Šķaune — otrā dzimtene

TomilinaLūk, arī pēdējā atbraukšanas reizē uz Šķauni es nejauši uzzināju, ka pagastā pazīstamās sievietes tautas nama vadītāja Leontīne Višņevska un vietējā feldšere Regīna Tomiļina ir miesīgas māsas. Pavisam nesen ciematā Regīna tika sumināta apaļas jubilejas sakarā. Ko lai saka, labs iegansts laikraksta publikācijai...

Feldšeru un vecmāšu punktā man nācās gaidīt savu rindu, kas parasti veidojas no rītiem. Paciente, vārdā Leonora, sieviete pāri astoņdesmit gadiem, bija nobažījusies par augsto arteriālo asinsspiedienu, kas arī apstiprinājās. Medicīnas darbinieces rekomendācijas tika sniegtas sirsnīgas sarunas veidā, un sievietes noskaņojums manāmi uzlabojās. Jauna, plaukstoša sieviete Sandra atnāca uz FVP, lai izdarītu pārsiešanu pēc operācijas... Parasta darba diena, kas apstiprina to, cik svarīgi ir saglabāt medicīnas punktus laukos. Aizbraukt no pierobežas ciemata uz Dagdu vai Krāslavu vietējiem cilvēkiem ir dārgs prieks, arī autobusu reisi ne vienmēr sakrīt ar pasažieru vēlmēm.

Kad mēs ar feldšeri palikām vienatnē, manā bloknotā parādījās interesanti ieraksti. Negaidot noskaidrojās, ka māsas Polozovskas dzimušas Naujenes pagasta Gribustu ciemā. Abas sapņojušas kļūt par mediķēm, taču dzīve izdarīja savus koriģējumus: jaunākā māsa nomainīja vienu raižpilnu amatu pret citu un nu jau vairāk nekā trīs gadu desmitus vada vietējo kultūras dzīvi, kas viņai arī izdodas. Bet, lūk, Regīna pēc Daugavpils medicīnas skolas pabeigšanas bezmaz četrus gadu desmitus nostrādāja savā specialitātē kaimiņos — Muiznieku ciemā un Šķaunē, tāpēc ir laimīga. Turklāt medicīnas kadru asa deficīta dēļ tagad viņai nākas izbraukt arī uz Bērziņiem. Tādi pašlaik ir laiki: vieni mokās bezdarba dēļ, citi ir spiesti uzņemties vairākas slodzes. Taču, kad darbs patīk, paliek gandarījuma sajūta, kas reizēm ir svarīgāka par materiālo pārticību. Lauku medicīnas darbinieks nekad nebija apveltīts ar valsts uzmanību, tāpēc vienmēr bija spiests intensīvi noņemties ar mājas saimniecību. Mihailam un Regīnai Tomiļiniem mūsdienu skatījumā ir solīda zemnieku saimniecība (vairāk nekā 50 hektāru), bet pavarda sargātājai piecu govju slaukšana pagaidām nesagādā grūtības. Sirds sāp par vienu: trako inflācija, bet piena iepirkuma cenas krīt. Kad beigs ņirgāties par darba zemnieku? Tāpēc jau lauku cilvēki joprojām masveidā bēg uz lielpilsētām un plaukstošām valstīm.

Māsām Regīnai un Leontīnei nekad pat prātā neienāca atstāt Šķauni, kas viņām kļuva par otro dzimteni. Ar visu savu dzīvi viņas jau pierādīja, ka strādīgam cilvēkam visur klājas labi. Svarīgs ir kas cits: cilvēku cieņa, ar ko Dievs arī apveltīja māsas. Lai jau kur, bet laukos nepelnīta autoritāte nemēdz būt — tur cilvēki labi pazīst cits citu. Tomiļinu ģimene nav parasta, tā ir muzikāla. Kad tālajā 1969. gadā jaunā medicīnas darbiniece ieradās pēc norīkojuma uz Muizniekiem, tad, protams, uzreiz pamanīja brašo bajānistu Mihailu Tomiļinu. Ne jau ierindas puisi, bet kolhoza priekšsēdētāja vietnieku. Pirmajam līgavainim laukos līgavu netrūka, taču laimējās iebraucējai feldšerei. Viss turpinājās kā pēc notīm: drīz vien pēc kāzām jaunlaulātie saņēma dzīvokli, tad nāca ģimenes papildinājums. Pēc gada piedzima Juris, tad Valērijs, vēlāk arī ilgi gaidītā meita Ilona. Zīmīgs ir tas, ka visi Tomiļini otrajā paaudzē arī ir lauku cilvēki, kuri aplaimoja vecmāmiņu un vectētiņu ar trim mazbērniem. Divi mazbērni — Aija un Ingus — aizgāja vectēva pēdās: viņi mācās Dagdas mūzikas skolā, tikai klavieru klasē. Tomiļinu ģimenes orķestris — tas ir Mihails bajānists, kurš nav zaudējis muzikālo formu, dēls Juris ģitārists un viņa māsa Ilona, kura spēlē sintezatoru. Tā ka problēmu ar kāzu muzikantiem tuvākajā apkārtnē nav. Pats par sevi saprotams, ka Regīnas jubilejas vakarā bez mitas spēlēja savs orķestris.

Lauki man šķiet īpaši romantiski. Stāsts par Regīnu būtu nepilnīgs, neminot dažas epizodes no feldšeres prakses. Trīs reizes viņai nācies pieņemt dzemdības viensētās. Atmiņā palicis pirmais gadījums. Naktī iesācēju feldšerīti atveda ar zirgu uz Novičku ciemu, kur sievietei bija sākušās dzemdības. Aizmirsusi par bailēm, Regīna visu izdarīja tieši tā, kā to mācīja medicīnas skolā. Tas viņas pirmais “krustdēls” Einārs Svarinskis pašlaik ir veiksmīgs cilvēks un dzīvo Ogrē.

Vēl bija tāds gadījums: “Togad bija ļoti sniegota ziema, visi ceļi aizputināti, bet es biju sestajā grūtniecības mēnesī, taču braucu ar zirgu amata darīšanās,” atceras Regīna. “Uz šaura ceļa starp augstām kupenām ilkss aizķērās aiz koka un ragavas apgāzās. Guļu sniegā un domāju: tūlīt dzem-dēšu... Nekas, viss beidzās labi, aizbraucu līdz vajadzīgajai viensētai un izmeklēju gadu vecu bērnu.”

Ar kādu tik transportu ilgajos četrdesmit gados viņai nācies doties pēc izsaukumiem. Ļoti bieži gāja kājām, parasti ar zirgu, bet vēl ar traktoru, kravas mašīnām. Sovhoza laikā kļuva vieglāk — ar transportu nebija problēmu. Skārusi vissāpīgāko tēmu par mūsdienu laukiem, mana sarunbiedre kļuva skumīga un atzinās, ka viņa ir nobažījusies par rītdienu. Lauki izmirst acu priekšā, vīri bezizejas dēļ dzer bez mēra. “Gadās, vienu otru tikko spēj atdzīvināt, bet viņš, nācis pie samaņas, skrien tur, kur var salāpīt paģiras...”

Regīna uzskata sevi par pilnīgi laimīgu cilvēku — viss viņai paveicies dzīvē. Divu māsu mājas atrodas blakus, pašā Šķaunes centrā. Ir ļoti labi, kad kaimiņos dzīvo tuvi cilvēki, ar kuriem var dalīties gan priekos, gan bēdas.

Aleksejs GONČAROVS