizpratnē: kāpēc atšķiras? Tieši tāpēc atšķiras, ka, pārbaudot katru tarifa pozīciju, arī uz vietas izbraucot, atklājam kļūdas, kas lielākoties pieļautas muļķības vai neizpratnes dēļ. Varbūt mēs pat par daudz dresējam uzņēmumus.

Par institūcijas neveiksmīgo nosaukumu jeb ko regulē Regulators?

— Atbilstoši likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 5. pantam, sabiedriskos pakalpojumus regulē saskaņā ar šo likumu izveidota sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas iestāde, kas darbojas neatkarīgi un patstāvīgi, izpildot šajā likumā noteiktās funkcijas, pieņem lēmumus un izdod administratīvos aktus, lai aizstāvētu lietotāju intereses un veicinātu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju attīstību saskaņā ar taisnīguma, atklātības, neitralitātes, vienlīdzības un proporcionalitātes principiem.

Regulēšana nenozīmē, ka esam visvarenie: pasakām, tarifs būs tāds, un ar to lieta beidzas. Mūsu uzdevums ir pārbaudīt, vai tarifu projekts, kuru saskaņā ar likumu sastādījis pakalpojumu sniedzējs, ir objektīvs, vai iekļautie cipari ir objektīvi, cik to mūsu resursi atļauj pārbaudīt. Mēs apstiprinām ekonomiski pamatotu tarifu, tā ir galvenā atšķirība no politiskās regulēšanas. Tā nav regulēšana tādā izpratnē, ka algas mazas, pensijas mazas, mums visu žēl, tāpēc 30 Ls/MWh vietā apstiprināsim 27 Ls/MWh. Ja tā, tad regulators būs objektīvs, savukārt, ja apstiprina augstāko un ekonomiski pamatoto tarifu — neobjektīvs.

Nezinu, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs pats formulējums, bet cilvēki acīmredzot tieši tā domā, ka Regulators brīvi regulē tarifu. Regulators nevar un nedrīkst ņemt vērā sociālos momentus, tam ir pašvaldība, sociālais budžets, sociālā palīdzība. Jā, tie ir paralēli un saistīti jautājumi, bet tas nevar būt par pamatu lēmuma pieņemšanā. Tad jau nav nekādas vajadzības skatīties tarifu projektu — novērtējam situāciju un pasakām — būs tā!

Par likuma izpratni pašvaldībā

— Neskatoties uz to, ka Regulators Krāslavā apstiprināja ekonomiski pamatotus tarifus, 2002., 2003., 2004. un pat 2005. gadā Krāslavas dome pieņēma savu lēmumu par norēķinu kārtību, nosakot maksu par m2 sezonā un cik jāmaksā pa mēnešiem. SIA “Krāslavas mani” nevar nerespektēt savu pašvaldību, kura noteica zemākus tarifus nekā spēkā esošos Regulatora tarifus. Radās zaudējumi, tos konstatēja arī Valsts kontrole. Tikai nesen dome saprata, ka uzņēmums ir tuvu maksātnespējai, atrada budžetā 170 tūkstošus latu, kurus pārskaitīja SIA “Krāslavas mani”, jo šos zaudējumus bija nodarījuši uzņēmumam ar savu lēmumu. Vairāk, domāju, neko tādu dome neatļausies.

Diemžēl arī domes deputāti reizēm nesaprot likumu, ne tikai ierindas cilvēks. Pašvaldība var noteikt zemākus tarifus, bet ar vienu noteikumu: ir obligāti jākompensē zaudējumi, kas tamdēļ radušies pakalpojumu sniedzējam. Ja dome politiski mēģina regulēt tarifus, tad ir jāskatās ne tikai uz patērētāju interešu ievērošanu, bet arī uz uzņēmuma dzīvotspējas nodrošināšanu. Nav jau problēma būt labiņiem īstermiņā, bet ilgtermiņā pakalpojuma var nebūt. Tad nebūtu par ko strīdēties vai rakstīt sūdzības, arī Regulatoru nevajadzētu — visiem labi pie ugunskura. Diez vai tā ir perspektīva, uz kuru vēlamies iet.

Kur visaugstākie tarifi?

— Šogad Preiļos un Daugavpilī, bet Daugavpils siltumtīkli apkurē izmanto gāzi, tāpēc tur ir cita situācija. Ja neņem vērā šos divus pīķus grafikā, pārējiem tarifi ir līdzīgi, Krāslavu ieskaitot. Tarifs — tas ir lati par megavatstundu. To daudzos gadījumos nespēja saprast arī pašvaldības, kad nodarbojās ar regulēšanu. Vienkāršāk un saprotamāk bija lati par kvadrātmetru, kas pēc būtības ir maksa par preci. Tarifs būtībā ir kā preces cena veikalā — kilograms maksā tik un tik. Sareizinot cenu (tarifu) ar preces svaru (pakalpojuma apjomu) iegūst summu, kas jāsamaksā kasē.

Katrā mājā jābūt pakalpojuma sniedzēja uzstādītam ievada skaitītājam, kas saskaita, cik megavatstundu patērēts, pēc tā rādījumiem tad arī veic maksas aprēķinu katram dzīvoklim.

Ar tarifu regulēšanu nevar atrisināt mājas apsaimniekošanas problēmas. Skaidrs, ka siltumenerģijas patēriņš un maksa par kvadrātmetru dažādās mājās ir ļoti atšķirīga. Patēriņu ietekmē virkne faktoru: mājas nav siltinātas, stāvvadi nav balansēti, daļa logu nomainīta, daļa — nē, kāds ir mājas novietojums pret valdošajiem vējiem, kādas sērijas māja un citi. Vieni tagad ir apmierināti, jo viņiem jāmaksā vidējais aritmētiskais, viena daļa ļoti priecīga, jo viņu māja siltināšanas vai dažādu apstākļu sakritības dēļ patērē mazāk siltuma un jāmaksā mazāk, bet kādi 30%, citur pat vairāk, ir šokā. Bet te jāatceras, ka visu laiku mājās bija dažāds patēriņš, taču visi bija kopējā katlā un vieni maksāja par otriem.

Par siltuma skaitītājiem katram dzīvoklim

— Ir patērētāji, kas saka: “Kāda man daļa par māju kopumā, gribu uzlikt skaitītāju savā dzīvoklī un maksāt par savu patēriņu.” Teorētiski — iespējams. Uz radiatora var uzlikt grādu stundu skaitītājus, bet praktiski to var izdarīt tikai tad, kad māja pilnībā sakārtota, nosiltināta, stāvvadiem veikta balansēšana un starta pozīcijas visiem vienādas. Tad būs vienalga, kur cilvēks dzīvo: mājas viducī, stūrī, gala dzīvoklī, pirmajā vai pēdējā stāvā. Tad tas būs tikai sava komforta un maciņa jautājums. Pretējā gadījumā vidus dzīvokļu iedzīvotāji jutīs komfortu, neko neieguldot, bet pārējo dzīvokļu īrnieki šobrīd citādāk nevarēs justies labi, kā vien palielinot siltuma patēriņu.

Par zudumiem ārējos tīklos

— Zudumi ārējos tīklos nenoliedzami ietekmē tarifu, jo arī tas siltums, kas aiziet dabā, vienalga tiek saražots un veido kopējo izmaksu grozu. Zudumi kā tādi ir neizbēgami, arī elektrības ražotājiem un piegādātājiem ir zudumi, tikai mēs tos neredzam fiziski. Siltumtrasē redzam — nokusis sniegs, atsegta un karsta caurule. Siltumtrasēs par normu uzskatāmi zudumi līdz 15%. Pat jau-nās rūpnieciski izolētu cauruļvadu siltumtrasēs tie ir ap 12%. Vecās trasēs būtu pieļaujami 20% zudumi, virs tā jau ir traģēdija. Krāslavā tie ir 36%.

Kad konstatējām, ka Krāslavas katlu mājā grib uzstādīt kondensācijas eknomaizeri, lai siltumu, kas aiz katla iet skurstenī, lietderīgi izmantotu, izlaižot caur siltumu piesaistošu aparātu, jautājām, vai ir jēga šobrīd ielikt katlu mājā ļoti dārgu aparātu, kas bez šaubām dos efektu, bet vienlaikus tiks pazaudēts siltums trasēs? Attīstības koncepcijā (tāda Krāslavā uztaisīta pirms vairākiem gadiem) melns uz balta uzrakstīts, ka jāsāk ar siltumtrasēm, trašu nomaiņu. Kaut kas jau ir darīts, bet procentuāli nelielā apjomā. Tagad būtu jāizšķiras: vai dome ar savu uzņēmumu veic trašu rekonstrukciju, vai strādā, kamēr trases dzīvas, kad to nebūs, tad taisa visu ciet.

Pati par sevi iekārta laba, bet visam vienalga nepietiks naudas, tāpēc jāizvēlas prioritāte. Ja tā ir Eiropas nauda, kas paredzēta tieši katlu mājas problēmām un nevar to ielikt citur, pasākums jāatbalsta, bet vienalga jādara viss iespējamais, lai sakārtotu siltumtrases. Siltumenerģija jau tā dārga, bet zudumi ir pat divas reizes lielāki, nekā varētu būt pie jaunām trasēm. Tomēr Regulatoram nav pamata lielo siltuma zudumu dēļ neapstiprināt tarifus, jo tie reāli pastāv un metodika paredz tos iekļaut tarifā.

Diemžēl cita varianta nav: ja grib saglabāt apkuri, ir jāmaksā par zudumiem. Paralēli jāizmanto iespēja sakārtot trases, kamēr Eiropa kaut ko dod. Ja rīkoties plānveidīgi un neatlaidīgi, tad lielāko daļu finansējuma — aptuveni 75% — varētu saņemt no Eiropas, kas sola atbalstu siltuma problēmu risināšanai tieši tur, kur nav apkures ar gāzi. Šie Eiropas līdzekļi nav kredīts, kas pēc tam jāatdod. Kredīti, kurus ņēmis uzņēmums, saskaņā ar kredītu grafiku jāatdod ar procentiem un ir obligāti ieliekami tarifā: vai tieši, vai aprēķina kā peļņu, vai pietiek ar amortizācijas atskaitījumiem.

Krāslava uz citu fona

— Krāslavas siltumtrasēm grafikā ir visaugstākais pīķis, visur citur trases savestas kārtībā. Ilūkstē tās gandrīz nomainītas, atlicis mazumiņš. Līvānos sakārtotas, Preiļos arī, lai gan tur sliktāka situācija nekā Līvānos. Naujenē šis jautājums pilnīgi sakārtots, līdz ar to siltuma zudumi mazi. Daugavpilī, kamēr nav skaitītāju māju ievados, tikmēr runāt par zudumiem ir veltīgi, bet viņi paši apgalvo, ka ir ap 20%. Varbūt 20%, bet varbūt visi 36%, jo Daugavpilī siltumenerģijas ražošana desmit gados sarukusi trīs reizes (no 1,5 miljona megavatstundu līdz 580 tūkstošiem megavatstundu), bet siltuma padevē izmanto milzīga diametra caurules, kuras bija paredzētas rūpniecībai un pastiprināti zaudē siltumu.

Par darba algām un 10% pārējiem izdevumiem

— Mēs neregulējam algas, tas ir uzņēmuma kompetencē. Bet ir viena svarīga nianse. Kamēr kapitālsabiedrība ir pašvaldības kapitālsabiedrība, tikmēr pašvaldība kā saimnieks ir noteicējs tam, kāda algu politika tiek piekopta uzņēmumā: par augstu, par zemu, reālistiska, nereālistiska. Nav tā, ka uzņēmums dara, kā grib. Mēs pārbaudām no citas puses: kāds ir pamatojums algu paaugstinājumam, proti, jābūt attiecīgiem lēmumiem. Paskaitām, vai pareizi sarēķinātas summas, reizēm atklājam kļūdas.

Bet darba alga ir viena lieta, kuru var noteikt sazini cik lielu. Daudz sāpīgāka cita problēma. Ja ūdensapgādē un atkritumu apsaimniekošanā ir noteikti rentabilitātes vai pelņas griesti, tad siltumapgādē tas netiek reglamentēts. Privātajam šajā jautājumā ir brīvas rokas. Tālab pašvaldībai būtu svarīgi siltumapgādi noturēt savās rokās, cik iespējams ilgi.

Pašvaldības uzņēmums peļņu var paredzēt, bet tam ir speciāla formula, pēc kuras jāizdara peļņas aprēķins. Krāslavieši sākumā bija paredzējuši peļņu, bet tagadējā tarifā tā ir nulle. Bet Krāslavā veidojas cita problēma: sakarā ar to, ka dome nav nodevusi savai kapitālsabiedrībai pamatlīdzekļus, turklāt noslēgts patapinājuma līgums bez nomas maksas, tad SIA “Krāslavas nami” neaprēķina nolietojumu. Labi, ka tas nav jāiekļauj tarifā, slikti, ka nebūs no kā atjaunot.

Tā saucamie pārējie izdevumi ir ne tikai siltumapgādes, bet arī citos tarifos, jo ir tādi izdevumi, kuras likumdevējs nevarēja klasificēt pamatpozīcijās. Taču vienalga prasām pamatot katru pozīciju, kas ietilpst pārējos izdevumos. Turklāt mēs ļoti labi zinām, kādi izdevumi nozarē vispār pastāv. Ja uzņēmums pamato, nav problēmu — apstiprinām. 10% ir konkrēts gadījums, bet tas procents var būt gan lielāks, gan mazāks.

Par priekšapmaksu

— Likumā par to runāts tikai vienā gadījumā un citā sakarā, nekā iedzīvotāji to saprot. Proti, ja lietotājs ir regulāri palicis parādā, uzņēmumam ir tiesības pieprasīt vienu mēnesi maksāt uz priekšu — tā būtu īsta priekšapmaksa likuma izpratnē.

Bet Krāslavā un citās pašvaldībās runa ir par citādu priekšapmaksu. Siltuma ražošanas uzņēmuma ieņēmumi gada grie-zumā ir līkne ar spiciem galiem. Vasarā vajadzētu pietikt no tiem tauciņiem, kas iekrāti ziemā. Bet pēc siltas ziemas var izrādīties, ka vasarā naudas nepietiek un uzņēmumi šo problēmu risina tā, ka iekasē naudu, ko sauc par priekšapmaksu. Tai obligāti jābūt brīvprātīgai, tādā gadījumā nevar arī rēķināt soda procentus par kavētu maksājumu. Vairākums cilvēku vienalga maksā un nosedz uzņēmumam līdzekļu deficītu vasaras periodā.

Pašreiz tiek likts akcents uz divpakāpju tarifu. Ir mainīgās (pamatā kurināmais) un pastāvīgās (darba alga, nolietojums) izmaksas. Ja pielieto divpakāpju tarifu, tad pastāvīgā maksa būs obligāts maksājums visu gadu, bet mainīgā iekasējama tikai apkures laikā. MK Noteikumos Nr. 281 šāds tarifs paredzēts, bet to var pielietot jaunām un sakārtotām siltumapgādes sistēmām, lai gan šim jautājumam ar to nav nekāda sakara. Tiks veiktas izmaiņas, lai mazinātu grūtības pielietot šo tarifa veidu. Ja ir divpakāpju tarifs, nekādi pārrēķini vairs nav jātaisa, turklāt var aprēķināt soda naudu par maksājumu kavēšanu.

Par dvieļu žāvētāju

— Nevajag izdalīt dvieļu žāvētāju kā tādu, par kuru jāmaksā, jo bez tā ir arī stāvvads, zudumi horizontālajā vadā un vēl ko izdomāsim. Lai piegādātu karsto ūdeni, nepieciešams konkrēts siltuma patēriņš, kas nav tikai dvieļu žāvētājam, bet visai sistēmai, kas nodrošina piegādi. Tādu maksu par dvieļu žāvētāju var noteikt, bet šodien tas nav īsti pareizais ceļš, jo ir skaitītāji, kas pilnībā atrisina problēmu. Vienīgi ir jāvienojas par vienotu shēmu, kā sadala piegādei patērēto siltumu, bet pamatprincips ir jāievēro — jāsamaksā par visu.

Par skaitītāju verificēšanu

— Protams, kāds var sacīt, ka skaitītājs melo. Bet siltumenerģijas piegādes un lietošanas noteikumos sacīts, ja patērētājs netic skaitītāja rādījumiem, viņam ir tiesības pieprasīt skaitītāja ārpuskārtas verificēšanu. Pakalpojuma sniedzējs nevar atteikt, viņam tas jādara. Ja izrādīsies, ka skaitītājam nav ne vainas, maksā pasūtītājs, kas pieprasīja ārpus kārtas verificēšanu. Ja atklāsies, ka skaitītājs melo, tad pakalpojuma sniedzēja pienākums veikt pārrēķinu kopš pēdējās verifikācijas brīža. Vienalga, par daudz uzskatīja, vai par maz. Jo var izrādāties, ka uzskaitīja par maz.

Pieņemsim, samaksāja uzņēmums. Bet no kādas naudas? No pakalpojuma saņēmēju naudas caur tarifu. Tālab, pirms izvirzīt pretenzijas, jābūt ļoti pārliecinātam par savu taisnību, jo galarezultātā samaksā patērētājs.

Juris ROGA